Ar Napoleona dūšu

"Tā beznosacījuma mīlestība, ko savam saimniekam velta suns, šķiet pat prātam neaptverama. Tu tikai desmit minūtes esi prom, kamēr aizej līdz tuvējam veikalam, bet suņuks tevi sagaida ar tādu degsmi, it kā es atgrieztos no pasaules apceļošanas," par sava mīluļa čivavas šķirnes suņu puikas Kristo un savām attiecībām stāsta Latvijas Nacionālā baleta soliste Sabīne Guravska.

"Par mazu sunīti domāju jau sen – kopš skolas gadiem. Iztēlojos, ka strādāšu operā un viņu ņemšu līdzi uz mēģinājumiem, ka man būs par ko rūpēties. Taču mamma nepiekāpās maniem lūgumiem, sakot, ka mājdzīvnieks nozīmē lielu atbildību. Kad es būšot gatava to uzņemties, tad arī varēšot mājās ievest suni," atceras baletdejotāja Sabīne Guravska. "Tāpēc man bija pietiekami ilgs laiks, lai izlemtu, kādas šķirnes pārstāvi es vēlos. Drīz vien tiku skaidrībā, ka meklēšu čivavas šķirnes kucēnu."

Mazo sunīti esot palīdzējusi atrast ģimenes paziņa, kurai piederot garspalvainais čivava. "Sieviete, no kuras nopirku kucēnu, man daudz izstāstīja, kā šīs šķirnes suņi jākopj, jābaro, jāaudzina."

Tikko piedzimušu čivavu varot ietilpināt plaukstā. Kad Sabīne pirmoreiz ieraudzīja Kristo, viņam bija divi mēneši, tātad suņuks jau bija mazliet paaudzies un apvēlies. "Ar kucēnu vajadzēja auklēties kā ar mazu bērnu. Viņš pats nevarēja ne gultā ielēkt, ne no tās izlēkt. Ja Kristo sēdēja man klēpī vai blakus uz dīvāna vai krēsla, ceļoties un ejot prom, es viņu nedrīkstēju atstāt vienu, jo viņš varēja izdomāt, ka jāseko man un jālec. Šīs šķirnes suņiem ir ļoti trausli kauli, tāpēc lēciens no paliela augstuma viņiem varētu beigties arī liktenīgi – ar kaulu lūzumu."

Sākumā Sabīne esot barojusi Kristo ar vārītu vistas gaļu, sirsniņām un aknām, bet tad novērojusi, ka suņukam vairs nav tik spožs kažoks, izkrīt spalva, arī pašsajūta nav vairs bijusi tik laba. "Lai viņu nodrošinātu ar nepieciešamajiem vitamīniem, es Kristo sāku dot sauso barību, ik pa laikam to pamainot. Vispār čivavas ir diezgan slinki uz ēšanu, spēj saimniekam pat spēlēt uz jūtām – sak", divas dienas neēdīšu, tu neizturēsi un man iedosi kaut ko garšīgu. Kad tas notika pirmoreiz, es ar Kristo padusē aizskrēju pie veterinārārsta. Speciālists mani nomierināja, sakot, lai izturu šo suņa uzlikto pārbaudījumu, jo trešās dienas vakarā mazais spītnieks padošoties. Viņam bija taisnība."

Sabīne stāsta, ka savam mīlulim neliedzot arī pa kādam kārumam – piedāvājot gan zooveikalos nopērkamos, gan šo un to no cilvēku galda, piemēram, Kristo esot traks uz sieriem, tāpat viņam garšojot mandarīni, greipfrūti un apelsīni. "Pārāk ar cilvēku ēdiena došanu gan neaizraujos."

Mazais drošsirdis esot paklausīgs suns – ievērojot, ko saka saimniece, tāpēc nepatīkamu gadījumu, izņemot vienu, nav bijis. "Pavasarī, sajutis dabas un varbūt arī kādas suņu meitenes aicinājumu, Kristo slaidā riksī metās prom. Tajā mirklī mani pārņēma milzīgs izmisums, jo biju tik ļoti pieradusi pie suņuka, viņu iemīlējusi, ka nevarēju iedomāties dzīvi bez viņa. Paldies Dievam, pēc vairākām stundām, pateicoties kaimiņu vērībai, man izdevās Kristo atrast. Lieki piebilst, ka, atkal redzoties, abi bijām ārkārtīgi laimīgi."

Ja nav paredzēts pārāk ilgs mēģinājums, Sabīne ņemot līdzi Kristo uz teātri. "Tad viņš visas manas ģērbtuves meitenes uztver kā savus aizsargājamos objektus. Izdzirdot, ka puiši, skaļi sarunādamies, iet garām ģērbtuvei, uzreiz rej. Arī no lieliem suņiem viņam nav bail, jo, kā jau mazai radībai, Kristo piemīt Napoleona sindroms. Pieskrien klāt lielam sunim, uzrej viņam, cenšas iebiedēt, bet, līdz ko aprejamais objekts paceļ ķepu, lai liktu soli, Kristo ātri atgriežas pie manis, lai paslēptos aiz muguras. Tas ir tik mīļi un amizanti! Suns man ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa – bezgala uzticams un sirsnīgs draugs."