Gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas spilgtā krāsu meditācija

© F64

Viņas gleznas ir bagātīgi piesātinātas ar krāsām, kuras ikdienas dzīvē daudzi nepagūst ieraudzīt. Tās ir tik spilgtas, ka emocijas, kuras rodas, tās aplūkojot, nekad nešķitīs tikai viena īslaicīga mirkļa vērtas.

 Esot šo gleznu tuvumā, cilvēki priecājas un iedvesmojas, bet mākslas cienītāji ar nolūku šos darbus meklē, lai papildinātu savas privātās kolekcijas. Gleznu autore ir māksliniece, gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa, kura saskata pasaules apburošo krāsu plašumu.

«Jaukākais kompliments, ko esmu dzirdējusi par savām gleznām – tās palīdz dzīvot un padara dzīvi skaistāku,» stāsta jaunā gleznotāja un turpina, ka katra radītā glezna, kura atrod savu ceļu pie cilvēkiem, ir vispatiesākais novērtējums un stiprina radošo ticību par paveiktā nozīmīgumu un nepieciešamību. Kristīne Luīze Avotiņa atgādina un piekrīt tam, ko reiz skaļi teicis Pikaso: «Tas, ka māksliniekam ir jāgaida iedvesma, ir mīts. Iedvesma mani satiek tad, kad es strādāju. Atrunas par iedvesmu ir izdomājuši slinki mākslinieki.» Luīze vērtē, ka slinkojot nenotiek attīstība, māksliniekam ir intensīvi jāstrādā, lai būtu brīži, kad ir spēks, uzdrīkstēšanās un iespēja radīt ko īpašu. Viņai jebkurš diennakts laiks šķiet piemērots gleznošanai.

Māksliniece teic, ka pašlaik viņai ir arī vairāki darbi un projekti, kas ir gan tieši saistīti ar glezniecību, gan papildus ļauj izpausties kā radošam māksliniekam. «Talants ir tikai maza daļiņa no tā, lai gleznotājs spētu radīt labus darbus. Sena dzīves patiesība vien apstiprina, ka visa pamatā ir cilvēka neatlaidīgs darbs.» Protams, dažkārt prasoties atpūsties no glezniecības, bet tas esot vajadzīgs tikai pavisam uz neilgu brīdi. Viņa ir priecīga, ka var gleznot, ko tik ļoti patīk darīt. «Esmu laimīgs cilvēks, ka varu darīt darbu, kas man sagādā lielu gandarījumu.» Radošā darbnīca ir iekārtota turpat mākslinieces dzīvoklī, un viņai nav nepieciešams nodalīt mākslas pasauli no laicīgās dzīves, jo tās tik un tā saplūst un papildina viena otru, izlīdzinot robežas.

Krāsains tramvajs ar ziediem

Pa Rīgas ielām jau kādu laiku kursē 6. maršruta tramvajs, kuram kompānijas SAMSUNG reklāmas dizainu veidojusi Kristīne Luīze, un kā lielākā balva pašai ir neviltots lepnums par paveikto. «Tas brauc pa K. Barona ielu, kurā es dzīvoju. Tad, kad man šo projektu piedāvāja, domāju: cik jauka būs sajūta, kad es no rīta iziešu no savas mājas un redzēšu, kā šis tramvajs paslīd man garām un aizbrauc tālumā.» Pirmajā dienā pēc oficiālās atklāšanas no rīta tā arī noticis, kā māksliniece bija iztēlojusies – garām aizbrauca «viņas» krāsainais puķu un pingvīna tramvajs. «Joprojām par to priecājos. Saņēmu atzinības no daudziem cilvēkiem, un tas mani iedvesmo.»

Luīzei nemēdzot būt tā, ka kāds darbs neizdodas un to griboties nolikt malā. «Protams, ir brīži, kad gleznojot jūti, ka ota neklausa, bet tos izdodas pārvarēt un bildi pabeigt tā, kā tā iecerēta. It kā sākotnējā neveiksme kļūst par gleznieciski spožāko vietu gleznā. Vieglākais ceļš ir pamest iesākto, un tad jau vairs nav nekādu izaicinājumu.» Vērtējot savus pirmos darbus, esot sajūta, ka tie ir kā labs pamats ceļa sākumam glezniecībā, bet redzams, ka vēl tāls ceļš ejams, lai gan pilnību sasniegt ir neiespējami. «Kad sāku gleznot, man bija vīzija, kā vēlos redzēt savas gleznas, bet man nebija vajadzīgo prasmju, lai gleznotu tā, kā esmu to iztēlojusies. Es tikai skaidri apjautu, ka ir jāsāk intensīvi strādāt, lai roka iegūtu nepieciešamo brīvību.» Joprojām visgrūtākais esot sākt gleznot konkrētu darbu un uzlikt uz audekla pirmo otas triepienu. Kad esot uzzīmēta kompozīcija, rodoties sajūta, ka darbs jau esot praktiski gatavs.

Lielākā skolotāja sev

Dzīvespriecīgie, košie darbi – tie gleznotājai rodoties dabiski, jo daba spēcīgi iedvesmojot. Vajagot no tās tikai prast paņemt. Tāpēc mākslinieces gleznās galvenokārt dominē dabas motīvs – puķes, koki, putni.

«Paralēli strādāju pie vairākiem darbiem, nevis pie viena. Tas ir svarīgi gan tehniski, gan emocionāli. Uz pāris dienām vajag uzgleznoto atstāt un tad ar jaunu spēku turpināt strādāt.» Māksliniece savus darbus neskaita un secina, ka izstādes esot kā zināms atskaites punkts. «Latvijā gleznu izstādes vairs nav tik populāras, kā tas bija agrāk. Tagad viss notiek sociālajā vidē, internetā, kur arī, protams, māksliniekam ir jābūt iekšā. Man patīk izstādes, gatavošanās process un to atklāšana. Svinīgums.»

Luīze uzskata, ka glezniecībā pati sev ir lielākā skolotāja. «Es pati sevi motivēju. Man bija labi skolotāji Barselonā, kad tur mācījos pirms trīs gadiem. Viņiem patika tas, kā es gleznoju, un neradās jautājumi, kāpēc manas krāsas ir tik košas.» Tagad esot prasība vairāk gleznot dabu, nevis cilvēkus, jo cilvēks, dzīvojot pilsētā, tik ļoti atgājis no tās. Portretus daudz gleznojusi, mācoties Mākslas akadēmijā. Neesot nekādas atšķirības, vai ir jāglezno cilvēks vai ziedi.

Luīze secina, ka glezniecībā vēl visu neprotot, taču konkrētas atbildes, ko tieši, īsti neesot. Noteikti nākotnē vēlēšoties vairāk pievērsties jau pieminētajai portretu gleznošanai. Starp pirmajiem vērtētājiem neesot tikai viņas mamma gleznotāja Ilze Avotiņa. Tam, kurš pirmais atnākot pie viņas ciemos, tiek dota priekšroka izteikt savu vērtējumu. «Man patīk mammas darbi, bet tos nevaru objektīvi novērtēt. To, kā viņa strādā, esmu redzējusi kopš agras bērnības, un man ir liela cieņa pret to, ko viņa dara. Apbrīnoju mammas pacietību, pašai ir jāmācās būt pacietīgai, un tas ir liels darbs ar sevi. Man vajag visu uzreiz, tas laikam ir jaunības maksimālisms.»

Labais vienmēr atgriežas

Luīze gatavojas savai izstādei, kas pēc nedēļas tiks atvērta Siguldā, bet vēl vērienīgāks darbs būs gatavs nākamgad – tiks izdots viņas pirmais mākslas darbu katalogs. Šobrīd mākslinieciskais redzējums tiek atspoguļots arī no nesen gūtajiem Parīzes iespaidiem. Viņa salīdzina, ka gan pērnais gads, gan arī šis ir ļoti intensīvs, interesants un radošs. «Tāpēc es novērtēju tos brīžus, kad varu gleznot tikai sev. Tas ir liels gandarījums. Protams, priecājos par tiem piedāvājumiem, kas nav saistīti ar gleznošanu, bet tie paņem daudz spēka, un tad es kavējos saldās atmiņās par laiku, kad varu tikai gleznot un justies bezrūpīga. Kad biju aizbraukusi uz Parīzi, šķita, ka man vajag atpūsties no intensīvā darba, bet, tur esot, sapratu, ka nevajag.»

Pērn Kristīne Luīze saņēmusi piedāvājumu – tipogrāfija Veiters izdeva lielformāta kalendāru 1000 eksemplāros ar viņas darbiem, kas bijis nekomerciāls projekts. «Tas notika nejauši un lika apjaust, ka dzīvē ir jādara labi darbi, nedomājot par to, ko par tiem varēs saņemt pretī, jo viss labais nāk atpakaļ. Dienā saņēmu vairākus epastus ar jautājumu, kur to var nopirkt. Cik vien varēju, kalendāru dāvināju citiem. Par piedalīšanos šajā projektā saņēmu atzinību, ka esmu lauzusi dažus priekšstatus par to, kāds ir mākslinieks. Diemžēl vēl ir dzīvi stereotipi par māksliniekiem, ka ar viņiem ir grūti kaut ko lietišķi un konkrēti sarunāt. Mani tas pārsteidz. Mūsdienu pasaulē tādi eksotiski mākslinieki vairs nevienam nešķiet interesanti, jo augstu vērtējam profesionalitāti un attieksmi pret darbu.»

Vilinājums pēc izaicinājumiem

Luīze piekrīt, ka jebkuram cilvēkam ir jābūt bagātai iekšējai pasaulei un katram ir nepieciešams sevi pilnveidot un attīstīt. «Sevī ieklausīties, sevi saprast un dzīvot savu dzīvi sev. Es to daru gleznojot,» smaidot uzreiz atbild Luīze.

Viņa uzskata, ka pašai svarīga ir saskarsme ar tuvajiem cilvēkiem. «Es neprotu būt vientuļa sala. Mans darbs ir saistīts ar lielu vientulību, tāpēc, aizverot darbnīcas durvis, vēlos dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – brīvdienās aizbraukt uz laukiem zemenēs, aiziet ar draugiem pastaigās pa pilsētas ielām, izbraukt pa Rīgas kanālu ar kuģīti, stāvēt un romantiski skatīties, kā saule riet... Šādi dzīves brīži sagādā lielu prieku.»

Attiecībās ar citiem esot svarīgi saglabāt vienkāršību, pazemību un atvērtību. Runājot par laika plānošanu, viņa mācoties ar to sadzīvot. Neatsakās no izaicinājumiem, lai gan tajos metas ar apdomu un zināmu piesardzību. «Patīk darīt lietas, kas nav saistītas ar glezniecību. Tas arī palīdz veidot raksturu. Mans sapnis ir iemācīties labi slēpot, bet ir bailes no augstuma. Ar to es cīnos. Mazajos Latvijas kalnos slēpot patīk, bet, tiklīdz tieku uz lielās trases, tā parādās bailes un arī kļūdas,» savu aizraušanos atklāj viņa. Kad uznākot grūtie brīži, tad sevi sapurinot vai ļaujoties, lai draugi kaut kur paņem līdzi, un, protams, liels uzmundrinājuma avots ir ģimene. «Taču patiesībā arī šaubu brīžos man sevi vislabāk palīdz sakārtot gleznošana, un tad viss atkal ir kārtībā. Tad es pasmaidu un dažreiz arī kauninu sevi, kāda pirms mirkļa esmu atļāvusies būt.

Svarīgākais