Velsas springerspanieli ir diezgan sena šķirne, kurai turklāt izdevies saglabāt popularitāti arī mūsdienās.
Latvijā gan viņu nav sevišķi daudz, toties daudzviet Rietumeiropā viņi ir pat populārāki par pie mums iecienītajiem angļu kokeriem.
Cik dziļi raksim?
Kā jau liecina nosaukums, šo suņu dzimtene ir Velsa. Rakstos par medībām šajā zemē jau 16. gadu simtenī minēti ļoti līdzīgi suņi. Citi saskata līdzību arī ar 13. gadsimta rakstos pieminētajiem Velsas medību suņiem. Taču ir arī ļaudis, kam tīk rakņāties vēl senākā vēsturē...
Tiek apgalvots, ka Velsas springerspanielu priekšteči palīdzējuši medniekiem jau... 8. gadsimtā pirms mūsu ēras! Neticat? Nu, labi... Taču ap 250. gadu pirms mūsu ēras romiešu vēsturnieks Apiāns rakstījis, ka britu ciltīm esot sarkanbrūni balti suņi, kuri tramdot medījumu, veicot lēcienu – gluži tāpat, kā to dara mūsdienu springeri... Starp citu, pateicoties tieši šai īpatnībai, radies suņu tipa nosaukums – no angļu vārda to spring (lēkt, lēkāt).
Par šiem rējējiem kā par šķirni var runāt jau kopš 17. gadsimta, kad nostiprinājās daudzmaz vienots šo suņu tips, taču oficiāli atzīta tā tika tikai 20. gadsimta sākumā. Nelaime tā, ka ilgu laiku visi šādi mednieku palīgi stūrgalvīgi dēvēti par kokerspanieliem, un tikai ap 1900. gadu panākta šo šķirņu autonomija. Līdz pat 1902. gadam šie velsieši saukuši par Velsas kokeriem. Velsieši ir mazāki par angļu springerspanieliem, bet lielāki par kokeriem. Viņu vilna nav tik gara, tālab kažoks vieglāk kopjams.
Sākumā – gani?
Lai gan jau senos laikos Velsas springerspanieli devušies palīgā putnu medniekiem, iztramdot spārnaiņus un pēc tam pienesot saimniekam šāvumu, ir ziņas, ka pirmais šo suņu uzdevums tomēr bijis ganīt aitas. Par šo pirmuzdevumu var strīdēties gluži tāpat kā par to mūžseno vistas un olas jautājumu.
Lai nu kā, Velsas springerspanieli dāsni apveltīti ar īpašībām, kas vajadzīgas mednieku palīgiem. Viņi spēj strādāt gan uz lauka, gan kalnos, gan, protams, arī ūdenī. Viņiem ir ļoti laba oža. Turklāt viņi ir nenogurdināmi un arī itin veikli. Ne velti Velsā šos suņus mēdz dēvēt arī par starteriem.
Mūsdienās, gluži tāpat kā citu medību šķirņu pārstāvji, arī šie spanieli mēdz pildīt arī kompanjonu un ģimenes mīluļu pienākumus, taču sirdī viņi ir un paliek mednieki. Viņiem gulšņāšana uz paklājiņa vai dīvāna nav tā tīkamākā nodarbe.
Visu rakstu lasiet 2. septembra izdevumā