Smalko stīgu spēks

Šis rudens jau ir 42., kad viņi ir laulāts pāris. Mūsdienās daudziem tas nez kādēļ šķiet kaut kas neticams, citiem liekas brīnums, ka iespējams tik ilgi vienam otru paciest, pieciest, izprast un piedot.

Tā ir tenisa treneru Daigas un Jāņa Jušku ģimene kopā ar dēlu Andi, kurš maijā nosvinēja 24. dzimšanas dienu.

Daiga un Jānis Juškas ir tenisisti kopš bērnības, abi kļuvuši arī par tenisa treneriem, absolvējot bijušo Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu.

Ne tā kā jūrnieku ģimenē

Nebija mājās sēdēšanas un mājās gaidīšanas. Abiem bieži bija vienas un tās pašas sacensības, abiem vieni un tie paši braucieni visbiežāk ar autobusu vai vilcienu, ja nu gadījās lieka greznība, tad uz nākamo turnīra vietu lidoja ar Aeroflot lidmašīnu.

Šī ģimene ir tas gadījums, kad darbs ienāk arī mājās. Grozies kā gribi, bet arī vakariņojot vai brokastojot nereti sarunas iegrozās par darbu. Cik daudz ir ģimeņu, kur tieši tas ir klupšanas akmens, kad dzīvesbiedri no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam ir kopā. Agri vai vēlu iestājas rutīna, nereti arī apnikums, pārlieku lielais pieradums, kas krājas un krājas, līdz kādudien ar cunami spēku veļas pāri malām. Un tad viss atkarīgs no dzīves gudrības, pacietības un prasmes piedot.

"Patiesību sakot, mums tomēr ir ļoti maz iznācis būt kopā," Daiga nāk klajā ar pārsteidzošu atklāsmi. "Īpaši tad, kad sākām strādāt par treneriem. Jā, audzēkņi mums bija vieni un tie paši. Taču, kad sākās braukšana uz sacensībām, viens devās ceļā, otrs palika mājās strādāt ar pārējiem. Skaistākais bija pašu sportošanas laiks. Tad gan spēlējām vienos un tajos pašos mačos, gan trenējāmies Latvijas izlases galvenā trenera Jāņa Jansona vadībā. Vēl pasaulē valdīja dzelzs priekškars, bet mums jau bija iespēja palūkoties aiz tā. Bijām Baltijas Kara apgabala sportisti, kas varēja doties dzīvot un strādāt uz Poliju. Tad arī bija iespēja spēlēt mačos citās zemēs un iepazīt citu dzīvi."

Daiga nedomā, ka viņa jutusies kā dekabrista sieva, kas sevi piespiedusi doties līdzi vīram izsūtījumā. Viņa vienkārši nespēja iedomāties citādāku dzīvi kā ik dienu būt līdzās Jānim. Turklāt, ja reiz pašai tāda pati nodarbošanās kā vīram, nav iemesla žēlabām. Cilvēkam, kas pats nav bijis sportā, ir grūti izprast otru, kuram ikdienas dzīve sastāv no treniņiem un sacensībām, pārbraucieniem, dzīvošanas viesnīcās, armijniekiem savulaik arī... barakās.

Puķītes rozītes

"Sieviete neapšaubāmi mājās ir noteicēja," Daiga par to ir cieši pārliecināta. Neesot jau jābūt valdonīgai, tomēr savai teikšanai ir nozīme. Daigai vajag kārtību un smukumu apkārt. Par to var pārliecināties, priecājoties par pašu iekopto skaistumdārzu aiz ilgi lolotās mājas upes krastā. Ģimeniskums viņai nākot no omītes, kas mazmeitas dzīvē spēlējusi svarīgu, ja ne vissvarīgāko, lomu.

Aiz plašajiem logiem pamatīgi ieskrējies vējš, bet visi dārza darbi jāpabeidz līdz pirmajam sniegam. Tepat uz galda rindā salikti košu krāsu puķu sīpoli, kas gaida savu kārtu saimnieces dobēs. "Jā, arī man ir tas niķis," atzīst Daiga. "Nespēju veikalā mierīgu sirdi paiet garām puķu sēklu un sīpolu nodaļai. Katru reizi aiznesu mājās kaut ko nākotnes skaistumam. Un nav taisnība tiem gudrajiem, kas apgalvo, ka no citām zemēm ievestā produkcija mūsu dārzos neieaugas. Pieļauju, ka var būt kāds negadījums, taču tā nav norma. Paskaties, cik fantastiski zied manas rozes. Viena no tām vesta no Vācijas! Kas par ziediem! Šogad par skaistāko pasaules rozi esot atzīta Leonardo da Vinči." Un te, dārzā, var papriecāties par šo pasakaino greznumu.

Ekspansīvā būtne un lielais klusētājs

Nevajag iedomāties, ka Jušku ģimenē allaž ir dūdojoša un murrājoša noskaņa. Savs kašķis jau sanākot. "Citādi nemaz nevar iedomāties," Daiga smaida, "jo darbs un sadzīve mums ir kopā." Viņa ir ekspansīva būtne – ātri iekaist un tikpat ātri arī norimst. Jānis ir absolūts pretpols. Publiskās vietās mazrunīgs. Viņš uzturas vien sabiedrībā, kur cilvēku rīcībā un vārdos nav nekādu slēptu zemtekstu. Vien tad Jānis kļūst atvērtāks un runātīgāks. Tas visbiežāk notiek, aizbraucot uz laukiem, kur cilvēku attiecības ir tīras, kur runās un darbos izpaužas patiess un neuzspēlēts ģimeniskums. Un tad pienāk brīdis, kad Jāņa sirds atveras. Toties citās situācijās viņš priekšroku dod klusēšanai un vērošanai no malas.

Tiesa, līdz brīdim, kad viņu uzrunā par profesionālām tenisa lietām. Jāņa viedoklī ieklausās, padomus ņem vērā. Būtu patiesi dīvaini, ja tā nenotiktu, jo viņš 24(!) reizes bijis Latvijas čempions, vienspēlē izcīnījis 11 zeltus, savulaik bija Latvijas izlases kapteinis Deivisa kausa izcīņā. Kad Jānis vēl bija aktīvajā sportā, līdzjutēji nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad redzēs viņu sacensībās, jo tā bija patiesa bauda skatīt gudro, pārdomāto, reizēm viltīgo un skaisto spēli. Jāņa spēli mēģināja atdarināt, taču oriģināls allaž palika nepārspējams.

"Es esmu eksplozīva, man uzreiz vajag skaidrību," saka Daiga. "Tas nenozīmē, ka vienmēr esmu taisnīga. Turklāt mana spalgā balss... Tā laikam arī no omītes mantota. Jānis ir atturīgāks, ne vienmēr izrāda, ko jūt. Es varu iet pa gaisu un pēc tam uzreiz samīļot. Varbūt tieši tas mūs satur kopā? Ja mēs abi būtu ekspansīvi, ātri uzliesmotu, diez kas nebūtu. Jānis zina, kad labāk paklusēt, taču arī es zinu, kad jāapklust. Man nav grūti atzīt, ka kaut ko esmu darījusi ne tā, kā vajag. Viņš vairāk ņem pie sirds. Tad man pirmajai jāsper solis pretī." Nozīmīgākie ķīviņi notiekot par... kreisā vai labā tenisa sitiena pareizību un lietderību konkrētā situācijā.

Liktenī ierakstīts

Pirms vairāk nekā 20 gadiem Daiga ieradās darbā un teica kolēģiem: "Iepazīstieties, mans dēliņš Andis." Blondais puika ātri iejutās sportistu sabiedrībā. Saule sāka spīdēt spožāk. Viņš bija atradis mīļu mammīti un tēti, kas sildīja sirsniņu. Varbūt sākumā jaunie vecāki bažījās, ka nenovīdīgi apkārtējie sāks līst bērna dvēselē, uzmāksies viņiem ar stulbiem un nevajadzīgiem jautājumiem, cenšoties noskaidrot – kas un kā.

Kad Andis bija maziņš, Jušku ģimenē vairs nebija ne omītes, ne opapa. Tuvojās barikāžu laiks, bērnudārzā dabūt vietu nebija iespējams.

Jaunie vecāki puiku ik dienu ņēma līdzi uz darbu. Kādudien viņš, paņēmis rokā savam augumam neatbilstoši milzīgu raketi, nostājās aiz muguras Daigas un Jāņa vienai no izcilākajām audzēknēm Agnesei Blumbergai un darīja visu tāpat kā viņa. Klātesošajiem par lielu pārsteigumu... viss izdevās. Tas bija starta signāls Anda Juškas tenisista karjeras sākumam.

Vai varam teikt, ka teniss ir viņa liktenī ierakstīts? Acīmredzot. Andis, kurš jau daudzus gadus ir viens no Latvijas izlases balstiem, tagad saka: "Kļūstot par tenisistu, esmu daudz ieguvis. Man bijusi iespēja redzēt puspasaules, man ir tik daudz paziņu sportistu vidū. Varu ar viņiem sazināties četrās valodās. Taču pats svarīgākais – esmu iemācījies pārvarēt jebkādas grūtības."

Būt vecākiem un treneriem vienā personā ir ļoti sarežģīti. Par to tūkstošiem reižu pārliecinājusies arī Daiga un Jānis. Ir gadījumi, kad rodas problēmas un domstarpības. Arī viņiem ne jau vienmēr viss gludi gājis. Anda spurainais raksturs ielocījās pareizi, un viņa enerģijas pārpilnība kūsāja vēlamajā virzienā. Neveiksmes tenisa laukumā un niknumu viņš izgāza turpat priežu mežā, aiz cemmes salaužot ne vienu vien raketi. Dusmas ātri pārgāja, un viņš atkal bija tas pats jaukais puika ar mīļo sirdi. Reizēm, māmiņai garām skrienot, viņš uzsauca: "Tu taču esi mana mammīte!" Saņēmis vismīļāko bučiņu, bija pārlaimīgs. Treniņbiedru vidū bija arī ļoti turīgu vecāku bērni, kuriem puikas gados viņš gribēja līdzināties. "Diemžēl publika arī mūsu sportā bieži vien ir ievērojami atšķirīgāka nekā citās zemēs," saka Daiga un turpina, "ir atvases, kuras no bērnības audzina par topošajiem bagātniekiem, kuriem ir citādāks vērtību mērs. Un nereti nenovīdība sit visaugstāko vilni." Tikai pirms diviem gadiem vecāki uzticēja Andim lielo noslēpumu.

Cita ceļa nav

Andis lieliski saprot, ka viņa darba alga vismaz pagaidām var būt vienīgi tenisa laukumā. Un tā ir panākumu atslēga. Vieniem talanta vissmalkākās šķautnes atveras ātrāk, citiem – vēlāk. Visam pārējam jābūt pakārtotam šai idejai. Skaidrs, ka tas nav viegli un vienkārši, jo, pēc ilgas prombūtnes atgriežoties mājās, ir tik daudz vilinājumu, gribas izklaidēties ar draugiem, iet uz randiņiem.

"Man visgrūtāk ir pieņemt, ka esmu ilgstoši prom no mājām," saka Andis. "Ļoti gribu satikt vecākus, savu draudzeni. Taču esmu profesionāls sportists, un cita ceļa nav." Skarbi, bet patiesi, jo citu variantu nav. Anda galvenā pieturvieta sportā jau labu laiku ir Čehijas Tenisa savienībai piederošā bāze Prāgā. Te viņu regulāri par sparingpartneri aicina arī pasaules ranga pirmā divdesmitnieka spēlētājs Radeks Stepāneks. Ja latvietis nebūtu labs tenisists, čehs meklētu citu kolēģi.

Andis izbraukumos lielākoties ir kopā ar tēvu. Viņiem ir lieliskas attiecības, abi jūtas uz pacēluma viļņa. Viņi jau sen iemācījušies viens otram neapnikt, esot gandrīz nepārtraukti līdzās. Jānis uzceļas agrāk, sarūpē brokastis, lasa kārtējo grāmatu un ļauj dēlam mirkli ilgāk pagulēt. Kā Daiga saka, viņas ģimenes vīrieši badā nekad nemiršot, jo Jānis arī lieliski prot gatavot ēst. Te prātā laiks, kad treneri Juškas vieni paši ar savu pusduci audzēkņu regulāri brauca uz sacensību sēriju Amerikā. Kad bērni pēc nogurdinošās kārtējās sacīkšu dienas devās dusēt, Jānis ķērās pie kartupeļu mizošanas, Daiga gatavoja vistas fileju, lai nākamajā dienā būtu ko celt galdā. Un tā divas nedēļas.

Jānis ir ne tikai Anda treneris, bija arī zibensnovedējs, lai īstajā brīdī un īstajā laikā pateiktu pareizos vārdus, dotu vērtīgākos padomus. Protams, gadās situācijas, kad treneris un tēvs vismaz domās nostājas pretējās pozīcijās, taču skaļi tiek izteikts jau kopējais viedoklis. "Jā, trenerim un tēvam būt vienā personā nav vienkārši," atzīst Jānis. "Man jāuzņemas visas veiksmes un neveiksmes. Kurš gan cits to darīs? Andis ir pieaudzis vīrietis, un viņš lieliski zina, ko dzīvē vēlas sasniegt. Zinu, ka viņam nekas nav nācis un nenāks viegli. Viņš pēc sezonas beigām grib no sirds atpūsties, grib satikt draugus, izklaidēties. Un tikpat lieliski zina, ko nozīmē režīms, lai kādudien piepildītu lielāko vēlēšanos un mērķi – iekļūt pasaules tenisistu labāko simtniekā."

Svarīgākais