Gandrīz pašā Cēsu centrā darbojas franču kafejnīca un delikatešu veikals "Gourmands", kuras saimnieks ir francūzis Filips Masons. Viņš ir cilvēks, kura dzīvi vada divi spēcīgi aicinājumi – militārā joma un pavārmāksla. Filipam Masonam nepatīk, ka viņu cenšas ielikt kaut kādos rāmjos, jo viņa interešu, aizraušanos un nodarbju diapazons ir plašs.
"Es pēc izglītības un profesijas esmu virsnieks un arī pavārs, esmu cīņas sporta instruktors un arī mākslinieks, jo patīk gleznot. Taču tas, ar ko nodarbojos, nedefinē mani. Cilvēks ir daudz kas vairāk."
– Kas atveda uz Latviju?
– Iemesls ir ļoti vienkāršs – es strādāju Francijas vēstniecībā Latvijā, biju valsts aizsardzības atašejs, manos pienākumos ietilpa arī drošības jautājumi saistībā ar Eiropas integrāciju – biju Latvijas Iekšlietu un Aizsardzības ministrijas padomnieks militārajos, pretterorisma un pretkorupcijas jautājumos. Pirms tam kādus gadus strādāju Vācijā, arī Krievijā, Izraēlā, Japānā un citviet pasaulē.
Man patīk Latvija, Latvijas daba, kas līdzinās manas dzimtās Lionas dabai, arī tas, ka šeit ir cilvēki, kam rūp ne tikai savs maks, savas pārticības vairošana, bet kuri domā par sabiedrības labumu. Kad pēc 20 nostrādātiem gadiem šķita, ka savā militārajā karjerā esmu sasniedzis griestus un vairs netieku tik daudz noslogots, kā man gribētos, pievērsos savam otram dzīves aicinājumam – pavārmākslai.
Manā dzimtā visi vīrieši ir dienējuši, arī es esmu ieguvis virsnieka pakāpi, bijis treneris armijā un strādājis policijā. Bet man ir otra izglītība viesnīcu un restorānu vadībā. Un te atkal savu lomu nospēlēja dzimtas tradīcijas. Mans tēvs ir bijis pavārs (tagad viņš pievērsies medību suņu audzēšanai un ir medību gids), mana viena vecvecmamma ir gatavojusi hercogiem, bet otrai vecvecmammai piederēja restorāns. Arī man bija sapnis par savu kafejnīcu, tāpēc tās izveidošana bija tikai laika jautājums.
– Kāpēc to neatvērāt kādā Vācijas vai Krievijas pilsētā, kur arī esat dzīvojis un strādājis, bet Cēsīs?
– Tam, ka paliku Latvijā, ir trīs būtiski iemesli. Mana sieva Iveta ir latviete. Kaut viņai arī ir ārzemju dzīves pieredze, kopīgi nolēmām noenkuroties šeit, tāpēc meklējām īpašumu ārpus Rīgas. Sākumā mums bija doma to iegādāties pie jūras Salacgrīvas apkaimē, taču liktenis mūs aizveda uz Drustiem. Braucot mašīnā pa Vidzemi, sāku šķirstīt avīzi, kurā bija sludinājumi par īpašumu pirkšanu un pārdošanu. Uzmanību piesaistīja sludinājums, kurā bija rakstīts, ka tiek pārdota lauku saimniecība un zeme Drustos. Gandrīz tajā pašā mirklī, kad biju beidzis lasīt piedāvājumu, ceļa malā ieraudzīju norādi Drusti – 16 kilometri. To uztvēru kā zīmi, ka jādodas turp. Ieraugot lauku saimniecību ar daudzām ēkām un skaisto dabu, sapratām, ka tās būs mūsu mājas. Šai vietai ir maģiska pievilcība, dzīvojot Drustos, ir burvīga sajūta. Tiem, kas ierodas pie mums ciemos, nav jāskaidro, kāpēc mēs tur dzīvojam. Patiesībā es neesmu pilsētas cilvēks, jo man nepatīk automašīnu sastrēgumi ielās, piesārņojums, cilvēku drūzma, mākslīgas vērtības, izrādīšanās. Cēsīs nepievērš uzmanību tam, ar kādas markas mašīnu es braucu, bet Rīgā gan.
Trešais piesaistes moments Latvijai ir cilvēki. Ne visi, bet daudzi, kas grib darīt kaut ko pozitīvu, lai uzlabotu dzīvi sev un citiem. Te varu minēt Drustu tautas skolu 99 balti zirgi, kur bērniem piedāvā alternatīvu variantu valsts pamatizglītībai. Tā ir balstīta latviešu tautas tradīcijās, bērni apgūst tautas dejas, rotaļas, mūzikas instrumentus un daiļamatniecības pamatus, kā arī šajā skolā veido ģimenisku vidi.
Vēl esmu saistījies ar vairākiem uzņēmējiem – no Ozolkalna, Meža salas un Laimes ligzdas, kas, tāpat kā es, ir pievērsušies tūrisma attīstībai reģionā. Mūsu attiecības ir godīgas un tīras, mums nav īlens maisā vai nazis rokās, ko izdevīgā brīdī otram iegrūst mugurā. Mēs stundām varam strādāt arī bez atlīdzības, jo saprotam – lai kaut kas mainītos uz labu, ir kaut kas jādara.
– Kas tie ir par darbiem, ko jūs kopīgi darāt?
– Piemēram, mēs tagad gatavojam jaunu projektu – gastronomiskais tūrisms Vidzemē. Apzinājām un izpētījām visus objektus Vidzemē, kas no šī aspekta varētu interesēt tūristus. Mūsuprāt, Vidzemes gastronomiskā tūrisma maršrutā būtu iekļaujama gan saimniecība, kur audzē Limuzīnas šķirnes govis, kuras deviņdesmitajos gados no Francijas ieveda Latvijā, gan saimniecība, kur tiek ražots vīns, gan arī atjaunotas ūdensdzirnavas un interesantas maiznīcas. Izstrādājot šo gastronomisko maršrutu, mēs parādītu, ka Latvijā ir dzīva gan nacionālā virtuve, gan mūsdienu virtuve, kā arī to, ka garšīgus ēdienus iespējams pagatavot no vietējo zemnieku un ražotāju piedāvātās produkcijas. Tas nenozīmē, ka pilnībā vajadzētu atteikties no ārzemju produktiem, bet tos vajadzētu integrēt, latviskot. Kopā ar viesu namu Meža salas plānojam izveidot nelielu pavārmākslas akadēmiju gan profesionāļiem, gan iesācējiem.
Man patīk, ka šādas domas par attīstību un izaugsmi dzimst Cēsīs, ne tikai Rīgā. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kāds franču ekonomists sarakstīja grāmatu Parīze un franču tuksnesis, kur tika vēstīts par šo absurdo situāciju, ka ir Parīze un tad – pārējā Francija. Patlaban manā etniskajā dzimtenē notiek reģionalizācijas process, kas rit jau trīsdesmit gadu, un vēl nav redzams tā gals. Ne tikai Francijai, bet arī Latvijai ir raksturīga liela centralizācija, tāpēc var teikt, ka ir Rīga un Latvijas tuksnesis. Lai kaut ko mainītu šajā situācijā, esmu pievērsies provincei – Latvijas lauku rajoniem, kas patiesībā ir īstā Latvija. Man patīk rādīt cilvēkiem, ka Latvija ir ne tikai Rīga un Jūrmala, bet arī Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale.
– Bet savā kafejnīcā rādāt Franciju?
– Drīzāk – franču lauku virtuvi, tajā ieplūdinot Vidusjūras un latviešu nacionālās virtuves elementus. Man šķiet svarīgi, lai piedāvātie ēdieni būtu veselīgi, sātīgi, garšīgi un skaisti servēti, turklāt – par demokrātisku cenu.
Mēs Gourmands nevārām buljonu no pulvera un necepam kotletes no masas, kur ir tikai divdesmit procenti gaļas. Es to nevaru izdarīt! Izejvielas ēdieniem iegādājos no apkārtējām lauku saimniecībām, zinu pat, kā izskatās govis, kuru pienu pērku, – varu parādīt viņu bildes. Liellopu gaļu es pērku Kalnumuižā, kur audzē Limuzīnas šķirnes govis, bet grūbas un citi graudu izstrādājumi nāk no Jumpravas dzirnavām. Protams, kaut ko pērku arī veikalos, taču sekoju līdzi produktu izcelsmei. Turklāt esmu ļoti mobils – ēdienkarti mainu katru dienu, apspriežoties ar saviem darbiniekiem (šeit strādā arī pavāri praktikanti no Latvijas un Francijas). Gourmands pastāvīgā piedāvājumā ir varžu kājiņas, vīngliemeži, kruasāni un franču pankūkas, un tad ir dienas piedāvājums, piemēram, šodien ir čili kon karne ar kviešu grūbām, kas ir starptautiskās un latviešu virtuves apvienojums, kā arī pildīts cūkgaļas cepetis ar kartupeļu, baklažānu un sīpolu tornīšiem – ēdiens, kas pārstāv franču jauno virtuvi.
– Kāda ir tā publika, kas iegriežas pie jums kafejnīcā? Vai varat to raksturot?
– Tā ir ļoti dažāda! No rītiem parasti nāk kundzītes, lai apēstu kruasānu, izdzertu tasi tējas vai kafijas un papļāpātu, pēc stundām kafejnīca piebirst pilna ar skolas bērniem, kas lielākoties izvēlas franču pankūkas. Nāk gan ģimenes, gan pārīši, gan ierēdņi, gan mākslinieki, gan cēsnieki, gan tie, kas piestājuši Cēsīs caurbraucot.
Manā uztverē kafejnīca nav tikai vieta, kur paēst, bet arī tikšanās vieta, tāpēc organizēju dažādus pasākumus: franču kino vakarus, jaunu mūziķu uzstāšanos, lai viņiem krātos dzīvās uzstāšanās pieredze, foto, gleznu un citu mākslas darbu izstādes. Man tas sagādā prieku, jo pieļauju, ka tā palīdzu kādam jaunam cilvēkam spert pirmos soļus mākslā.
– Vai jums Francija pietrūkst?
– Reizēm. Esmu dienvidfrancūzis, tāpēc man Latvijā dažkārt ir par maz gaismas un arī tās garšas un smaržas, kas raksturīgas manai dzimtajai pusei. Ko daru, kad uznāk ilgas pēc Francijas? Es turos. (Sirsnīgi smejas.) Patiesībā dzīvot šeit, Latvijā, ir mana izvēle, tāpēc neraudu pēc iepriekšējās dzīves, jo nav jēgas attīstīt nostalģiju.
Man ir liela ģimene, kas mīt ne tikai Francijā, bet daudzviet pasaulē. Mamma dzīvo Āfrikā, tēvs – Francijā, viens brālis – uz salas Indijas okeānā, otrs – reizēm Parīzē, reizēm Kanādā, reizēm Amerikā, mans dēls dzīvo Londonā, meita – Parīzē. Man vēl ir vecmāmiņa – veca dāma, kas dzīvo Dienvidfrancijā, savukārt mazmeitiņa ir lietuviete.
Ir jābūt kustībā, jo dzīve ir kustībā. Bez kustības ir nāve.