Īstermiņa mājvieta

Rīgas Mateja draudzes sludinātāja Anda Miezīša un viņa sievas Madaras ģimene, kurā aug nepilnu gada vecais dēlēns Timotejs, jau piekto gadu mitinās savā mājvietā baznī­cas telpās.

«Kad ie­nā­cām šeit, ne­zi­nā­jām, vai pa­lik­sim uz il­gu lai­ku, tā­pēc to var uz­ska­tīt par īs­ter­mi­ņa mā­jok­li,» stās­ta Ma­da­ra Mie­zī­te.

Vi­ņa prie­cā­jas, ka dzī­vok­lis ir plašs un pie­lā­gots tam, lai va­rē­tu uz­ņemt cie­mi­ņus – drau­gus un arī cil­vē­kus, kam ik­die­nā ir cie­šā­ka sa­ska­re ar baz­nī­cu. Ma­da­ras dzī­ves­biedrs An­dis pie­bilst, ka māj­vie­ta ir at­vēr­ta, jo to pa­kār­to­ju­ši sa­vam dzī­ves­vei­dam – kal­po­ša­nai un lai tik­tos ar cil­vē­kiem. «Ci­ti mums jau­tā, kā ir dzī­vot baz­nī­cā, ta­ču plu­su no­teik­ti ir daudz. To­mēr pro­tam no­vilkt arī ro­be­žu, ka te ir mū­su mā­jas.» Mā­jok­lis ie­kār­tots gau­mī­gi, rū­pī­gi pa­do­māts par in­ter­je­ra priekš­me­tiem, tos sav­star­pē­ji sa­ska­ņo­jot un ne­iz­tē­rē­jot daudz lī­dzek­ļu. Tas gal­ve­no­kārt ir na­ma­mā­tes Ma­da­ras no­pelns.

Pirms tam ģi­me­ne di­vus ga­dus dzī­vo­ju­si An­gli­jā. «Tur māj­vie­tās rak­stu­rī­gi iz­vē­lē­ties zi­loņ­kau­la krā­su. Sā­ku­mā dzī­vok­ļa sie­nām iz­vē­lē­jā­mies vie­nu krā­su, jo gri­bē­jām tai līdz­īgu. Ta­ču sa­nā­ca dzel­te­nī­ga, tā­pēc pēc tam mūs dzī­vok­lī pa­rā­dī­jās arī ci­tas krā­sas,» stās­ta Ma­da­ra. Do­mā­jot par dzī­vok­ļa ie­kār­to­ju­mu, ģi­me­ne uz­ma­nī­bu pie­vēr­su­si gan vi­zu­āla­jam iz­ska­tam, gan prak­tis­ka­jai pus­ei. Ma­da­ra sa­vu­laik ie­gu­vu­si zi­nā­ša­nas di­zai­na māk­slas jo­mā, šo­brīd ie­dves­mo­jas arī no da­žā­diem blo­giem, kā ie­kār­tot dzī­vok­li un pār­krā­sot mē­be­les. Ma­da­ra prā­to, ka pēc skai­ta ko­pā ar An­di šīs esot ce­tur­tās ko­pī­gās mā­jas. «Sā­kām dzī­vot vien­is­ta­bas dzī­vok­lī, pēc tam ga­du – īrē­tā mā­jā. Tad, kad ap­pre­cē­jā­mies, ne­ņē­mām aiz­de­vu­mu, kad bi­ja kre­dī­tu bums, lai ie­gā­dā­tos sa­vu mā­jok­li, kā dau­dzi da­rī­ja. Esam par to prie­cī­gi, jo dzī­vok­ļu ce­nas ta­gad ir zem­ākas ne­kā to­reiz. Ta­gad ār­ze­mēs ir po­pu­lā­ri dzī­vot īrē­tās māj­vie­tās da­žā­du ap­svē­ru­mu dēļ. Dau­dzi drau­gi Rī­gā dzī­vo īrē­tos dzī­vok­ļos, un ir ap­mie­ri­nā­ti,» at­klāj Ma­da­ra. Vi­ņai sva­rī­gi, lai ap­kār­tē­jā vi­de mā­jās ir skais­ta, ta­jā smar­žo pēc pa­šu ga­ta­vo­ta ēdie­na, ir sil­ti un mā­jī­gi. «Mū­su sap­ņu mā­ja va­rē­tu būt šim div­stā­vī­gam dzī­vok­lim līdz­īga pil­sē­tas cen­trā. Sa­va dzī­ves­vie­ta tiek pa­kār­to­ta dar­bam, tā­pēc mā­ja nav paš­mēr­ķis. Par to, kā­du vē­lē­tos pa­ši sa­vu māj­vie­tu, šo­brīd va­ram vēl pa­sap­ņot,» sa­ka vi­ņi.

SAU­LAI­NI. Vir­tu­vē at­stā­tas līdz­ši­nē­jās mē­be­les, bet sie­nas no­krā­so­tas sa­lāt­za­ļā to­nī, kas ra­da sau­lai­nu un dzī­ves­prie­cī­gu no­ska­ņu. «Glez­nas mums bi­ja, pirms šeit pār­cē­lā­mies, un tās la­bi ie­de­rē­jās pie sie­nām. At­li­ka vien pie­mek­lēt ža­lū­zi­jas. Lo­giem pirms tam ne­bi­ja ne aiz­ka­ru, ne ža­lū­zi­ju, bet mēs tās vē­lē­jā­mies,» at­ce­ras Ma­da­ra. Vir­tu­vē sa­nā­kot pa­va­dīt daudz lai­ka, jo Ma­da­ra ģi­me­nei ga­ta­vo ēst un Ti­mo­tejs tur­pat spē­lē­jas, bet va­ka­ri tri­jot­nei pa­ras­ti aiz­rit vies­is­ta­bā.

PA­ŠAS ŠŪ­TAS. «Vir­tu­vē pie­mē­ro­tā­kais ri­si­nā­jums ir ža­lū­zi­jas. Vē­lē­jos, lai tās ir ar rak­stu, kas la­bāk iz­ce­ļas uz ža­lū­zi­jām, ne­vis uz aiz­ka­riem,» at­zīst Ma­da­ra. Audu­mu ža­lū­zi­jām iz­vē­lē­ju­sies vei­ka­lā Abak­han un pa­ti tās sa­šu­vu­si. Vi­ņa uz­ska­ta, ka tas ir arī eko­no­mis­kāks ri­si­nā­jums ne­kā aiz­ka­ri. Ža­lū­zi­jām per­fek­ti pie­ska­ņo­ti pu­ķu po­di un or­hi­de­jas uz pa­lo­dzes.

SIL­TU­MAM. Ma­da­ra prie­cā­jas, ka māj­vie­tā ir ie­rī­kots ka­mīns, kurš auk­stā lai­kā tiek ie­ku­ri­nāts un ra­da īpa­ši mā­jī­gu sa­jū­tu. Ie­priek­šē­jie ie­mīt­nie­ki to ne­esot iz­man­to­ju­ši prak­tis­kā no­lū­kā.

BAL­TA. Vies­is­ta­bā bal­tais galds ie­gā­dāts IKE­A, bet ādas dī­vā­ni no­pir­kti vei­ka­lā Skan­di­nāvs. Sa­vu­kārt bu­fe­te, ku­ra ir vie­na no četr­ām da­ļām, pār­krā­so­ta no tum­ši brū­nas bal­tā krā­sā. Ža­lū­zi­jas tā­pat kā vir­tu­vei Ma­da­ra šu­vu­si pa­ti un at­zīst, ka tas ne­esot bi­jis sa­rež­ģī­ti.

KO­LĀ­ŽA. «Kad vies­is­ta­bu bi­jām ie­kār­to­ju­ši, sa­pra­tu, ka pie sie­nas kaut kā trūkst. In­ter­ne­tā aiz­ņē­mos ide­ju, ka no fo­to­grā­fi­jām var iz­vei­dot šā­du ko­lā­žu,» stās­ta Ma­da­ra. To klās­tā ir pa­šu bēr­nī­bas bil­des, ko pa­pil­di­na fo­to ar dē­li­ņu Ti­mo­te­ju. «Ne­va­rē­ju iz­do­māt, ko likt vi­dū, tā­pēc rā­mī­tis pa­gai­dām ir tukšs. Rā­mī­šus at­ra­du mā­jās un pār­krā­so­ju, pie­ska­ņo­jot sie­nai. Kad vies­is­ta­bu ne­daudz pār­vei­do­jām, sie­nai iz­vē­lē­jos pā­rāk sil­tu dzel­te­nu to­ni, tā­pēc ar pe­lē­ku to­ni to nei­tra­li­zē­ju.»

KA­BI­NETS. An­da dar­ba ka­bi­ne­tā rak­stām­galds un lam­pa nā­ku­ši man­to­ju­mā no ģi­me­nes. Ša­jā ne­lie­la­jā tel­pā ie­kār­to­jums esot mai­nīts, jo ta­jā ir di­vi gal­di. «Šeit bi­ja ža­lū­zi­jas, bet tās no­ņē­mām, jo aiz­tur gais­mu.»

SA­VA IS­TA­BA. Sā­kot­nē­ji Ti­mo­te­ja is­ta­ba, kas ie­kār­to­ta pirms ga­da, ap­vie­no­ta ar ko­ri­do­ru – bi­ju­si vie­na lie­la tel­pa, bet ve­cā­ki no­lē­mu­ši uz­bū­vēt sie­nu. «Vē­lē­jā­mies, lai dē­lam ir sa­va is­ta­ba. Ti­mo­tejs ta­jā dzī­vo jau no trīs ne­dē­ļu ve­cu­ma,» stās­ta Ma­da­ra un rā­da pie­lik­tās ža­lū­zi­jas pie jum­ta lo­giem. «Bēr­ni la­bāk guļ tum­šā is­ta­bā. Va­sa­rā ža­lū­zi­jas aiz­sar­gā no sau­les, jo šeit ir ļo­ti kar­sti.»

NEI­TRĀ­LI. Bērn­is­ta­bai iz­vē­lē­ti balts, pe­lēks un dzel­te­nīgs to­nis. «Kad bi­ju stā­vok­lī, ne­zi­nā­ju, vai pie­dzims dēls vai mei­ta, tā­pēc iz­vē­lē­jos nei­trā­las krā­sas.» Pie Ti­mo­te­ja gul­ti­ņas, ku­ru ve­cā­ki no­krā­so­ju­ši bal­tu, pie­lik­tas Ma­da­ras šū­tas pie­ka­ra­mās ka­ba­ti­ņas, lai ta­jā va­rē­tu ie­likt da­žā­dus sī­ku­mus. Pie sie­nas lam­pa – mē­nes­tiņš no Ike­a.

AR ZĪ­MĪ­TĒM. Pie IKE­A audu­ma at­vilk­tnēm Ma­da­ra pie­vie­no­ju­si zī­mī­tes, lai lā­dī­tēs ātr­i var at­rast mek­lē­to. Ie­priek­šē­jais plaukts pār­krā­sots ar bal­tu ae­ro­so­la krā­su. Ve­cā grī­da no­slī­pē­ta. «Ho­ri­zon­tā­lās svīt­ras uz sie­nām vi­zu­āli pa­pla­ši­na tel­pu un sa­ma­zi­na gries­tus, un is­ta­ba ne­iz­ska­tās tik ga­ra,» se­ci­na Ma­da­ra.

DE­KO­RA­TĪ­VA. Bārk­stai­nā lam­pa no pa­pī­ra ir na­ma­mā­tes Ma­da­ras darbs. Tā īpa­ši skais­ti iz­ska­tās tad, kad ir ie­slēgts ap­gais­mo­jums. «Es pie­ka­ri­nā­ju rīs­pa­pī­ra lam­pas aba­žū­ru un tad lī­mē­ju pa­pī­rus no vi­sām pus­ēm. Pa­pī­ru sa­grie­zu ar spe­ci­ālu grie­ža­mo, tā­pēc tas ne­bi­ja garš pro­cess. Īpa­ši daudz gais­mas lam­pa ne­dod, tā vai­rāk kal­po kā de­ko­ra­tīvs ele­ments no­ska­ņai.» Pār­ti­na­mais galds drīz vairs ne­bū­šot ak­tu­āls, tā­pēc tā vie­tā Ma­da­ra ap­sver do­mu ie­gā­dā­ties ku­mo­di vai ska­pi ar at­vilk­tnēm, kur var sa­likt Ti­mo­te­ja drē­bes.

AP­GLEZ­NO­TA. Gu­ļam­is­ta­bā sie­na ap­glez­no­ta, lai gan vi­zu­āli iz­ska­tās, ka uz tās ir uz­lī­mē­tas ta­pe­tes. «Ne­vē­lē­jos, lai sie­na ir pā­rāk rai­ba. Iz­grie­zu šab­lo­nu, li­ku to uz sie­nas un ap­vil­ku ar zī­mu­li. Dau­dzas vēr­tī­gas ide­jas at­ro­du in­ter­ne­tā un pa­pil­di­nu ar sa­vē­jām. Tad, kad Ti­mo­tejs vēl ne­bi­ja pie­dzi­mis, bi­ja laiks tās īs­te­not,» at­zīst Ma­da­ra.

SPIL­VE­NI. De­ko­ra­tī­vos spil­ve­nus bērn­is­ta­bai ak­tu­ālos to­ņos Ma­da­ra sa­šu­vu­si no Lat­vi­jā, uz­ņē­mu­mā Mež­ro­ze, ra­žo­tiem audu­miem.

055

AT­VĒR­TI. Ma­da­ra un An­dis Mie­zī­ši ar dē­lu Ti­mo­te­ju sa­vu māj­vie­tu pa­kār­to­ju­ši sa­vam dzī­ves­vei­dam, tā­pēc tā ir at­vēr­ta un ta­jā bie­ži tiek uz­ņem­ti cie­mi­ņi.