Šoreiz stāsts par kādu irbju, fazānu u.c. lauka putnu meklētāju – Gordona jeb skotu seteru.
Mednieki allažiņ mēģinājuši izveidot tādus četrkājainos palīgus, kuri būtu vispiemērotākie viņu iemīļotajam medību veidam un vietējiem apstākļiem. Tā nu medību suņu šķirņu pasaulē ir milzīgs vairums, un arī katram medību veidam domāto – daudz.
Lielbritānijā lauka putnu medības ir bijušas iecienītas jau kopš senlaikiem, un šim medību veidam bija nepieciešami īpaši suņi – tādi, kuri prot ne tikai medījumu atrast, bet arī uz to klusītēm norādīt vai pacelt spārnos. Vispopulārākie, šķiet, allaž bijuši īru seteri, taču savulaik cieņā bijuši arī angļu un skotu četrkājainie putninieki.
Par skotu seteru šķirnes aizsākumiem ir dažādi stāsti. Visbūtiskākās atšķirības meklējamas gadskaitļos. Vieni saka, ka šķirne radīta pirms gandrīz trim gadsimtiem, citi, ka jau ap 1600. gadu, bet vēl citi smej un teic, ka tālāk par 19. gadsimta sākumu rakties nav vērts – lāpstas var aplauzt! Taču neapgāžams ir un paliek fakts, ka šie seteri radušies tieši Skotijā un pirmais šķirnes standarts apstiprināts tikai 1891. gadā.
Hercoga Gordona medību suņu barā kādai kucītei piedzima melni rudbrūns bērnelis. Acīmredzot šī dāmīte bija sagrēkojusi ar kādu nezināmu siržu lauzēju. Izskata ziņā kucēns nebija līdzīgs pārējiem galma medniekiem, tāpēc par viņu ļaudis smīkņāja, bet suņi, sajutuši saimnieka attieksmi, izturējās gaužām augstprātīgi. Tā tas turpinājās līdz reizei, kad šis jauktenītis pamanījās aizskriet līdzi medībās. Un tad nu visiem mute palika vaļā – šis suns, kurš nebija īpaši apmācīts, izrādījās visprasmīgākais putnu meklētājs! Hercogs viņam sāka pievērst īpašu uzmanību un konstatēja, ka pirmo medību veiksme nav bijusi nejaušība.
Gordons nosprieda, ka jāķeras pie selekcijas, lai radītu izcilu putnusuņu šķirni. Ciltstēvs ir šis bastardiņš. Ar viņu un viņa pēcnācējiem tika pāroti senie britu dzinējsuņi, itāļu braki un brūnas krāsas ūdensspanieli. Vēlāk iesaistīti angļu un īru seteri, savukārt skotu seters piedalījies citu šķirņu pilnveidošanas darbā.
Ar laiku šie Gordona suņi kļuva populāri ne tikai visā skotu zemē, bet arī aiz tās robežām. Lai pieminētu vietu, no kurienes izcilie putnusuņi nākuši, ārzemnieki tos sākuši dēvēt par skotu seteriem, un tā nu līdz pat mūsdienām sastopami abi šķirnes nosaukumi – Gordona un skotu seters.
Salīdzinot ar citiem seteriem, skotu seters, iespējams, ir nedaudz lēnāks. Toties viņš apveltīts ar izcilu ožu, turklāt savu darbu paveic perfekti. Setera galvenais uzdevums medībās ir atrast laukā putnu un, ieņemot atbilstošu pozu, norādīt medniekam medījuma atrašanās vietu – kad putns ceļas spārnos, mednieks jau zina, kurp jātēmē. Pēc tam suns pienes medniekam viņa guvumu. Taču skotu seters spēj veiksmīgi strādāt arī ūdenī, tāpēc var būt noderīgs arī ūdensputnu medībās!
Šie četrkājainie skoti ir ļoti izturīgi. Pateicoties biezajam kažokam, viņi var pasmīkņāt par nelāgiem laika apstākļiem, kādos daži citi suņi vien pārmetoši lūkotos uz aptrakušo saimnieku.
Gordonseteri ir mierīgākie un prātīgākie britu salu putnusuņi, kas pat medībās nemetas pa galvu, pa kaklu un itin labi spēj iedzīvoties pilsētas dzīvoklī, taču pavisam bez būšanas dabā viņi nespēj! Kā jau visu medību šķirņu suņiem, arī šiem skotiem nepieciešamas regulāras pastaigas ārpus pilsētas mūriem, turklāt pastaigām jābūt gana ilgām – lai spētu muskuļotajam un spēcīgajam dzīvniekam nodrošināt atbilstošu fizisko slodzi. Ir gan kāda lieta, kas jāliek aiz auss (saimniekam, nevis sunim!). Skotu seteri ir itin lieli brīvdomātāji, kuri izmanto vai katru iespēju uz savu ķepu paklaiņot, tāpēc suņa palaišana brīvsolī plašā teritorijā var nozīmēt ilgas gaidīšanas stundas. Lai no tā izvairītos, kucēns jau no bērnības pacietīgi jāmāca paklausīt saimnieka komandām.