Tik zīmīgs nosaukums ir mākslinieces Lindas Daņiļevskas un Jura Jakšpētera pirmajai kopīgajai izstādei, kas līdz 3. oktobrim apskatāma galerijā "Istaba". "Mums mājās ir liels galds, pie kura viss notiek.
Sēžot pie tā, abi pārrunājam dienas notikumus, strādājam, lasām, aplūkojam fotogrāfijas, kas uz tā stāv, un arī ēdam.".
Juris Jakšpēteris pēc izglītības ir filologs, vairākus gadus strādājis par gleznu rāmētāju, bet pēdējā laikā ir pievērsies interjera dizaina mākslai. Tikpat liela interese viņam ir par kulinārijas mākslu, kurā viņš praktizē jau kopš bērnības.
"Šokētie" kāposti
"Es sāku gatavot ēst, būdams mazs puika – sešu gadu vecumā. Mamma un tēvs daudz strādāja, bet māsa par mani trīs gadus jaunāka, tāpēc bieži atbildību par ikdienas maltītēm vajadzēja uzņemties man," atceras Juris, sakot, ka pirmais viņa kulinārais varoņdarbs esot bijusi... mannas biezputra. "To vārīju, pie auss piespiedis telefona klausuli, lai uzklausītu mammas teikto, kas un kādā secībā jādara. Putra sanāca ēdama, jo māsa no tās neatteicās."
Ātri esot iemanījies arī uzmeistarot gaļas ēdienus, kuriem priekšroku devis tēvs, jo īpaši – cūku ribiņām. "Es pats esmu uz zupām, bet sanāk vārīt diezgan reti, jo Lindai tās savukārt negaršo," atklāj Juris, piemetinot, ka viņš spējot uzvārīt jebko no jebkā. "Ar ēdienu ir tāpat kā ar mākslu – darbam jāvelta daudz laika un jāieliek dvēsele. Man, piemēram, ļoti garšo soļanka, kuru vārot, ja to dara saskaņā ar priekšrakstiem, paiet visa diena. Tāpēc, kad es ķeros pie soļankas taisīšanas, Linda parasti pukojas: atkal no rīta līdz vakaram stāvēsi pie plīts!"
Juris saka – lai zupa būtu viņam pa prātam, tai jābūt biezai un sātīgai. "Ir gadījies tā, ka Linda vienos naktī pasaka, ka grib skābu kāpostu zupu. Ko es? Ceļos un eju vārīt," gardi pasmejas mākslinieces otra pusīte. "Lai ātrāk tiktu pie ēšanas, kāpostus pirms likšanas katlā īsu mirkli apcepu uz karstas pannas olīveļļā. Tad kāposti dabū šoku, kā saka Mārtiņš Sirmais. Labai zupai noteikti vajag pusi cūkas galvas un stilbiņus, kā arī piekošanai novārīt kartupeļus ar visu mizu. Un, ja ir stilbiņi, tad jāvāra galerts, jo zupai nevajag tik daudz gaļas, tā ka atkal sanāk ilgi stāvēt pie plīts."
Kafija un lašmaizītes gultā
"Kad mājās esmu viens, neko negatavoju, tikai simboliski iekožu. Man vajag taisīt kādam – otrai pusītei, draugiem vai radiem. Ja ēdiena gatavošanā neiegulda sirdi un mīlestību, tad ir sagandēts gan laiks, gan materiāls," uzskata Juris, izstāstot, ka viņš svētdien no rīta parasti Lindai pasniedzot brokastis gultā. "Es agri mostos, tāpēc kafiju pie gultas pienesu katru rītu, bet brīvdienās sarūpēju arī ko ēdamu, piemēram, uzsmērēju siermaizītes, lašmaizītes vai foreļmaizītes, kas Lindai ļoti garšo."
Abi labprāt mielojoties arī ar vistu aknām. "Tās var gatavot kā strogonovu, pievienojot skābētus gurķus, bet es lieku klāt svaigus tomātus. Pagatavoju biezu mērci, ko ēdam kopā ar tvaicētiem rīsiem. Lai ēstu veselīgāk un izvairītos no paaugstināta holesterīna līmeņa asinīs, esam iegādājušies rīsu tvaicējamo katlu. Rīsi tajā sanāk irdeni, ko, vārot citā veidā, nav nemaz tik viegli panākt," balstoties uz savu pieredzi, zina teikt Juris.
Visu rakstu lasiet 22. septembra izdevumā Māja.