«Neviens no mūsu mājdzīvnieku saimes nav elitāras šķirnes pārstāvis. Visi ir jauktenīši, bet tāpēc ne mazāk mīļi un mums svarīgi,» par abiem suņiem – jauktenīšiem Loru un Tobi un svītraino kaķeni Bučiņu saka Triānas parka soliste Agnese Rakovska, kad ierodamies viņas ģimenes mājās Pleskodālē, lai iepazītos ar Rakovsku četrkājainajiem draugiem.
Rejošajai un ņaudošajai trijotnei ir ekskluzīva iespēja savas dienas vadīt svaigā gaisā – piemājas dārzā. Tur ir pietiekami daudz vietas gan abiem suņiem, gan kaķim, turklāt pastāv iespēja komunicēties ar kaimiņos dzīvojošajiem sugas brāļiem un māsām, kas šiverē turpat aiz žoga.
Divas paaudzes
«Mūsu vecākais suns ir jau cienījamā vecumā, tāpēc meklējām viņam kompanjonu un pēcteci,» stāsta Agnese. «Aplūkojot to kucēnu fotogrāfijas, kurus piedāvāja internetā, apstājāmies pie kāda diža auguma kucēniņa. Kaut Lora bija tikai mēnesi veca, viņas apjomi bija iespaidīgi. Kad mazuli atvedām mājās, viņa bija lielāka nekā mūsu seniors Tobis.»
Dziedātāja atceras, ka, mēģinot noteikt, kādas šķirnes pazīmes ir kucēnam, konstatējuši, ka, ķepu izvēršot kā vēdekli, redzama plēvīte, kāda raksturīga labradoram, lai tas varētu ērtāk peldēt. «Bet milzīgais augums varētu būt iegūts no tētuka – kaukāzieša,» prāto Triānas parka soliste un piebilst, ka Loru esot sterilizējuši, lai suņu dienās viņu mājās nesaskrietu līgavaiņi no tuvējās apkārtnes. «Šopavasar gāja vaļā īsts ņigu ņegu, jo privātmāju rajonā suņu un kaķu jau netrūkst.»
Lora vēl ir ļoti jauna – nesen esot apritējis gads, kopš Rakovski viņu paņēmuši. «Suņu meitenei gribas spēlēties un draiskoties, tāpēc viņa neliek mieru mūsu otram sunim, aicinot skrieties vai kā citādi izklaidēties. Ja Tobim ir līdzīgs noskaņojums kā Lorai, viņš nepretojas dāmas aicinājumam, bet bieži vien vecais zēns kucītei liek saprast: liec mani mierā! Kopš pirmajiem kopā būšanas brīžiem Tobis nav bijis naidīgs pret kucēnu, bet greizsirdība gan viņu kādreiz pārņem. Lai to novērstu, cenšamies
abiem suņiem izrādīt vienlīdz lielu uzmanību. Ja vienam dodam kādu gardumiņu, tas tūlīt pat tiek arī otram.»
Lora vecākā suņa atteikumu doties ar viņu spēlēties neņemot ļaunā, bet pēc kāda laiciņa atkal uzrunājot savu sugas brāli, vai tas nav pārdomājis. «Vienreiz pat gadījās tāds kuriozs, ka Lora, sekodama Tobim, kurš bija izspraucies pa caurumu žogā blakus esošajā skolas pagalmā, iesprūda un nevarēja tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Mums nekas cits neatlika kā stumt Loru aiz dibena, lai viņa nepaliktu iesprostota žogā,» ne tik senus notikumus restaurē Agnese un piebilst: «Mūsu mājas kaķi un suņi sadzīvo labi, ja nu tikai dažreiz sanāk paķildoties, kad jādala kāds gards kauliņš.»
Bērnības draugs
Ar Tobi kopā Agnese esot gandrīz pusi mūža. «Kad man bija 12 gadu, kaimiņu meitene, kas man bērnībā bija labākā draudzene, paziņoja, ka turpat netālu kādas kundzītes kucei esot sadzimuši kokerspanieli, kurus saimniece grasoties nest uz mežu, ja neatradīšot cilvēkus, kam jaundzimušos atdot. «Paņemam pa kucēnam,» draudzene mudināja. Man divreiz nebija jāsaka, vakarā pārrados mājās ar kucēnu padusē. Protams, vecākiem tā bija kā auksta ūdens šalts aiz apkakles, taču suņuku ļāva paturēt, nelika nest atpakaļ.»
Agnese nosmej, ka, kucēnam augot, jau bijis skaidrs, ka tas nebūs kokerspaniela šķirnes pārstāvis. «Par godu savam iepriekšējam sunim, kurš aizgāja bojā, jo bija saēdies žurku indi, balti melnajam kucēnam iedevām vārdu Tobis.»
Dziedātāja novērojusi, ka abiem suņiem neesot raksturīgi uzkundzēties otram. «Viņiem katram ir sava būda, sava vieta, kur gulēt, kad viņi tiek ielaisti mājā (to darām, kad laukā ir ļoti auksts vai nikns lietus), un savi trauki ēdienam un ūdenim. Neviens nav apdalīts. Viņi saprot, ka abi ir vienā frontes līnijas pusē, tāpēc, kad jāsargā māja, sēž blakus un rej uz tiem, kas, pēc viņu domām, apdraud viņu apsargāto teritoriju.»
Protams, ja kādam no mājdzīvnieku trijotnes garastāvoklis saejot sviestā, kā tas gadās jebkurā ģimenē, emocijas neslāpējot, bet rīkojoties atbilstoši dvēseles stāvoklim. «Piemēram, ja lielais suns lien virsū Bučai tik ļoti, ka kaķim tas sāk nepatikt, ņaudētāja uzšauj ar ķepu, tādējādi liekot saprast, ka nu ir pārkāpta sarkanā līnija. Lora ir liela un rotaļīga, turklāt viņa neapzinās savus apjomus.»
Lutekle Buča
Svītrainajai kaķenītei Bučai ir ļauts dzīvoties arī pa māju, kas savukārt ir liegts suņiem, izņemot brīžus, kad ārā ir bargs sals vai lietus gāž kā ar spaiņiem. «Viņai ir divas iemīļotas vietiņas, no kurām iespējams pārredzēt, kas notiek laukā. Reizēm viņa uzmanīgi seko putnu rosībai dārzā, bet citkārt nevar nolaist acis no mūsu teritorijā ieklīduša kaimiņu kaķa. Mēs smejamies, ka Bučai ir pašai savs realitātes šovs.»
Agnese neslēpj, ka kaķenei ir gadījies nomedīt arī kādu putniņu, taču tas notiekot ļoti reti. «Ja Buča ir nodarījusi pāri kādam putnam, mēs viņu sabaram,» stāsta dziedātāja. «Kaķis, kuru pirms kāda laika aizvedām uz lauku mājām pie vecāsmātes, jo pilsētā sava temperamentīgā rakstura un klaidoņa dabas dēļ viņš gandrīz aizgāja bojā, tagad tur ir atkopies un ik rītu uz celiņa vai mājas priekšā noliek pa nakti samedīto. Kā jau laukos, šajā rindojumā dominē peles un žurkas.»
Bučiņai peles un žurkas iztikai nav jāķer, jo saimnieki gādā, lai viņas trauciņš nestāvētu tukšs. «Ja mēs esam kaut kur prom, lai uzstātos, par mūsu suņiem un kaķi parūpējas vecmāmiņa, kuras māja ir blakus mūsējai.»
Bet kādas lomas saviem saimniekiem ir iedalījuši četrkājainie ģimenes locekļi? «Es, brālis un māsa ar visiem komunicējam čau! – čau! līmenī,» saka dziedātāja un atklāj, ka mājdzīvnieki esot ļoti pieķērušies viņas tēvam Aivaram Rakovskim, vienam no grupas Triānas parks. «Lora ir kā uzburta uz tēti. Iespējams, suni piesaista viņa radošums, mākslinieciskas dvēseles ēteriskums. Kad Lora bija kucēna vecumā, vecāki viņai šad un tad ļāva ieritināties pie viņiem gultā. Tagad kucītei tas ir liegts, bet viņa vienalga pamanās uzkāpt otrajā stāvā, kur ir vecāku guļamistaba, un vismaz apgulties blakus gultai, kad tajā guļ tēvs.»
Buča, kā jau kaķene, esot ļoti neatkarīga, tāpēc pie cilvēkiem dodoties, kad radies noskaņojums samīļoties. «Tajā brīdī viņai pat ir vienalga, kurš no mums pabužinās muguriņu vai pakasīs starp ausīm.» Savukārt Tobis, kurš uz vecumu esot kļuvis nīgrāks, daudz labprātāk kaut kur mierīgi pačučot, nevis meklējot saimnieku kompāniju. «Kad Triānas parkam notiek mēģinājumi mūsu mājas pagrabā, suņi nevis kaut kur mūk projām, bet bieži vien noguļas uz grīdas un mierīgi snauž, kaut telpā dārd mūzika. Acīmredzot viņiem ir liela piederības izjūta.»