Saimnieks Jānis Jakimenko sagaida mūs, sakot, ka Šetlandes poniji lietainā laikā tik glauni gan neizskatoties. Bet liels ir mūsu pārsteigums, ieraugot 25 augumā raženus ponijus – turklāt visdažādākajās krāsās.
«Sākumā domājām, ka ies stipri vieglāk, bet iesākuši esam un tagad jau neapstāsimies. Jācer, ka turpmāk veiksies labāk,» stāsta Jānis Jakimenko, kas kopā ar sievu pirms trīs gadiem uzsāka pavisam jaunu rūpalu – Šetlandes poniju audzēšanu. Zemnieku saimniecībā Malteni ierodamies ļoti lietainā dienā.
Jānis stāsta, ka Malteni esot vienīgā Šetlandes poniju audzētava Latvijā. «Mēs esam audzētāji, nevis pārdevēji. Latvijā jau vienā otrā vietā tos gan tirgo. Mēs audzējam uz vietas un, protams, produkciju realizējam pārdodot. Bet neesam pārpircēji, kas nopērk apšaubāmās vietās, atved uz Latviju un pārdod tālāk par daudz lielāku samaksu. Daudzi poniji Latvijā ir bez izcelsmes dokumentiem vai arī zināms tikai tēvs vai māte, un šādus ponijus reģistrē kā «vietējo poniju», bet, ja ponijs ir atvests no kādas pažobeles kaut kur Eiropā, tad kas gan tas vairs par vietējo poniju,» neizpratnē par neveselīgās konkurences situāciju Latvijā stāsta J. Jakimenko.
«Dzīvnieciņus jau vairāk pērk normālai lauku sētai – nav jau ļoti turīgiem jābūt, lai varētu atļauties poniju. Bieži vien vecmāmiņas grib mazbērniem nopirkt, lai priecājas,» stāsta Jānis. Samaksa, kas jāatstāj, lai savā īpašumā iegūtu poniju, esot atkarīga no tā, kāds ponijs izskatās. Vidēji ponijs maksā ap 1000 latu, bet tādus pelēcīgākus un mazāk krītošus acīs varot iegādāties arī par 500–700 latiem. J. Jakimenko ganāmpulkā ir 25 poniji, un tie tiek turēti atsevišķos aplokos. Atsevišķi tur arī jaunās ķēves, ķēves ar kumeļiem un jau iepriekš pieminētos ērzeļus. Lielajā aplokā, ko saimnieks rāda, ganās ķēves ar saviem kumeļiem. Viņu attīstībai ir lietderīgi, ja poniji aug kopā – tad viņi kļūst vēl sabiedriskāki, ja visapkārt ir rotaļu biedri.
Pirms trim gadiem tika iegādāts 16 hektāru liels zemes gabals, uzcelta māja, un saimnieki sākuši nodarboties ar tīršķirnes Šetlandes poniju audzēšanu. Sākumā no Holandes atvestas astoņas pieaugušas ķēves, bet pēc gada Somijā iegādāts ērzelis. Saimnieks stāsta, ka ieguldīts daudz līdzekļu, bet atdeve esot visai nosacīta. «Nauda un laiks, kas jāiegulda, lai izaudzinātu poniju, pārsniedz to, ko saņemam atpakaļ,» nosaka Jānis, cerot, ka laika gaitā atbalsts šai nozarei palielināsies. Viņa balss tonis liecina, ka tā nav žēlošanās, jo šķiet – šis darbs Jānim iet ļoti pie sirds.
Nekādas iepriekšējas pieredzes Jānim zirgkopībā neesot bijis. Viņš gan atceras, ka pašu mājās bērnībā bijis zirgs. «Man atļāva zirgu aizvest uz ganībām. Kāda nu tur vešana – aiz šķūnīša zirgam mugurā! Pat seglu nebija,» atceras saimnieks Jānis. Šetlandes poniji izvēlēti, jo lielo zirgu Latvijā pietiekot. Šetlandes poniji esot atšķirīgi arī ar to, ka var izturēt daudz skarbākus laika apstākļus. Jānis domā, ka tā bijusi vislabākā izvēle. Pasaulē vismazākie poniji – falabellas, kas nepārsniedz 86 centimetru garumu (bet mazākie eksemplāri var būt pat tikai 38–45 centimetrus gari), nav piemēroti jāšanai un audzēšanai Latvijas apstākļos; tie arī dārgāki par Šetlandes ponijiem. Jānis uzskata, ka Latvijas apstākļos šos ponijus būtu ļoti grūti pārdot. Bet vispār poniji esot mīļdzīvnieciņi, kas jātur mājās, lai dvēsele būtu paēdusi un sirdī būtu prieks. Arī kāda ģimene, kas pērn no Jāņa nopirkusi vienu poniju, esot sacījusi, ka jāšanai ir lielie zirgi. Poniji turpretim esot dzīvnieki, ko barot, auklēt un lutināt. Jānis atceras, ka pats pirmais ponijs dzīvojis pagalmā kopā ar rotveileru. Abi ļoti labi sadzīvojuši, jo Šetlandes poniji nebaidās no vilkiem tā iemesla dēļ, ka Šetlandes salu arhipelāgā vilku nav. Netālu no saimniecības Malteni gan esot vilku ceļš – tie mēdz parādīties arī šo māju tuvumā, tāpēc ponijus pa nakti ārā labāk neatstāt. Poniji ir dabai tuva suga un var ganīties ārā no gaismas līdz gaismai. Savā dzimtenē Skotijā Šetlandes poniji dzīvo laukā visu gadu un pārtiek no purvāja augiem un ķērpjiem.
Saimnieks rāda, ka šogad sausās vasaras dēļ zāle nav ne tik gara, ne tik zaļa, tādēļ aploki jau stipri izmīdīti – poniji esot lieli rikšotāji, īsti sportisti...
Jānis stāsta, ka ponijs vidēji var noturēt apmēram 40 kilogramus, ērzelis gan varot vairāk. Vidēji ponijs ir aptuveni 90 centimetrus garš. Ponijus, kas īsāki par 86 centimetriem, sauc par miniatūrajiem Šetlandes ponijiem. Latvijā pastāv Poniju un miniatūro zirgu audzētāju asociācija, kas atzīst Šetlandes poniju sadalījumu pēc Eiropā pieņemtajiem standartiem, proti, miniponiji – līdz 86 centimetriem, mazie – no 87 līdz 92, vidējie – no 93 līdz 98, lielie – no 99 līdz 107 čentimetriem. Savukārt poniju dzīves ilgums varot būt pat 30–40 gadiem. Saimnieks nosmej, ka gan jau kāds pārdzīvos viņu pašu.
Vasarā poniju galvenā barība ir zāle, bet ziemā tie galvenokārt pārtiek no lopbarības bietēm, ko saimnieki paši izaudzē, un no graudiem. Vēl ponijiem ikdienā vajadzīga laizāmā lopbarības sāls, kas iebērta speciāli ierīkotā silē. Ar auzu došanu ponijiem gan aizrauties nevajadzētu – tās var dot ļoti mazās devās un arī ne pārāk bieži.