"Pirms kādiem desmit gadiem apmeklēju "Dzīves skolas" nodarbības, kur tika sludināti veselīgas dzīves pamatprincipi. Ja atmiņa neviļ, uzsvars tika likts uz medu, vingrošanu un pirti. Šobrīd manā dzīvē vairs palicis tikai medus," vērtējoši saka foto ziņu aģentūras f64 fotogrāfs Kaspars Krafts.
"Laika trūkuma dēļ ēst gatavošanai iznāk pievērsties kampaņveidīgi, taču mani aizrauj ēdiena tapšanas process, ir arī interese par veselīgu uzturu," norāda Kaspars. "Mani nekad nav saistījušas treknas zupas, miltu mērces un krējuma piramīdas. Tā man laikam ir bērnības trauma – joprojām atceros atdzisušo tauku aplīšu virtenes, kas peldēja zupai pa virsu, pirms to uzsildīja."
Pret trekniem ēdieniem Kasparam bijusi rezervēta attieksme jau kopš bērna kājas, bet par tortēm un kūkām to gan nevarot teikt, – viņa pirmais mēģinājums kulinārajā jomā bijis saistīts tieši ar dzīves saldo pusi. "Divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā es izcepu pirmo torti. Tad jau maisam gals bija vaļā, jo, būdams liels saldummīlis, biju gatavs stāvēt pie plīts, lai tik varētu tikt pie kāda našķa. Tiesa, tagad esmu kļuvis apzinīgāks un kūku vietā izvēlos kaut ko veselīgāku, piemēram, medu."
Kaspars nosmej, ka esot kļuvis teju vai par maniakālu medus patērētāju, jo šis dabiskais produkts viņam ļoti garšojot, tāpēc to ēdot, kā viņš saka, visneiedomājamākās kombinācijās, piemēram, jauc kopā ar sarīvētu svaigu ķirbi, rozīnēm un kanēli. "Man ir vērā ņemami medus krājumi, kurus veidoju no lauku bitenieku piedāvājuma. Vienu laiku pirku Laumu dabas parkā, Talsos, gadatirgos," uzskaita fotogrāfs. "Ja brokastīs nepagūstu neko nopietnu apēst, tad vismaz izdzeru krūzi silta ūdens ar medu (ja to aplej ar verdošu ūdeni, medus zaudē vitamīnus un citas vērtīgās vielas) un iztukšoju trauciņu mušļa, ko apleju ar tīrkultūru. Izvēloties musli, skatos, lai tas nebūtu pārsaldināts. Kad gadās nopirkt saldāku, pievienoju auzu pārslas."
Kurzemes akcenti
Pirmie Kaspara dzīves gadi esot aizritējuši Rojā, kurp vēlāk, kad vecāku ģimene pārcēlusies uz Babīti, devies ciemos pie vecmāmiņas un vectētiņa. "No kurzemnieku ēdieniem esmu iecienījis sklanduraušus, jo tie ir saldi un arī cepti no rupja maluma miltiem, kas ir veselīgi, bet ar skābputru gan man vēsas attiecības," skaidro fotogrāfs un piemetina, ka, dzīvojot zvejniekciemā, liels ieguvums esot iespēja baudīt jūras un arī upju zivis. "Man garšo jūras asari, butes, foreles un laši, ko gatavoju pavisam vienkārši – vai nu cepu, vai vāru zupu."
Kaspars stāsta, ka ierosmi pagatavot vienu vai otru ēdienu viņš bieži vien gūstot, ceļodams pa kādu zemi. Pērn bijis Itālijā – apskatījis Romu un Toskānu, kur, protams, baudījis vietējo virtuvi. Kopš šā brauciena savā ēdienkartē daudz biežāk iekļaujot pastu ar dažādām piedevām – lielākoties interesantām mērcēm – pesto, kuras jau gatavas iegādājoties lielveikalā sky. "Itālijā iepazinu arī vītināto šķiņķi, kas ir diezgan dārgs prieks, tāpēc Latvijā to pērku pa retam. Šo šķiņķi ēdu tā, kā itāļi noteikti nedara – lieku uz rudzu maizes šķēles. Vai arī taisu salātus – saplūkāju zaļo salātu lapas, pievienoju olīvas, svaigos tomātus, pārslaku olīveļļu un pārklāju vītinātā šķiņķa šķēlītes."
Visu rakstu lasiet 7. novembra izdevumā Māja.