Kad sākās lielie atklājumi, kuģotājiem dodoties okeānu plašumos, Vecajā pasaulē nonāca dažādi neredzēti radījumi.
Un, tā kā tie bija atvesti pa jūru, arī viņu nosaukumos šis fakts atspoguļojās. Tā, piemēram, pie jūras vārda nosaukumā tika pērtiķi, turklāt viņi nez kādēļ atgādinājuši kaķus – vācu nosaukums «Meerkatze» nozīmē «jūras kaķis». Un tāpat bijis arī ar jūrascūciņām, lai gan ne nu tās ir cūkas un ne nu jūrā dzīvo...
Jūrascūciņu dzimtene ir Dienvidamerika. Tur tās vēl mūsdienās mīt kā savvaļas dzīvnieki, un savvaļā sastopamas piecas šo dzīvnieku sugas. Mazos grauzējus jau pirms apmēram četriem tūkstošiem gadu pamanījās pieradināt senie inki. Kāpēc? Labi taču, ja ēdamais allaž pa rokai! Daudz gaļas gan no tāda ruksēna neiegūsi, taču labāk kaut kas, nekā nekā. Jūrascūciņas gaļa garšojot līdzīgi truša gaļai. Indiāņi šos dzīvnieciņus visbiežāk gatavojuši ceptus.
Taču senajā inku kultūrā jūrascūciņas bija ne tikai gaļas lopiņi. Tika uzskatīts, ka šie dzīvnieki apveltīti ar spēju uzņemt sevī ļaunumu, kas piemeklējis cilvēku. Tāpat uzskatīja, ka jūrascūciņas spējot dziedināt dažādas kaites. Šie dzīvnieciņi izmantoti arī dziedināšanas rituālos.
Uz Eiropu šos Dienvidamerikas dzīvniekus atveduši angļu un holandiešu jūrasbraucēji. Angļu kuģi no jaunā kontinenta parasti Eiropā nonāca, vispirms piestājot Āfrikā pie Gvinejas, tāpēc angliski jūrascūciņas sauc par Gvinejas cūkām. Vairums Eiropas citu tautu no inkiem nākušos gaļas lopiņus tomēr dēvē par jūrascūciņām. Savukārt franči un grieķi tomēr nosaukumā minējuši arī dienvidamerikāņus, aizjūras grauzējus nosaucot par indiāņu cūkām. Kāpēc tāda vienprātība, šos dzīvniekus dēvējot par cūciņām? Iespējams, tāpēc, ka ķermeņa uzbūve nedaudz atgādina rukšus. Vai arī tāpēc, ka jūrascūciņas mēdz izdot rukšķošas skaņas.
Iespējams, ka arī Eiropā jūrascūciņas kāds mēģinājis ēst, taču šie dzīvnieciņi ātri vien ieguvuši mājas mīluļu statusu. Protams – patikuši galvenokārt dāmām.
Selekcionāri, atjautīgi ļaudis būdami, apjauta, ka dāmām patiktu lielāka dažādība, un pasāka nodarboties ar šķirņu izveidi. Mūsdienās izveidotas aptuveni 20 jūrascūciņu šķirnes. Dažādas šķirnes atšķiras gan pēc lieluma, gan apmatojuma tipa. Krāsu daudzveidība ir ļoti liela.
Taču visas jūrascūciņas ir mīlīgi dzīvnieciņi, kas ātri pierod pie cilvēkiem. Ja ar viņām aktīvi un pastāvīgi nodarbojas, jūrascūciņas spēj apgūt dažādus trikus. Savaļā šie grauzēji ir bara dzīvnieki un arī kā mājas mīluļi labāk jūtas kompānijā. Viņas labi sadzīvo ar, piemēram, pundurtrušiem. Taču atstāt jūrascūciņu vienā istabā ar medīgu kaķi gan nevajadzētu...
Lai gan jūrascūciņas itin droši var laist pastaigāties pa dzīvokli, viņām, tāpat kā jebkuram citam mājdzīvniekam, ir vajadzīgs savs mājoklītis, kurā atpūsties un vajadzības gadījumā patverties no pārlieku lielas uzmanības. Tātad – vajadzīgs būrītis.
Kādu izvēlēties? Mūsdienās iespējas ir ļoti plašas: nopērkami gan plastmasas, gan koka, gan metāla apartamentiņi. Iespējams pat sameklēt dzīvokļa interjeram pieskaņotu cūciņas miteklīti. Galvenais, lai dzīvnieciņš tajā justos gana ērti. Būrītim jābūt ne mazākam kā 30x40 cm, vēlamais augstums – ap 35 cm. Ak, jā! Vēl jāpadomā par to, lai grauzēju viņa mājiņā nevarētu apdraudēt kaķis...
Kopšanai visērtākās ir plastmasas kastītes, kam virsū uzliekams sieta vāks. Jūrascūciņai vajadzīgi ir pakaiši (piemēram, zāģu skaidas), un no šādas jūrascūciņas mājas tie neizlido pa tuvāko apkārtni. Tāpat šāda plastmasas kaste ir viegli mazgājama. Tā kā sienas ir bez atverēm, mīlulīti neapdraud caurvējš, tālab paveras vairāk variantu, kur dzīvoklī ierādīt cūciņai dzīvesvietu. Ir gan viens mīnuss. Vasaras svelmē šādā kastē ir slikta ventilācija, gaiss tajā sastāvas, kļūst mitrs, un dzīvnieks var ciest no pārkaršanas un pārlieku liela mitruma daudzuma.
Jūrascūciņas mēdz nokārtoties vienā un tajā pašā vietā. Tur ir lietderīgi izveidot improvizētu tualetīti – kādu paplātīti vai trauciņu. Tualete atvieglos sprosta uzkopšanu. Tur pakaiši jāmaina katru dienu, bet paša mitekļa ģenerāltīrīšanu var veikt reizi nedēļā. Ja tualetes nav, jūrascūciņas māja jātīra reizi divās vai trijās dienās, citādi pa visu telpu izplatīsies nelāga smaka. Tualetei var izmantot kaķu labierīcībās beramās smiltis vai granulas.
Jāatceras, ka jūrascūciņas ir grauzēji. Viņām zobi aug visu mūžu, un tie ir jāasina. Tālab miteklī vēlams ievietot kādu augļu koka zaru vai citu graušanai paredzētu priekšmetu. Tāpat nepieciešams ūdens un barības trauks. Vēlams, lai trauki būtu izgatavoti no metāla vai cita nesagraužama materiāla – plānu plastmasu dzīvnieciņš var sākt grauzt un skaidiņas norīt. Vēlams iekārtot arī guļamistabiņu.
Kur jūrascūciņas istabiņu novietot? Protams, tur, kur tā netraucē cilvēkiem. Taču jāraugās, lai dzīvnieciņam nevajadzētu pastāvīgi uzturēties caurvējā. Arī tiešie saules stari cūciņas labsajūtai par labu nenāk. Tāpat arī radiatoru tuvums nebūtu vēlams. Vasarā, iespējams, var izmitināt jūrascūciņu uz balkona, tomēr tas nav tas labākais variants – dzīvnieks var samirkt, saaukstēties, saķert kādu nopietnāku kaiti.