Pēdējos pāris mēnešos sākumā piesardzīgi, taču pēc tam aizvien izteiktāk sākās runas un tām sekoja jau “taustāmi” paziņojumi par siltumenerģijas tarifu kritumu aizvien jaunā pašvaldībās. Tas nozīmē, ka pēdējie apkures rēķini jau var būt samazinājušies ne tikai tāpēc, ka aprīlis ir siltāks nekā marts, bet arī tāpēc, ka pašas apkures izmaksas ir kļuvušas zemākas. Jāpiebilst, ka ar to labās ziņas nebeidzas. Šobrīd ir ļoti ticams, ka jau uz leju pārskatītie tarifi varētu tikt samazināti vēl vairāk, tādējādi ikdienas nepieciešamību nodrošināšana kļūtu vieglāka arī mazturīgajām mājsaimniecībām. Tieši tās no inflācijas un komunālo pakalpojumu cenu lēciena iepriekš cieta visvairāk.
Dabasgāzes cena Nīderlandes “Title Transfer Facility” (TTF) biržā 22. maija pēcpusdienā ap plkst. 16 pēc Latvija laika atradās zem 30 eiro atzīmes par vienu megavatstundu. Šāds cenu līmenis tika sasniegts arī pagājušajā piektdienā, tomēr nedēļu gāzes cena noslēdza virs pieminētās 30 eiro atzīmes par MWh. Salīdzinājumam - šo gadu dabasgāzes cena sāka virs 70 eiro par MWh, bet pagājušā gada augustā sasniegtajos maksimumos tā īslaicīgi spēja krietni pārlēkt 300 eiro par megatavatstundu robežai, kas jau nav ekonomiski pamatots cenu līmenis, lai gāzi masveidā izmantotu apkurē kā agrāk. Pašreizējais cenas līmenis ir zemākais kopš 2021. gada jūnija beigām. Tātad varam teikt, ka cena ir noslīdējusi vēl krietni zem pirmskara līmeņa. Salīdzinājumam - 2022. gada 23. februāra biržas tirdzniecības beigās jeb kara priekšvakarā tā bija 88,89 eiro, bet dienu vēlāk - 134,21 eiro par MWh.
Lai arī patlaban scenārijs ir “mazajam cilvēkam” pozitīvs, diezgan droši var teikt, ka vairumā gadījumu dažādu izejvielu cenu noteikšana biržās nav labvēlīga cilvēkam, kam ir jādzīvo no algas līdz algai. Izejvielu, tajā skaitā arī kurināmo resursu, tostarp gāzes, cenas ir pakļautas ekonomikas cikliem, tas nozīmē, ka lielāko laika daļu cenas ir tendētas augšup, bet krīzes brīžos, kas laika ziņā ir daudz īsāki, tās samazinās. Parasti iedzīvotāju spēju maksāt par ikdienas nepieciešamībām ļoti bieži negatīvi ietekmē biržas spekulantu aktivitātes, kas cenu pieaugumu paātrina. Domājams, ka tieši spekulācijas un centieni nopelnīt uz cenas kāpuma rēķina bija reālie iemesli, kāpēc gāze varēja pārsniegt 200 un 300 eiro par MWh. Tiesa, daudz ko deva arī liela stresa deva no tiem, kuriem nācās gāzi pirkt vienalga kā, lai tikai ziemā mājokļi būtu silti un termoelektrostacijas spētu darboties. Protams, tādos apstākļos, kādi bija pērn pavasarī un vasarā, vairāk nekā aprēķini par to, cik izmaksās siltums vai elektrība tirgū, dominēja bailes, vai būs ar ko kurināt. Ja ir ziņas par iespējamu izejvielas deficītu, tad cena aug straujāk par paša deficīta apmēru un otrādi. Šoreiz ir pretēja situācija. Proti, zilā kurināmā cenai ir iespēja kristies, neraugoties uz Krievijas iebrukuma turpinājumu Ukrainā un mūsu austrumu kaimiņvalsts aizvien izteiktāku izslēgšanu no civilizētās pasaules ekonomiskās aprites, līdz ar to arī Eiropas atteikšanos no Krievijas gāzes. Eiropa nepērk, ASV Krievijas gāze nav vajadzīga, taču kāds to vienalga nopērk, piemēram, Ķīna. Tiesa, daudz mazākos apjomos, nekā pirka Eiropa. Savukārt Eiropa pārorientējas uz citu valstu piegādēm, un, ja kādreiz Eiropā lielākais piegādātājs bija Krievija, tad tagad šeit lielāka loma būs ASV produkcijai. Šī valsts iepriekšējā desmitgadē ir piedzīvojusi slānekļa ogļūdeņražu ieguves bumu, un tagad tas zināmā mērā var paglābt Eiropu no aukstuma.
Šobrīd gāzes cena krīt, un, vadoties no pašreizējās tirgus konjunktūras, var izteikt paredzējumu, ka kritīs vēl vairāk. Tomēr ir jāņem vērā vairāki apstākļi, un tie galu galā var cenu celt, tāpēc Eiropai pie sabalansēta enerģētikas tirgus vēl vajadzētu tomēr piestrādāt. Taču, runājot par tirgus apstākļiem, pirmām kārtām jāņem vērā jau iepriekš minētās spekulatīvās aktivitātes. Patlaban tās gāzes cenu dzen grīdā, taču šāda situācija nepaliks mūžīgi. Te der atcerēties Covid-19 atnākšanas laiku, kad 2020. gada 21. aprīlī nafta tika tirgota pat par negatīvu cenu, jo tīri tehnisku iemeslu dēļ daudzi melnā zelta kontraktu īpašnieki pēc to tūlītējas iztecēšanas nevarēja pieņemt fizisku naftu, līdz ar to viņi bija gatavi no šiem kontraktiem atbrīvoties, faktiski pat piemaksājot. Tādu scenāriju pagaidām būtu grūti iedomāties attiecībā uz gāzes cenām, taču arī tās var nokrist ļoti zemu un pēc tam “palēkties” samērā augstu, kā to pēdējos gados varējām novērot ar naftas cenām. Šobrīd Eiropai ir arī paveicies, jo ir sakrituši vairāki labvēlīgi apstākļi. Pirmkārt, uz gāzes cenas pieaugumu orientēto biržas spekulantu aktivitāšu būtisks kritums, jo tirgū nav apstākļu, kas tuvākajā laikā liecinātu par būtiska deficīta veidošanos. Otrkārt, iepriekšējā ziema bija ļoti silta, un gāzes krātuves ir samērā pilnas. Tā kā kurināmo vairs nevajag, tad, lai to kādam tomēr pārdotu, ir jāsamazina cena. Tas, kā cena veidosies tālāk, ir atkarīgs no meteoroloģijas, un šeit nav pat jāgaida ziema. Ja vasara būs sausa, tad būs mazākas iespējas elektroenerģiju iegūt no hidroelektrostacijām, un tas nozīmētu, ka daļa no elektroenerģijas tiktu iegūta, kā kurināmo izmantojot gāzi, kas veicinātu tās cenas kāpumu. Šajā gadījumā diezgan droši var gaidīt arī elektrības cenas palielināšanos. Vēl ir jāņem vērā, ka karstas vasaras gadījumā pieaug nepieciešamība arī pēc gaisa kondicionēšanas, līdz ar to, ja ir sauss un karsts vienlaikus, tad krietni pieaug elektrības patēriņš, bet, tā kā to saražot no atjaunīgajiem resursiem tobrīd ir mazāk iespēju, var tikt piedzīvots vienlaicīgs elektrības un gāzes sadārdzinājums. Tiesa, tas var nebūt ilgs un ātri vien pierimt, līdz meteoroloģiskie faktori spēj radīt patīkamākas sajūtas. Tāpat ir jārēķinās, ka iepriekšējās samērā siltās ziemas var nomainīt krietni vien aukstākas un gāzes krātuves var ļoti strauji tukšoties. Pat tad, ja rezerves saglabāsies lielas, cena šajā gadījumā vienalga var augt kaut vai tikai tāpēc, ka aukstākus laika apstākļus būs sajutuši un ziņas par nepieciešamību pēc intensīvākas apkures būs lasījuši arī biržas spekulanti.
Uz visa šī fona labā ziņa ir tā, ka jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā iepriekšējā desmitgadē daudzas Eiropas valstis bija sākušas samazināt gāzi savā energobilancē un šobrīd notiekošais ir grūdiens, lai tas turpinātos. Nākotne ir vērsta uz to, lai iespējami plašākas iespējas tiktu dotas citiem energoresursiem. To var teikt arī par pēdējā laikā notiekošo atomenerģijas renesansi Eiropā, kas gāzes patēriņu krietni vien ierobežos. Pat tad, ja Latvijā atomenerģijas nebūs, mēs būsim ieguvēji no tā, ka tā tiek iegūta un izmantota Polijā un Somijā. Ne tāpēc, ka mēs tieši no šīm valstīm uzreiz tiksim pie lētākas elektrības, bet gan tāpēc, ka šīs valstis patērēs mazāk gāzes un mazāks patēriņš ir biļete uz zemāku cenu. Turklāt tam jāpiepluso virzība uz energoefektivitāti, tātad arī mazāku elektrības un siltumenerģijas patēriņu, kas savukārt atkal mazina pieprasījumu pēc gāzes un rada labvēlīgākus apstākļus tam, lai tā nākotnē turētos patērētājiem iespējami izdevīgākos līmeņos. Savukārt jau tuvākajā laikā varam sagaidīt, ka gāzes cenas kritums izraisīs kopēju izmaksu kritumu tautsaimniecībā. Kamēr vēl nav atnākusi sausa vasariņa, visticamāk, vēl varēsim turpināt kādu brīdi izbaudīt lētākas elektrības priekus. Tomēr no ekonomikas viedokļa mazāki tēriņi komunālajā sfērā var ļaut novirzīt naudu citiem mērķiem. Tas ir ļoti svarīgi, kad buksējošas ekonomikas apstākļos uz lētāku importa energoresursu rēķina rodas iespēja rast papildu līdzekļus, ko tērēt un tādējādi “sildīt” arī mūsu valsts tautsaimniecību, ļaujot tajā strādājošajiem nopelnīt. Tiesa, ir jāņem vērā apstāklis, ka pat tad, ja gāzes cena turpinās strauji samazināties, šobrīd nav īsti pamatotas cerības, ka siltumenerģijas cenas nokritīs līdz tiem līmeņiem, kādi bija, pirms sākās iepriekšējais straujais gāzes sadārdzinājums.
