Zelta spožums strauji izblāv

© Depositphotos.com

Vispārējas spriedzes un nenoteiktības pieaugums pasaulē nav licis notikt gadsimtu gaitā ierastajam intereses pieaugumam par zeltu. Parasti tāda veida notikumi, ko esam piedzīvojuši pēdējo divu gadu laikā, būtu izraisījuši strauju dzeltenā metāla cenas pieaugumu, taču šoreiz ir noticis tieši pretējais.

Inflācijas un baiļu brīžos

Var teikt, ka pat līdz šā gadsimta otrās desmitgades sākumam zelts allažiņ ir bijis kā “apdrošināšanas līdzeklis” dažādām krīzes situācijām. Politiskā nenoteiktība un kara draudi tradicionāli radījuši bažas, vai notikumu eskalācijas gaitā konkrēta naudas vienība strauji nezaudēs vērtību un vai turpinās pastāvēt vispār. Mūsdienās zināmu un nepatīkamu analoģiju varam vilkt ar Krievijas okupētajiem apgabaliem Ukrainā, kur grivnu tika un tiek mēģināts aizstāt ar Krievijas rubli, kas ir mazvērtīgs pats par sevi un paredzamo tālāko notikumu gaitā, visticamāk, kļūs vēl nevērtīgāks, neraugoties uz to, vai Krievija veiks kādas kārtējās manipulācijas ar energoresursu piegādēm, vai ar kādiem risinājumiem nāks klajā vietējā centrālā banka. Ukrainas problēma gan arī ir vietējās valūtas zemā vērtība, tomēr varbūt zināms gandarījums var rasties par to, ka vietām Hersonas apgabalā, gaidot atbrīvošanu, Krievijas rublis vairs netiekot pieņemts. Jebkurā gadījumā šāda situācija ir labvēlīga tam, lai naudas līdzekļus pārvērstu kaut kādā “taustāmākā” materiālā, lai gan zelts varbūt nebūs tas labākais līdzeklis, jo tādējādi tā glabātājs izsekots var kļūt par marodieru upuri.

Tomēr netrūkst valstu, kur dzeltenā metāla iegāde patiešām varētu pildīt glābšanas riņķa funkcijas, piemēram, Ķīnā, kas šķietami aizvien vairāk tuvojas ekonomiskajai krīzei. Vai tas tā notiks, ir atkarīgs no tā, vai ekonomiskā krituma iespaidā vietējā nauda būtiski zaudēs pirktspēju. Pagaidām to nevar apgalvot. Zeltam tradicionāli ir bijušas “īpašas” attiecības ar inflāciju, un tā vērtība dzīves dārdzības laikos ir pieaugusi. Taču pēdējā laikā ekonomiskās krīzes pasaulē izpaužas nevis ar dzīves dārdzības pieaugumu un naudas vērtības kritumu, bet tieši otrādi - ar deflācijas spirāles iegriešanos, jo ekonomikā trūkst pieprasījuma un krītas naudas aprite.

Tā kā cenas krītas, tad jāvaicā - kāpēc tad pirkt zeltu? Lai arī ko neteiktu par tradicionālo papīra naudu, šajā gadsimtā tās turēšana kontā sevi attaisno vairāk nekā iepriekš, jo inflācijas periodiem seko deflācija un galu galā cenas izlīdzinās. Šajā ziņā varam vilkt zināmas paralēles ar degvielas cenām, ja mēs to cenu pārrēķinātu latos, tad var teikt, ka līdz šim gadam tās bija tādos pašos vai zemākos līmeņos nekā tā dēvēto trekno gadu izskaņā vai pagājušās desmitgades sākumā, kad cenas biržā uzlēca masveidīgas ASV centrālās bankas ekonomikas kvantitatīvās stimulēšanas dēļ. Līdz ar to dzīves dārdzības pieaugums, lai arī kopumā neapšaubāmi ir, taču desmitgades griezumā nav bijis tāds, lai radītu vispārēju stresu, ka par mēneša sākumā saņemto algu mēneša beigās varēs nopirkt jau daudz mazāk. Turklāt patiesībā lielu iepriekšējās desmitgades daļu centrālās bankas visiem spēkiem centās inflāciju nevis iegrožot, bet gan panākt, jo deflācijas iestāšanās atkal būtu novedusi pie ienākumu krituma, pieprasījuma samazināšanās, bezdarba pieauguma, līdz ar to arī kopēja labklājības krituma. Savukārt tagad cīņā ar inflāciju centrālās bankas ceļ procentu likmes, kas nozīmē parāda vērtspapīru ienesīguma pieaugumu, tādējādi arī lielākas peļņas iespējas.

Pret inflāciju neaizsargā

Kā apdrošināšanas līdzekli pret inflāciju zeltu varēja uzskatīt līdz 2011. gadam, pēc kura var teikt, ka šis process faktiski ir noslēdzies. Tā gada septembrī, kad situāciju bija saasinājušas bažas par ASV kredītreitinga samazināšanos, zelta cena sasniedza līdz tam savu augstāko cenas punktu - ap 1920 ASV dolāriem par Trojas unci. Vēl ir bijuši vairāki spontāni cenas lēcieni, no kuriem izteiktākie bija Covid-19 pandēmijas ziedu laikos un viens šā gada martā, kad finanšu tirgos valdīja panika pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad cena bija tikusi pāri 2000 ASV dolāru atzīmei par Trojas unci. Tomēr cena piektdienas pēcpusdienā 1652-1653 dolāri uncē ir par 20% zemāka nekā šā gada marta augstākajā punktā. Lieki teikt, ka inflācija šajā laikā ir gājusi pretējā virzienā tai, ko piedzīvojusi dzeltenā metāla cena. Pirms gada cena zeltam bija par 8% augstāka nekā patlaban. Tikmēr nesen dzirdējām, ka patēriņa cenu indekss Latvijā pieaudzis par 22,2%. Arī ilgākā laika periodā, piemēram, desmit gados, šis apdrošināšanas līdzeklis nestrādā. Šajā laikā zelta cena ir kritusies par pāris procentiem, savukārt patēriņa cenu indekss Latvijā ir pieaudzis apmēram par 40%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tā kā nav īsti skaidri iemesli tam, lai pasaules tirgū zelta cena pieaugtu, tad kā uzkrājuma līdzeklim tam ir visai nosacīta nozīme. Tā kā mums, vismaz tuvākajā laikā, nedraud bažas par to, ka kaut kādu iemeslu dēļ esošas naudas vērtība pret citām varētu būtiski kristies, tad īsti nav jēgas veikt uzkrājumus zeltā. Tomēr dzeltenais metāls var kalpot kā līdzeklis lielākiem ieguldītājiem, lai “atšķaidītu”vai diversificētu investīciju portfeli, jo kaut kādos brīžos tā cena var pieaugt, turklāt sadalīti ieguldījumi vairāk aizsargāti pret dažādiem riskiem. Šajā ziņā gan zeltam ir negatīvi aspekti. Tas pats par sevi nerada kapitāla vērtības pieaugumu, kā tas ilgtermiņā ir bijis un, pieļaujams, būs arī nākotnē ar ieguldījumiem uzņēmumu akcijās. Tāpēc droši vien pašreizējo tirgus situāciju var izmantot, lai tiktu pie lētākām rotaslietām, iepriecinot sevi un apkārtējos.

Ekonomika

Latvija tāpat kā Lietuva un Igaunija, nākamā gada 8. februārī atslēgsies no Krievijas un Baltkrievijas energosistēmas (BREL), lai pievienotos kontinentālās Eiropas sistēmai. Tā kā tīkla balansēšanas jaudu izmaksas Latvijā ir plānots uzlikt uz galalietotāju pleciem, elektrības tirgotāji brīdina par gaidāmu elektrības rēķinu pieaugumu. Savukārt Klimata un enerģētikas ministrija Neatkarīgo mierināja, ka nekādas būtiskas izmaiņas elektrības rēķinos nebūšot.

Svarīgākais