Gandrīz pašā Kurzemes viducī, Skrundas novada Rudbāržu pagasta Sieksātē, atrodas kāda muiža, kura glabā ļoti senu vēsturi, daudzu laikmetu elpu un neskaitāmus likteņstāstus.
Pateicoties cēlsirdīgu cilvēku mīlestībai pret kultūrvēsturiskajām vērtībām, pēdējos gados ēka ir uzplaukusi un pašlaik piedzīvo savu zvaigžņu stundu, iepriecinot viesus ar skaidru un siltu atmosfēru. Tā ir Piena muiža – Berghof.
Muižas vēsture meklējama tālajā 16. gadsimtā, kad to uzcēla un tur saimniekoja barona Rennes ģimene. Laika gaitā īpašnieki ir mainījušies, līdz 1855. gadā pašā Jāņu dienā to savā īpašumā ieguva barons Eberhards Georgs Fridrihs (Fedors) Juliuss fon Mēdems ar vēlmi izmantot to kā savu vasaras rezidenci un vienlaikus arī medību pili. Neilgi pēc tam muiža cieta no 1905. gada revolūcijas un tika nodedzināta. Gadu vēlāk barons fon Mēdems (iepriekšējā Mēdema dēls) nolēma muižu atjaunot – daudzas no viņa ieviestajām pārmaiņām ēka glabā vēl šodien.
«Barons fon Mēdems pasūtīja muižas dizaina plānu pie tolaik slavenā Liepājas galvenā arhitekta Berči. Īpašnieka galvenā vēlme bija, lai ēka pēc atjaunošanas izskatītos vairākus gadsimtus sena,» muižas interjera vēsturi atklāj tās darbiniece Inta Šoriņa. Atjaunošanas projekts, kura laikā Berči lika iemājot pils telpās rokoko un klasicisma stila apvienojumam, ilga līdz 1911. gadam, taču drīz pēc tam, 1920. gadā, agrāro reformu iespaidā dižciltīgajam fon Mēdemam muiža atņemta.
«Vēlāk šeit tika ierīkota skola, kuru visā tās pastāvēšanas laikā absolvējuši 100 skolēni. Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, kad skola beidza pastāvēt, muiža piedzīvoja nežēlīgus vandalisma gadus, tika sadedzināts pat barona baltais flīģelis. Izrādās, laikā, kad šeit tika postīts, netālu dzīvojusi kāda kundze, kura regulāri nākusi uz šejieni, pielabojusi sabojāto un pasargājusi ēku no pilnīgas izpostīšanas. Šodien sakām viņai par to paldies,» teic I. Šoriņa. «Pēc tam muiža nonāca Liepājas piena kombināta pārvaldībā, un šeit tika iekārtota atpūtas un mācību bāze, bet vēlāk atvērts arī Piena muzejs.»
Laikā no 2005. līdz 2006. gadam muiža par Eiropas Savienības struktūrfonda līdzekļiem piedzīvoja savu līdz šim vērienīgāko renovāciju, un tagad tajā ierīkots viesu nams. «Atjaunojot muižu, tika piesaistīti profesionāli mākslinieki, jo bija nepieciešams īpašs redzējums,» stāsta viena no muižas pārvaldniecēm Inta Seska, uzslavējot speciālistus, kuri līdzdarbojušies renovācijā. Viņa arī uzsver: «Mums ar restaurāciju gāja mazliet vieglāk, jo piena kombināts jau bija veicis mazus atjaunošanas darbus, atbrīvojot ēku no zināmas daļas kultūras un laikmetu slāņa.»
Gadu gaitā daudz kas no muižas oriģinālā interjera ir ticis izpostīts, tomēr, restaurējot seno celtni, mēģināts radīt fon Mēdema laikam atbilstošus jauninājumus, cenšoties saglabāt to, kas palicis neskarts un vēsta par simtgadīgu vēsturi. «Viss, kas redzams muižā, izņemot trešā stāva numuriņus, saglabāts tieši tādā izskatā, kā tas bija 20. gs. sākumā. Piemēram, griestu ornamenti, senās durvis un vitrāžas,» par oriģinālo stāsta I. Seska.
Abas Intas pauž neizpratni par to, kādēļ agrāk netika novērtētas kultūrvēsturiskās vērtības un primārais bija visu nīcināt, tāpēc apgalvo, ka «šī nav lepna atpūtas vieta, bet gan patiesa un uz vērtībām balstīta vide». «Mūsu jēga slēpjas tajā, ka, ja ēd, tad pašu audzētu, ja dodas ekskursijā uz muzeju, tad paši gatavo sviestu, ja guļ, tad patīkamā atmosfērā. Īstums un jēgpilnums – tās ir svarīgākās lietas, kam jāpiemīt tādai viesu mājai,» secina I. Šoriņa.