Ar Jāņu vainagiem pie sijām

© Lauris Vīksne F64

Imantas ģimnāzijas mūzikas skolotājs un zēnu kora diriģents, Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Eduards Grāvītis ar ģimeni: dzīvesbiedri Ievu un bērniem Mārtiņu, Jāni un Ievu piekto gadu pastāvīgi dzīvo Garkalnē pašu būvētā mājā.

Lai tas varētu notikt, viņi dažas ziemas visi vienā istabiņā ir pārlaiduši itin skarbos apstākļos, taču tagad par viņu mājām priecājas gan radi, gan draugi, gan koristi. Un atzīst – pie Grāvīšiem ir mājīgi. Šim vērtējumam piekrīt arī "Māja".

Pieredzējušais mūzikas pedagogs stāsta, ka ceļš līdz savai mājai viņam esot ildzis vairāk nekā 20 gadu. "Mainoties iekārtām, es piekritu strādāt Ādažu vidusskolā, jo man piesolīja iedot zemi. Nostrādāju vienu gadu, otru, trešo, bet zemes kā nebija, tā nebija. Kad jau biju aizgājis strādāt citur, saņēmu paziņojumu, ka esmu ticis pie zemesgabala. Tā nu pamazām pats sāku kaut ko darīt, jo naudas, lai algotu celtniekus, nebija. Turklāt – lasīt taču māku un būvdarbiem veltītajās grāmatās taču viss ir pateikts," savu stāstījumu optimistiski iesāk Eduards Grāvītis un nosmej atceroties, kā starp mēģinājumiem un izrādēm operā, kur tolaik strādājis, skrējis uz betona rūpnīcu, lai par repsīšiem pirktu blokus mājas pamatiem. Diriģentam neesot izdevies paglābties no vēl kādas tā laika realitātes – banku noiešanas pa burbuli līdz ar viņa ietaupījumiem. "Gan šā, gan citu iemeslu dēļ būvi vajadzēja iesaldēt uz diezgan ilgu laiku." Celtniecības darbi esot atsākti, kad dzīve piespiedusi risināt eksistenciālus jautājumus. "Izšķīros ar pirmo sievu, viņa ar bērniem palika dzīvot mūsu miteklī daudzstāvu mājā, bet es pārcēlos pie mātes uz viņas vienistabas dzīvokli Ziepniekkalnā. Tas bija diezgan nomācoši. Bet situācija mainījās, kad iepazinos ar Ievu, savu tagadējo sievu. Sapratām, ka mums veidojas nopietnas attiecības, taču līdz laimīgai kopdzīvei bija jāiztur vairāki pārbaudījumi."

Diriģents neslēpj, ka viņam esot vajadzējis pacīnīties, lai potenciālais sievastēvs uzticētu savu meitu. "Kad aizbraucām pie viņa uz Rēzekni, Ievas tētis bija vieglā panikā par meitas izvēli. "Trīs bērni no iepriekšējās ģimenes, un vēl diriģents!" viņš iesaucās. Pēc kāda mirkļa viņš ar šo faktu samierinājās, tikai piekodināja – ja gribu Ievu precēt, man ir jāpabeidz celt māju, nu, vismaz tā jādabū līdz palodzēm."

Tad nu noīrējuši dzīvoklīti un paralēli slējuši uz augšu jaunbūvi. "Sievastēvs man pa reizei palīdzēja ar padomu un darbu, jo viņš pēc profesijas ir celtnieks, bet būvlaukumā lielākoties cīnījos pats, ik pa laikam pieaicinot talkā radus, draugus, koristus un arī kaimiņu puisi."

Eduards Grāvītis piemin savu labu draugu Andreju Miķelsonu, kas esot līdzējis tikt galā ar mājas pamatiem, jo uz tādiem, kādi tie bija, nebūtu iespējams uzsliet māju. Tikpat svētīga sadarbība kordiriģentam esot bijusi arī ar meistariem no Latgales, guļbūvju celtniekiem, kas likuši sijas un klājuši jumtu. "Lai darbi kustētu uz priekšu, es no bankas ņēmu vairākus kredītus pusotra tūkstoša lielumā, kurus pakāpeniski atdevu. Tā ieguvu kapitālu, lai varētu nosiltināt māju, ievilkt apkuri un ūdeni. Bet ir gadījies, ka meistari man ir uzticējušies un strādājuši uz parāda."

Divsimt kvadrātmetru lielās mājas pirmajā stāvā atrodas plaša dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi, bērnu istaba, viesistaba un vannasistaba, savukārt otrais stāvs, kur atrodas guļamistabas, darbistaba un vannasistaba, vēl ir tapšanas stadijā.

***

Mūzikas skolotājs un kordiriģents Eduards Grāvītis ar dzīvesbiedri Ievu, dēliem Jāni, Mārtiņu un pastarīti Annu ik gadu savās mājās uzņem kuplu līgotāju pulku. Šis gads nebūšot izņēmums.

"Manā korī bija tenors Pēteris Leitāns, kas prata ne vien labi dziedāt, bet arī lieliski ieklāt grīdu. Viņš ir licis dēļus ne tikai manās mājās, bet arī parketu Latvijas pārstāvniecības ēkā Briselē," ar lepnumu saka Eduards Grāvītis un piemetina, ka koka kāpnes nākot no Latgales. Tās esot bijis pasūtījums kādām citām mājām, kuru saimnieks neesot bijis apmierināts ar izpildījumu. Bet dīvānam otru mūžu gan devis mājastēvs pats. "Tas ir mans mammītes dīvāns, kas ne tik sen tika pārsiets. Satvaru uztaisīju no vecām sijām.".

Tā kā pie Grāvīšiem ne tikai viesojas draugi un radi, bet arī uz kādu laiku apmetas Eduarda vecākie bērni ar savām atvasēm, vajadzējis gādāt lielu saimes galdu. To atraduši vienā no antikvariātiem, kur iegādājušies arī kumodi. Telpai burvību piešķir no iepriekšējiem Līgo svētkiem saglabātie Jāņu vainagi, kuriem drīz būs lemts sadegt ugunskurā, un māla podi.

Lai pirmajā stāvā nebūtu vairākas nelielas telpas ar durvīm un mazi, tumši gaitenīši, izdomājuši veidot lielu telpu, tajā iekārtojot vietas atpūtai, darbam un miegam. "Šīs, mūsuprāt, ir lauku mājas, tāpēc tajās iederas koks, māls un metāls," uzskata Eduards Grāvītis, atklājot, ka viņa vājība esot metālkalumi. Par viņa aizraušanos ar metālkalumiem liecina gan no šā materiāla darinātais svečturis Jotul krāsniņas tuvumā, gan apjomīgais gaismeklis dzīvojamās istabas centrā. Koka krēslus esot izdevīgi iegādājušies kāda mēbeļu salona izpārdošanā, bet klavieres esot diriģenta vecākās meitas instruments, kas, izceļojies no vienas mājas uz otrām, nometinājies pie mūzikas pedagoga.

Svarīgākais