Gita Zālīte devās uz Angliju cerībā nopelnīt, lai varētu segt kredītu un uzsākt jaunu biznesu, taču apsolītajā zemē viņa izturēja tikai trīs mēnešus.
"Es negribu būt verdzene un ar savu darbu uzturēt krāpniekfirmu darboņus!" balstoties uz savu rūgto pieredzi, uzsver sieviete. "Un vēl es sapratu, ka ir jāmeklē iespējas strādāt šeit pat Latvijā.".
Gitai Zālītei ir četrdesmit pieci gadi, viņa ir ieguvusi augstāko izglītību, ilgu laiku strādājusi savā profesijā, bija izveidojusi savu uzņēmumu, kas ar atzīstamām sekmēm darbojās līdz trekno gadu beigām. Sievietei ir arī ārzemju darba pieredze, kura palikusi prātā kā ļoti veiksmīga.
Grūti, bet izturami
Doma doties peļņā uz ārvalstīm viņai nebija galēja izmisuma solis, drīzāk mēģinājums nodrošināt pierasto dzīves līmeni un nokārtot kredītsaistības. Gita dzīvo ģimenes īpašumā – savrupmājā, viņai pieder automašīna, ir nelieli ienākumi kā pašnodarbinātai personai. "Uz Angliju devos finansiālu apsvērumu dēļ, jo mana uzņēmējdarbība Latvijā apstājās nekustamā īpašuma tirgus sastinguma dēļ. Kredīts bija paņemts, bet naudas, lai to atmaksātu, un arī iztikai sāka hroniski trūkt, tāpēc došanās peļņā uz ārvalstīm man šķita vienīgais problēmas risinājums," Gitas Zālītes motivācija braucienam uz ārvalstīm peļņā neatšķiras no tūkstošiem citu tautiešu motivācijas spert šo soli. "Mani iedrošināja draudzeņu stāstītais. Viņas jau vairākus gadus strādā kādā Anglijas pilsētiņā dārzeņu apstrādes un fasēšanas uzņēmumā. "Neuztraucies," draudzenes man rakstīja draugos.lv, "ir grūti, bet izturami, un, pats galvenais, naudiņu var nopelnīt. Taču vienu gan ievēro – uzmanies no krāpniekfirmām, kas izmanto to, ka cilvēks ir izmisis, jūtas nonācis bezizejā!""
Liktenīgas sagadīšanās dēļ Gitai palaimējās darbu ārvalstīs meklēt tieši ar šādas firmas starpniecību. "Es viņu sludinājumu izlasīju draugos.lv. Par darbā iekārtošanu dārzeņu pārstrādes uzņēmumā un mitekļa nodrošināšanu firma prasīja 300 mārciņu, kas bija jāsamaksā, ierodoties Anglijā. Ceļa izdevumus mums vajadzēja segt pašiem."
Kopā ar Gitu ceļā devušies vēl deviņi cilvēki – divas sievietes un septiņi puiši no visām Latvijas malām. Rīgā neko neesot vajadzējis maksāt, pirmo summu 150 mārciņu apjomā likts atdot firmas pārstāvim, kas darba meklētāju grupu no Latvijas sagaidīšot lidostā, lai viņus nogādātu pilsētiņā, kur sarunāts darbs. "Šī bija summa, ko mums vajadzēja maksāt par iekārtošanu darbā, par mitekļa īrēšanu jeb gultasvietu un par iztiku pirmajām pāris nedēļām," skaidro Gita, piebilstot, ka viņa esot bijusi tālredzīga un paņēmusi līdzi tik daudz naudas, lai pietiktu atceļam. Taču pārējiem, kas nākuši no laukiem, tādas iespējas neesot bijis, jo naudu braucienam uz Angliju esot aizņēmušies no draugiem, radiem, paziņām. "Man tāda iespēja bija, un paldies Dievam, ka tā. Ja man nebūtu bijis brīvu līdzekļu, joprojām vergotu, lai Žanna, Viktors, Sergejs un vēl citi krāpniekfirmas darboņi varētu uz mana rēķina nopelnīt."
Nulle grādos kopā ar vistām
Darba meklētāju grupiņa esot aizvesta uz nelielu pilsētiņa Anglijas laukos divu stundu ilga brauciena attālumā no Londonas. "Galapunktā ieradāmies divos naktī. Mūs sagaidīja cilvēks, kurš pavēstīja, ka mūsu priekšnieki būšot Žanna, kura bija starpniece starp darba devējiem un ņēmējiem, kā arī mitekļu izīrētāja, un Sergejs – muskuļots, ar zelta ķēdēm apkāries puisis, kuram pieder 10 busiņu, ar kuriem mūs vedīšot uz darbu. Mēs iepriekš netikām brīdināti, ka katru dienu vajadzēs maksāt piecas mārciņas busiņa īpašniekam, jo teica, ka darbs būšot blakus mājvietai. Ja mēs izmantotu sabiedrisko transportu, tas izmaksātu tikai vienu mārciņu, bet mums to neļāva darīt, jo vajadzēja taču nopelnīt Sergejam. Ja kāds sadumpotos un nekāptu viņa busiņā, tajā pašā mirklī darba attiecības ar viņu tiktu pārtrauktas."
Žanna esot pieprasījusi 200 mārciņu par iekārtošanu darbā un mitekļa nodrošināšanu. "Kopā ar pirmajam firmas pārstāvim atdotajām 150 mārciņām summa, par kuru vienojāmies Rīgā, pieauga par 50 mārciņām un, ja vēl pieskaita piecas mārciņas, ko pieprasīja par aizvešanu līdz darba vietai, tuvojās četriem simtiem," piedzīvoto šoku atceras Gita un turpina, sakot, ka nākamais priekšnieces paziņojums viņu esot satriecis vēl vairāk. "Jūs strādāsiet vistu gaļas fasēšanas fabrikā, kur temperatūra telpās ir nulle grādu. Vienojoties par darbu, Latvijā man neviens neko tādu nebija teicis. Ja es zinātu, ka vajadzēs astoņas stundas dienā uzturēties aukstās telpās, es šim braucienam nebūtu piekritusi."
Strādājot aukstumā un gumijas zābakos, Gita pēc pāris dienām saslimusi. "Es šausmīgi saaukstējos, taču pie ārsta un zālēm netiku. Veselības apdrošināšanu var dabūt tikai pēc tam, kad valstī nodzīvotas trīs nedēļas. Medicīnas pakalpojumi tur ir ļoti dārgi. Nekas cits neatlika, kā slimai iet uz darbu."
Bez valodas esi manipulējams
Gitu satriecis arī tas, cik daudz Latvijas iedzīvotāju – latviešu un nelatviešu – bija šajā nelielajā pilsētiņā. "Kad to lasi avīzēs, uztver citādi, nekā savām acīm ieraugot, ka cilvēki masveidā pamet Latviju. Vairāki priekšnieku manipulāciju dēļ (piemēram, ne jau visiem bija līdzi tik daudz naudas, lai varētu norēķināties ar starpniekiem) bija zaudējuši darbu un nu bez iztikas līdzekļiem atradās uz ielas. Viņiem nebija naudas, lai varētu atgriezties Latvijā, ne arī iespēju atrast citu darbu," atceras Gita. "Ar dažiem no viņiem aprunājos. Kad darbu un cerības zaudējušie vaicāja, vai man ir darbs, izdzirdējuši apstiprinošu atbildi, viņi noteica: drīz nebūs. Žannas un viņai līdzīgo bizness (tādi paši darboņi tur bija arī no Polijas un Lietuvas, igauņi vergo Somijā un Zviedrijā) turas uz primitīviem balstiem. Viņi par lētu naudu no vietējiem īrē angļu mājas, bet mums izīrē pavisam par citu summu, tā gūstot peļņu. Nākamais naudas avots ir cilvēku pārvadāšana ar busiņiem uz darbu. Ja tu nedzīvo pie viņiem, nemaksā par busiņu, tiec momentā izmests no darba. Cilvēki nepārtraukti tika iebaidīti, sakot, ka "jūs neviens neko nezināt – ne valodu, ne likumus, un jums nav nekas, pat ne bankas kartes". Visu laiku jūties, ka esi viņiem parādā, tikai nezini, par ko."
Gita saka, ka ik dienu miestiņā ieradušies kādi desmit vai pat trīsdesmit darba meklētāji, kuri bija atsaukušies uz sludinājumiem zip.lv, draugos.lv un citos interneta portālos, kur tika piedāvāts darbs ārzemēs. "Anglijā nav tik daudz darba vietu, lai katru dienu varētu nodrošināt ar darbu tik daudz cilvēku, jo viņus tāpat kā mūs ir skārusi ekonomiskā krīze. Tā kā es protu angliski, varēju sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem, kas vistas gaļas pārstrādes uzņēmumā strādāja vadošos amatos. Ja neprot angļu valodu, šajā zemē tur nevienam nav ko darīt! Ir taču kaut kādā veidā jāsazinās ar darba devējiem, ar vietējiem iedzīvotājiem, galu galā, ja gribēsies mukt no šīs zemes, ir jāprot angliski pajautāt, ar kādu autobusu vai lidmašīnu to darīt. Bez svešvalodas zināšanām esi pēdējais muļķis," kategoriski nosaka Gita, uzsverot, ka angļu valodas prasme viņai esot bijis glābiņš, meklējot izeju no kritiskās situācijas, kurā viņa nonākusi. "Tur nevarēja neko nopelnīt, tik vien bija naudas, lai samaksātu par mitekli, braukšanu un pārtiku. Sapratusi, ka nekas nemainīsies, pēc desmit vistu fabrikā nostrādātām dienām devos prom. Zinu, ka aizmuka vēl divi puiši no Latvijas. Devos uz Londonu, kur piecu dienu laikā atradu darbu viesnīcā. Pati gāju un meklēju bez starpniekiem."
Gita esot vēlējusies atrast darbu savā specialitātē, taču, lai to izdarītu, vajadzējis Anglijā izdotu sertifikātu, kas apliecina viņas prasmes. "Ja nav šāda sertifikāta, vari strādāt tikai melno darbu, pat ne būt par veco ļaužu aprūpētāju pansionātā. Man nebija 1000 mārciņu, kas nepieciešamas, lai maksātu par pārbaudījumiem, kas jākārto, lai saņemtu sertifikātu. Tur neatzīst ne mūsu skolās, ne augstskolās iegūto izglītību."
Pāris mēnešus Gita nostrādājusi viesnīcā par telpu uzkopēju (viņai katru dienu vajadzējis tīrīt 17 telpu un mainīt veļu 40 gultām). Šo laiku viņa mitusi pie kādas nēģerietes īrētā istabā. "Strādājot viesnīcā, pie dzeramnaudas es netiku, to savāca tie, kas uz hierarhijas kāpnēm bija pakāpi augstāk par mani. Poļi, latvieši, lietuvieši, čehi un slovēņi ir pēdējie vergi šajā valstī," ir pārliecināta Gita. "Mani nebaida fizisks darbs, bet beztiesīgums. Es negribu būt atkarīga no visādām žannām un sergejiem, no krāpniekfirmu darboņiem."