Kolliji parasti asociējas ar populāro Lesiju – garspalvaino kolliju. Taču šķirnes, kuru nosaukumā ir vārds «kollijs», ir vairākas.
Turklāt šie suņi ir ļoti atšķirīgi. Tik ļoti, ka nezinātājs, piemēram, šīs reizes stāsta varoni, visticamāk, uzskatītu par parastu plušķi vai labākajā gadījumā par nestandarta bobteilu, taču nekādi par Lesijas radinieku...
Ungāri, poļi, aziāti?
Bārdainie kolliji patiešām atgādina angļu aitu suņus bobteilus – pēc izskata tādi paši hipiji vien ir. Taču ir būtiskas atšķirības. Skoti ir vieglāki, taču muskuļotāki. Un viņu kustībās atšķirībā no mīlīgajiem lamzakiem bobteiliem saskatāma zināma elegance, pat izsmalcinātība – kā jau tas kollijiem piedienas.
Par to, kā radušies bārdainie kolliji (saukti arī par bērdijiem), vienas patiesības nav. Skaidrs vienīgi tas, ka šķirne radusies Skotijā, taču... Interesanti, ka tiek saskatītas radniecīgas saites ar ungāru komondoriem vai poļu aitusuņiem. Kā šie centrāleiropieši nokļuvuši Skotijā? Rakstos minēts, ka 16. gadsimtā poļu četrkājaiņi ievesti Skotijā. Kāda vella pēc? Tas nu gan nav saprotams, jo Lielbritānijā jau savu ganu suņu bija gana...
Dziļāki racēji apgalvo, ka šādi suņi izplatījušies pa visu Eiropu lielās tautu staigāšanas laikā – no Āzijas kalniem līdz ar klejojošajiem lopu ganiem atceļojuši arī viņu suņi, kas bijuši piemēroti skarbajiem kalnu laikapstākļiem. Lielbritānijā bārdaino kolliju senči esot nonākuši kopā ar ķeltiem.
Brālēna lāča pakalpojums
Par šķirnes šā vārda īstenajā nozīmē rašanos varam runāt kopš 19. gadsimta beigām, kad attīstījās kinoloģija un tika pievērsta uzmanība ne tikai darba suņu darbaspējām, bet arī eksterjeram. Tolaik bārdainie kolliji saukti dažādos vārdos – par skotu aitusuņiem, kalnu vai augstkalnu kollijiem, pinkainajiem kollijiem u.c. Viens no nosaukumiem – bārdainais kollijs – saglabājies līdz mūsdienām.
Pirmoreiz nopietnā rakstu avotā bārdainie kolliji minēti 1891. gadā, kad Tomsons Grejs publicēja savu grāmatu par skotu aitusuņiem, taču dažādas rakstiskas liecības par šāda tipa suņiem rodamas jau 19. gadsimta sākumā. Bet varbūt jau 1514. gadā, kad līdz ar poļu aitām tika ievesti arī viņu četrkājainie ganītāji (taču tālaika raksti nav precīzi atspoguļojuši suņu izskatu)... Galu galā ir fakts – šķirnes pirmais standarts apstiprināts 1897. gadā.
Pagājušā gadsimta sākumā bārdainie kolliji gandrīz izzuda. Jau iepriekš, mainoties saimniekošanas metodēm, īsteno aitusuņu, kuru vienīgā stihija ir lopu ganīšana, skaits gāja mazumā (izņēmumi varētu būt vien vācu aitusuņi, kuru šķirne patiesībā selekcionēta citām vajadzībām, taču šķirnes nosaukumā saglabāta pirmsenču nodarbošanās). Taču bērdiju bieds izrādījās viņu brālēni – bobteili. Kā gadījās, kā ne, bet bobteili bārdainos kollijus izkonkurēja kā pieprasītāki mājas mīluļi...
Pirms 50 gadiem skotu suņinieki sāka skandēt trauksmes zvanu un ķērās pie šķirnes saglābšanas. Pamazām tas izdevās. Un diez vai kāda loma bija sauklim, ka šie suņi ir izcili trifeļu meklētāji. Jo šķirnes popularitāte turpina augt pat tādās zemēs, kur ēdamās trifeles neaug. Drīzāk jau ļaudis apjautuši, ka šis bārdainais pinkainis patiešām var kļūt par īstenu draugu ģimenē vai par saulstariņu kāda vientuļnieka dzīvē...
Lolojamais rējējs
Lai gan bārdainie kolliji spēj labi iejusties arī pilsētas dzīvokļos un justies tur itin omulīgi, īsti piemēroti daudzdzīvokļu mitekļiem viņi nav. Laime vai nelaime ir tā, ka šie dzīvespriecīgie suņi savu prieku mēdz bieži un skaļi paust – viņi ir rējēji. Un, protams, kaimiņi par to diez vai būs sajūsmā...
Skotu bārdaiņi ir brīvdomātāji, tāpēc viņiem jau kopš kucēnības ir jāapzinās, ko drīkst, ko ne. Turklāt audzināšana nedrīkst būt ne par liberālu, ne par stingru – ar pārlieku stingrību audzināts, šāds suņuks var izaugt par depresīvu bailuli. Tomēr pat labi audzināts bērdijs būs un paliks rējējs. Un šo prieku un iedzimtās mentalitātes noteikto īpatnību viņam nevar un pat nedrīkst laupīt – tad jau tas vairs nebūs īstens šīs šķirnes pārstāvis!
Jārēķinās arī ar šāda drauga garo kažoku, no kura laiku pa laikam (patiesībā – vai ik dienas!) pa kumšķītim pieķeras pie mīkstajām mēbelēm. Lai saimnieki un viesi nestaigātu kā uzskatāmi pierādījumi par bārdainā kollija esamību, bārdainis ir regulāri jāķemmē. Tas nepieciešams arī tālab, ka kažoks mēdz sapinkāties neizķemmējamos veidojumos. Speciālisti iesaka ar šā četrkājainā drauga skaistumkopšanu nodarboties ne retāk kā reizi divās dienās.
Kā jau ganu sunim, bārdainajam kollijam nepieciešamas jestras aktivitātes svaigā gaisā. Labi tādam, kurš ik mirkli var izbaudīt savā stihijā – laukos. Bet pilsētniekam pavisam noteikti vajadzīgas pastaigas. Ilgas un jautras. Katru dienu. Neatkarīgi no laika apstākļiem... Turklāt nepietiek ar prastu, vienmuļu pastaigu. Ganu sunim jāļauj savu saimnieku «ganīt», viņam vajadzīgi dažnedažādi uzdevumi, kur likt lietā savu īpatnējo funktieri. Noņemšanās liela, taču interesanta!
Jāņem vērā arī tas, ka bārdainie kolliji ir no tiem suņiem, kuri necieš vientulību. Viņiem allaž vajadzīga cilvēku kompānija. Tāpēc mūždien darbā aizņemtiem cilvēkiem būtu jālūkojas pēc cita četrkājainā drauga. Taču sirsnīgiem ģimenes cilvēkiem, kuriem turklāt ir arī bērni, šāds pinkainis varētu būt īstais!
FAKTI
Bārdainais kollijs
(Bearded Collie)
Izcelsmes valsts: Lielbritānija (Skotija)
Augstums skaustā: suņiem 53–56 cm, kucēm 51–53 cm
Svars: 20–30 kg
Apmatojums: taisns, garš, ciets, pinkains; uz vaigiem un zoda garāks – veido bārdu
Krāsa: melna, zilgana un pelēka visdažādākajos toņos, ar baltiem lāsumiem vai bez tiem; pirmajos trijos gados krāsa var mainīties – kļūt pārmaiņus tumšāka un gaišāka
Dzīves ilgums: vidēji 15 gadu