Veiksminieks Juris Bartkevičs

Dailes teātrī februāris ir pirmizrāžu buma mēnesis. Lielajā zālē skatītājus uzrunās mūzikls Oņegins, bet abās pārējās būs skatāma leģendārā Stellas Kempbelas un Bernarda Šova sarakste izrādē Mīļais melis un Oskara Vailda Salome.

Salomē būs iespēja vērot arī Jura Bartkeviča tēlojumu valdnieka Hēroda lomā.

Tēli bez robežām

Oskara Vailda Salomi, ko autors veidojis, par pamatu ņemot Bībeles stāstu, dailēnieši sākuši mēģināt 3. janvārī. Luga Latvijā spēlēta jau divreiz – Eduards Smiļģis atklāja ar šo lugu savu Dailes teātri, un otrreiz pirms 15 gadiem to uzveda Jaunais Rīgas teātris Regnāra Vaivara režijā. «Tajā laikā tas bija liels skandāls, liela atļaušanās un uzdrīkstēšanās,» teic J. Bartkevičs un atminas, ka skatītāji un kritiķi šūmējušies par šo notikumu. «Oskars Vailds ir izcils angļu dramaturgs, kurš ir daudz skandālu sataisījis angļu puritāniskajā sabiedrībā. Daudz klaiņojis pa pasauli. Ārkārtīgi inteliģents cilvēks, smalku, izcilu humora izjūtu, arī dzēlīgs. Cilvēks ar izcilu prātu un intelektu,» vērtē dailēnietis.

Juris ieskicē sižetu: «Tas ir stāsts par mīlestību. Salome ir jauna, modusies sieviete, kura alkst pēc mīlestības. Bet tie vēlmju mērogi ir bez griestiem, bez robežām. Viņa Jānī Kristītājā ierauga to vīrieti, kas, iespējams, dzīvē varētu būt viņas vīrietis... Tātad Kristītājs atraida Salomi. Un tālākais ir dziļi traģisks stāsts, kas jāskatās teātra izrādē.» Juris lugā spēlē valdnieku Hērodu. «Tas ir tāds bībelisks personāžs – viņa tēvs bija tas Hērods, kas, uzzinājis, ka piedzimis Jēzus, licis apkaut visus Jūdejas mazos zēnus. Stāsts ir par to, ka viens neierobežots patvaldnieks, kuram uzlikts lāsts – ja tu aizskarsi kādu pravieti, tad tev jāmirst – dzīvo mokošā baiļu atmosfērā. Ļoti kolorīts tēls, sajūtu cilvēks, zināmā mērā mistiķis. Lugā atklāj, ka pasaules vērtības vairs nav vērtības, egocentrisms, baudīšana un mantu kults ir ņēmuši virsroku. Taču tas ne pie kā laba nenoved.»

Nejaušību un sakritību virtene

Kāds bijis Jura ceļš līdz teātrim? «Esmu beidzis Talsu vidusskolu. Bija tāda nejauša sagadīšanās, ka tas bija lielais dzejnieku laiks, kad latviešiem bija dzimusi vesela plejāde dzejnieku – Ziedonis, Vācietis, Peters, Čaklais, Belševica, Auziņš. Un vēl varētu veselu rindu saukt. Kaut kādā veidā, kad tu, cilvēks, ieej tajā pasaulē, liekas, ka tur ir kaut kas tāds, ko tu dzīvē varētu darīt. Es ierados Liepājā pēc vidusskolas beigšanas 1968. gadā, aizgāju uz Liepājas teātra studiju un iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Mana otra profesija ir latviešu valodas un literatūras skolotājs,» atklāj aktieris. «Mēs, pirmā Liepājas teātra studija, bijām ļoti aktīva. Tur bija Anda Albuže, kura vēl strādā Liepājā, Gunārs Borgs, kuram bija izcila balss un kurš Liepājā bija galvenais operešu aktieris, Ināra Kalnarāja, Kārlis Zušmanis. Daži, beiguši studiju, kļuvuši par cita profila māksliniekiem. Inta Jegorova kļuvusi par mākslas zinātnieci, bet Dace Grīnberga par izcilu keramiķi.»

Visa Jura aktīvā dzīve pagājusi Liepājā. «Gandrīz desmit gadus es vadīju teātri – veidoju izrādes, teātra repertuāru. Laiki mainās. Mākslā paliek arvien grūtāk, aug prasības pret sevi, teātris attīstās, un tas visu laiku liek turēties formā. Grūti bija tad, kad Liepājā radās vajadzība pēc jauniem aktieriem. Katrā teātrī tas notiek. Cerība bija uz Kultūras akadēmiju, lai gan prakse rāda, ka jaunie cilvēki visbiežāk paliek Rīgā un Liepājā nonāk minimums. Sastāvs nevarēja atjaunoties. Tad, kad es beidzu strādāt Liepājā un 2004. gadā devos uz Rīgu, tur radās ideja, lai jaunieši nebēgtu prom, sagatavot jaunos aktierus Klaipēdā. Tas ir varenais kurss, kuri tagad valda Liepājas teātrī, veido izcilus darbus. Tā doma bija laba, un bija izcila sakritība, ka Klaipēdas universitātes Teātra fakultātē strādāja viena latviete, kurai ir laba izglītība. Viņu sauc Velta Žīgure, un viņas vīrs ir Klaipēdas teātra vadošais aktieris. Viņi strādāja latviski. Interesanti tas, ka Lietuvā ir stipra teātra skola, līdz ar to jaunieši ir labi sagatavoti, ar vispusīgām iespējām. Liepājas teātrim jau vairākus gadus ir liela augšupeja. Manā laikā bija pilnīgs jauno trūkums, bija arī citi apstākļi. Bet mana intelektuālā bagāža ir tas, kas man dzīvē liekas svarīgs.»

Juris tic sakritībām. «Dzīves sakritības bija dažādas, un man bija iespēja strādāt Dailes teātrī. Mihails Gruzdovs bija Dailes teātra galvenais režisors, un mums bija iespēja ar viņu Liepājas teātrī iestudēt Ernsta Hemingveja Un saule lec. Mums saskanēja, un viņš paņēma mani Dailē. Te ir izcila kompānija, liels teātris un lielas iespējas. Gan lielā skatuve, gan divas mazās. Par darba trūkumu šeit nevaru sūdzēties. Aktierim tas ir galvenais.»

Par darbu izrādē Apglabājiet mani zem grīdas Spēlmaņu nakts 2011/2012 nominācijā aktieri novērtēja kā otrā plāna aktieri. «Pirmām kārtām bija tāda laba sakritība, ka es spēlēju ar savu veco skatuves partneri Indru Briķi vienā izrādē. Paradoksāla situācija, ka tagad spēlējām vectēvu un vecomāti, bet kādreiz esam spēlējuši mīlas pārus,» pasmaida aktieris un nebeidz slavēt kolēģus. «Tu labi jūti cilvēku, un ir laba saspēle. Vēl priecājos, ka mums iznāca strādāt kopā ar Regnāru Vaivaru, kurš ir izcils teātra profesionālis. Gan kā pedagogs, gan kā režisors. Viņa izrādes rokraksts ir tāds, ka nopietns teātra apmeklētājs var pateikt, ka tā ir Regnāra izrāde, nelasot programmu. Par mūsu galveno režisoru arī var pateikt – tā ir Džiļa (Dž. Dž. Džilindžers – red.) izrāde – spilgts personīgs rokraksts. Aktierim, ja viņš ir trāpījis tēlā, ir liela bauda spēlēt. Tie ir aktiera prieki, ja tev nav jāmokās. Kad jūti, ka tas ir tas, kas tev vajadzīgs. Apglabājiet mani zem grīdas uzņemts arī filmā ar izciliem aktieriem. Sanācis iespaidīgi,» vērtē skatuves mākslinieks.

«Drīz Jana Vilema van den Bosa režijā sāksies mēģinājumi Margaretas Mičelas Vējiem līdzi. Būs jauns variants. Lomas vēl nav sadalītas, bet tur ir liels sastāvs. Ir jau izveidots dramatizējums, kas ir plašs. Tas, kurš spēlēs Skārletu, vēl laikam ir noslēpums. Mēs zinām šo režisoru no izrādēm Amadejs un Spilvencilvēks, kas bija izcili iestudējumi.»

Azarts svaigā gaisā un pie plīts

Kas saista ārpus teātra? Jura hobijs saistās ar zināmu kalambūru «lomas un lomi»– tā ir makšķerēšana. «Man tā kā visiem cilvēkiem darbā ir sastrēgumi vai kaut kas intensīvi jāpaveic un jāatdodas darbam, tad kad laukā ir daži mīnusiņi, ienāk prātā doma: cik labi būtu tagad sēdēt uz ledus. Vai no Liepājas nāk ziņa: Bārtā tagad tādi asari nāk. Arī Kuldīgas rajonā ir daži ezeriņi. Kad pieliekamajā ieraugu ledus bori vai savas makšķeres, tad uznāk liela vēlēšanās ļauties savam hobijam. Ziema tūlīt cauri, un īsti nav bijis laika uz ledus pasēdēt, bet man patīk gan ziemā, gan vasarā makšķerēt. Domāju, pēc 24. februāra, pēc pirmizrādes, uz pēdējā ledus tikt. Ceru aizbraukt vai nu uz Liepāju, vai uz Rendu, vai tepat kaut kur. Tad jau drīz pavasarī sāksies vimbu laiks. Tur jau ir kaut kāds azarts tādā ziņā, ka tu vari mazliet atbrīvot smadzenes. Tas ir brīvā dabā, svaigā gaisā, un, ja vēl ir laba kompānija, tad ir pavisam labi.»

Juris arī labprāt darbojas virtuvē. «Man uznāk tādas reizes, kad mēģinu kaut kādas ēdienreceptes pārbaudīt. Varbūt tā ir zināma spītība. Man ir daži kroņa numuri, piemēram, Vīnes šnicele. Tur vajag arī drusciņ piešaušanos un pieredzi. Jānopērk laba gaļa, parasti teļa. Vīnes šniceli gatavo arī no piena teļa. Tad ir rūpīgi un plāni jāizklapē. Nav nekas sarežģīts. Ola ar pienu, vajag labu rīvmaizi un cept sviestā, kam var piešaut drusciņ eļļas. Jāuzmanās, lai tās iznāktu tādas pufīgas. Man jērs labi padodas. Var iešaut krāsnī uz stundu veselu vistu un salikt ar dažādām garšvielām, pieliet baltvīnu, pielikt saknes. Var nodrošināt sevi uz vairākām dienām, nav pie plīts jāstāv. Es gatavoju arī sīpolu zupu, labi protu cept pankūkas. Sieva (Statoil ASA Korporatīvās sociālās atbildības departamenta vadītāja Baiba Rubesa – red.) arī labi gatavo. Kad viņa aizņemta, tad es stāvu pie plīts. Pašlaik viņai ir darbs Norvēģijā. Mēs tiekamies retāk. Un tad var tos priekus izbaudīt, viens otru palutināt.»

Mājas Jurim ir miers un harmonija. «Kā bez tā iztikt, ja tu esi tādā trauksmainā darbā? Māja ir kaut kāds komforts, siltums. Patvērums, miteklis. Tur jau daudz sinonīmu var atrast.» Šad tad aktieris aizbraucot arī uz Liepāju, kur tik daudz gadu pavadīts. «Dažkārt aizbraucu uz Liepājas ezeru, kas man labi pazīstams, un tur ir draugi, ar kuriem arī braucu jūrā mencās. Draugam Ainim ir laba, spēcīga motorlaiva. Var droši laisties iekšā tā, ka krastu neredz. Var labā kompānijā vilkt mencas, nav nemaz uz Norvēģiju jābrauc. Tā kā sieva tur strādā, mums viens dzīvoklis ir tāds, ka nokāp lejā un kāp motorlaivā. Durvju priekšā stāv motorlaiva, un paej sāņus – tur mašīnu stāvlaukums. No rīta celies un skaties, kā fjordā izskatās, kā mainās laiks un skati. Norvēģija ir skaista zeme, un daudz esam tur braukājuši. Es bieži tur esmu – aizbraucu pie sievas, kad teātrī var darbus saplānot tā, lai būtu kāda brīva diena.

Esmu daudz ceļojis. Esam bijuši Dienvidāfrikā, Taizemē, Amerikā, Kanādā, Francijā, Spānijā, Itālijā, Vācijā, Anglijā. Mēs esam iemīļojuši pabraukāties. Pēdējais ceļojums bija uz Dienvidāfriku – tas bija izcils ceļojums. Dzīve ir interesanta. Pasaulē ir vēl daudz vietu, kur gribētos aizbraukt. Iepriekš jau iztēlojies, bet, kad tu aizbrauc, tad salīdzini. Galvenais jau tā sajūta, kā cilvēki dzīvo, elpo šajā zemē. Kas ir tas, kas viņus priecina, kas skumdina. Nedēļas vai divu garā ceļojumā tu jau noķer tikai tādus iespaidus un nevar līdz galam iejusties. Cilvēkam ir labi, ja viņš blakus atrod īstos cilvēkus, ja ikdienā ir laba kompānija.»

Kompānija ir arī bērni. Jurim ir trīs meitas un četri mazdēli. Rīgā dzīvojot tikai viena meita – Liene, abas pārējās – Baiba un Inga – dzīvo un strādā Briselē. «Viena meita man ir izcila kostīmu māksliniece, kura vairāk strādā Nacionālajā teātrī. Divas meitas dzīvo Briselē: viena strādā Latvijas vēstniecībā, otra Eiropas Savienībā – tulkotāju sekcijā. Briselē dzīvojošās meitas grib, lai viņu bērni runātu arī latviski, un tāpēc mans mazdēls Henrijs, kuram ir četri gadi zina, franču, flāmu un latviešu valodu. Tas ir labi. Uz ielas Rīgā viņš sveicina svešus cilvēkus franciski. Nav daudzas bijušas tās reizes, kad man atstāj viņu, bet tad mēs runājam latviski, un, ja viņš kaut ko nevar pateikt, runā franciski un nesaprot to, ka es nemāku franciski,» ar saviem mazdēliem Juris lepojas. «Visi ir dzīvelīgi. Vecākajam mazdēlam Francim ir seši gadi, viņš gatavojas uz skolu, ar kompīti ņemas kā jau visi jaunie ģēniji. Visi uzņēmīgi. Kā jau visiem vecākiem un vecvecākiem liekas, ka ļoti talantīgi. Mēs ar Rīgas mazdēlu bieži spēlējam teātros un glābjam pasauli. Kļūstam pat par zirnekļcilvēkiem, bet galvenais – viss ar glābšanu saistīts. Pasaulē kaut kas jāglābj, un viņam šī ideja patīk. Diviem mazdēliem, nekonsultējoties ar mani, tika ielikti vārdi Fernando un Dorians. Vectēvam attieksme pret to ir ironiska, bet viņu tēvs ir vācietis. Ko tu padarīsi. Vārds ir vārds, cilvēks ir cilvēks. Par šo jautājumu visādi spriež. Katram cilvēkam ir tas vārds, kas viņam visvairāk piestāv.»

Juris rezumē: «Es neiedziļinos, lai sevi sauktu par veiksminieku. Veiksme ir tas, ka tev sakritības dēļ trāpījušās tādas lomas, kādēļ vispār vērts šai profesijā strādāt. Veiksme ir tas, ka tev ir labi bērni un tuvs cilvēks, kas tev blakus.»