Nē, par padomju pionieriem, kam bija šāda devīze, šeit nebūs ne vārda. Šāda devīze atbilst arī angļu bulterjeram. Kādā šķirnes aprakstā minēts, ka šie suņi ir vienmēr gatavi cīņai, lai gan paši kašķi nebūt nemeklējot.
Savulaik angļu bulterjeri bijušās Padomijas teritorijā bija izpelnījušies slikto puišu reputāciju. Un tā bija visnotaļ pamatota – šie salīdzinoši dārgie suņi bija galvenokārt jaunbagātnieku un viņu kriminālo pakalpiņu pavadoņi (augstākas raudzes kriminālās autoritātes izvēlējās citas šķirnes, piemēram, rotveilerus). Izvēle ir skaidra. Bulterjeri zināmi kā spēcīgi cīkstoņi, kuru žokļu sakodiena spēks ir lielāks par 40 tonnām – pamatīga štance, ar ko varētu perforēt pat metālu. Turklāt šaurpierainie divkājaini audzināja savus suņus pēc sava ģīmja un līdzības – tiklīdz kas, tā jāklūp oponentam pie rīkles.
Lai gan laiki mainījušies un kinologi centušies nervozos un neaprēķināmos killerus no vaislas darba atsijāt, bulterjeru nelāgā reputācija nav gluži zudusi. Arī šo suņu izskats nav no tiem pateicīgākajiem laba tēla radīšanai. Jā, protams, tā ir gaumes lieta – ir daudz cilvēku, kuri bulterjerus uzskata par skaistiem. Varu pateikt, ka pie šīs šķirnes apjūsmotājiem nepiederu un, uz šaura celiņa sastopoties ar bulterjeru, neviļus kļūstu īpaši piesardzīgs.
Bulterjers ir spēcīgs un enerģijas pārbagāts suns. Tas nozīmē, ka arī jābaro šāds mīlulis pamatīgi. Speciālisti iesaka kalorijām bagātu pārtiku, kas satur daudz olbaltumvielu un tauku. Tauki jo sevišķi nepieciešami aukstajā laikā, jo citādi ar paplāno kažociņu apveltītais dzīvnieks var salt. Šādi barojot, jārūpējas arī par kaloriju dedzināšanu – bulterjeram vajadzīga regulāra un pamatīga fiziskā slodze, lai dzīvnieks neaptaukotos.
Īsajam kažociņam gan ir savas priekšrocības. Piemēram, kopšana neprasa nekādas pūles. Ieteicams suni katru dienu izsukāt ar suku, taču nekas ļauns nenotiks, ja to darīs retāk.
Ar veselību nekādu īpašu problēmu neesot. Baltie šīs šķirnes pārstāvji gan varot gadīties kurli – suņa dzirdei esot jāpievērš īpaša uzmanība, izvēloties kucēnu.
Jāteic, ka bulterjers nav suns katram. Viņš ir spēcīga personība, un saimniekam jābūt apveltītam ar vēl spēcīgāku raksturu, citādi, iespējams, suns sāks diktēt savus noteikumus. Šie suņi ir veikli un drosmīgi, mūsdienās – arī mierīgi un miermīlīgi. Taču – mēdz būt spītīgi. Ar audzināšanu un socializāciju jānodarbojas jau kopš kucēnības, citādi vargadītiesa, ka izaug monstrs. Jāteic, ka bulterjeri esot arī itin apķērīgi un ātri vien apgūstot dažādas komandas. Un viņi ļoti pieķeras savam saimniekam un arī visai ģimenei, intuitīvi uztver saimnieka noskaņojumu un cenšas tam pieskaņoties. Tā nu var droši teikt – kāds saimnieks, tāds suns.