„Ja valdība nespēs tikt galā ar Covid-19 un tā radītajām veselības, ekonomiskajām un citām blaknēm, tad amats būtu jāzaudē visiem valdības ministriem, ne tikai man vienam. Protams, ir jāredz kopaina, bet kurš tad cits aizstāvēs savas nozares, ja ne attiecīgie ministri? Kurš valdībā aizstāvēs uzņēmējus, ja ne es?” – vaicā ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV), netieši norādot, ka nereti juceklīgajās LR valdības darbībās ir vainojama visa komanda, nevis atsevišķi tās dalībnieki. Šodien intervija ar ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu.
Otrdien valdības sēdē izskanēja epidemiologu ierosinājums, ka turpmāk „darbojas tikai būtiskākie ražošanas uzņēmumi”. Pēc kādiem principiem tiks noteikti „būtiskākie ražošanas uzņēmumi"? Tā ir Latvijas ekonomikas pilnīgas iznīcināšanas plāna sastāvdaļa? Aizliegto/atļauto preču saraksts nobāl šāda noziedzīga stulbuma priekšā...
Jāteic, ka šis ierosinājums nāca kā tāds liels „pārsteigums”, par kuru vispār līdz šim netika diskutēts, tā teikt - viens otrs to izvilka kā trusīti no cepures... Es un mēs visi - kā Ekonomikas ministrija, - nevērtēsim uzņēmumus pēc „būtiskāks - nebūtiskāks” kritērija, jo visi uzņēmumi mums ir svarīgi un par visiem ir jārūpējas.
Īpaši nepieņemami tas būtu attiecībā uz mūsu ražojošajiem un eksportējošajiem uzņēmumiem, kas mūs uztur pie dzīvības un ir mūsu ekonomikas glābšanas riņķis.
Kā šodien vispār izskatās Latvijas ekonomika?
Galvenā atziņa: uzņēmēju noskaņojums pasliktinās, jo ir virkne nozaru, kurās mēnešiem ilgi nav iespējams strādāt. Tirdzniecībā jau četrus mēnešus ir bijusi ierobežota darbība. To mēs redzam arī pēc izmaksātajām atbalsta summām, un atbalsta pieteicēju skaits strauji pieaug. Šogad par janvāri tiks izmaksāts vairāk nekā pērnā gada pavasara mēnešos kopā. Divu nedēļu laikā apgrozāmo līdzekļu atbalstam bija pieteikušies ap 5000 uzņēmēju par summu 65 miljoni eiro. Pēc uzņēmumu aptaujām redzējām, ka uzņēmēji ir izturējušies atbildīgi un godprātīgi: novembri un decembri daļa no viņiem pārlaida ar saviem iekrājumiem, paši cenzdamies tikt pāri krīzes situācijai.
Bet šobrīd uzkrājumi diemžēl jau iztērēti...
Jā, un interese par atbalstu ir pieaugusi ļoti ātros tempos. Katrs nākamais mēnesis valstij izmaksās dārgāk, lai palīdzētu uzņēmējiem izdzīvot šā brīža ierobežojumu situācijā. Kopā ar dīkstāves pabalstiem tie varētu būt ap 100 miljoni mēnesī. Esam analizējuši tirdzniecības nozari, kurai ir astoņu miljardu eiro apgrozījums gadā, - aptuveni uz trešdaļu no uzņēmumiem un darbiniekiem attiecas ierobežojumi, un līdz maijam tikai šai nozarei būtu nepieciešami ap 150 miljoni eiro, ja ierobežojumi paliktu tādi, kādi tie ir šobrīd.
Kopumā izklausās bēdīgi.
Uzņēmējiem vajag cerību staru un sajūtu, ka kaut kas var mainīties, jo ar kovidu mēs cīnāmies jau gadu. Un man negribētos, ka uzņēmēji zaudētu vēlmi cīnīties un darboties. Ir virkne uzņēmēju, kuri ir pielāgojušies un meklējuši iespējas, bet liela daļa ir tādu, kuri atmetuši visas cerības. Ir specifiskas nozares, kurām ir liels kritums, piemēram, tirdzniecības nozarē liels kritums ir tieši apģērbu tirdzniecībā, un tas attiecas uz parastajiem un arī lietotajiem apģērbiem, bērnu apģērbiem, apaviem. Strauji nāk pavasaris, izskatās, ka cilvēki būs iepirkuši „Rimi” un „Maxima” visus apģērbus šai sezonai.
Grūti gan iedomāties to modes kliedzienu, kas izskanēs, ieraugot cilvēku pulkus, kuri tērpušies abu lielveikalu „brendos”...
Jā... Un tā ziemas kolekcijas citās tirdzniecības vietās var nākties ierakstīt zaudējumos.
Acīmredzot kaut kas taču nenotiek tā, kā vajadzētu notikt, vai ne? Jau ir pagājis gads kovida zīmē, un laikam vajadzētu sākt analizēt arvien dziļākā ekonomiskajā bedrē krītošo situāciju, lai saprastu, kas notiek nepareizi. Ir notikusi tāda analīze?
Nesen notikušajā MK sēdē tika diskutēts par to, ka vajag inventarizēt virkni esošo kovidierobežojumu. Nedrīkst taču mūžīgi muļļāties uz vietas. Ja kādā brīdī būtu pieņemts lēmums par vēl striktākiem ierobežojumiem kaut vai uz divām vai trim nedēļām, domāju, ka uzņēmēji to būtu atbalstījuši. Bet šobrīd ir milzīga nenoteiktība. Vakcinēšana turpina noritēt lēni. Un galus kopā savilkt ir teju neiespējami. Ir jāsaprot, no kuriem ierobežojumiem nav bijusi jēga, un tos vajadzētu atcelt, piedāvājot jaunu modeli. Mēs varam parādīt, cik izmaksā katrs valdības lēmums valstij un sabiedrībai. Katrs ierobežojums ekonomisko situāciju pasliktina. Taču salīdzinot ar pavasari, kad valdībā tika lemts par dažādiem ierobežojumiem un nācās reaģēt, lai uzņēmējiem varētu piemērot dažādas atbalsta formas, situācija ir uzlabojusies. Par to domājam visu laiku, esam piedāvājuši jaunas atbalsta idejas tirdzniecības un sporta centriem, uzņēmumiem, kuriem ir ļoti lielas izmaksas. Domājām arī par skaistumkopšanas nozari: daudzi speciālisti tomēr nevarēs turpināt darbu, jo nebūs pietiekami lielas darba platības.
Parunāsim par aizliegto/atļauto preču sarakstiem. Tādi vēl joprojām ir spēkā attiecībā uz daudzām precēm. Tiešām nevienam neienāca prātā, ka tas ir galējs absurds: atļaut tirgot vienu preču veidu, bet tieši blakus - aizliegt citu? Kas sacerēja šo absurdu?
Jā, savulaik bija MK sēde par šo tirdzniecības modeli. Speciālisti informēja valdību, ka pulcēšanās veikalos vēl joprojām ir augsta, un Veselības ministrija rosināja pārskatīt veikalu darbību. Vērtējām arī, kā tas notiek citās valstīs. Aptuveni pusē Eiropas Savienības valstu tika īstenots „preču sarakstu modelis”, otrā puse ļāva strādāt tikai atsevišķiem veikaliem. Piemēram, Skandināvijā nebija nekādu ierobežojumu. Arī Igaunijā bija liberālāks uzstādījums. Toreiz vēl netika lemts par preču sarakstiem, bija formulējums „Pirmās nepieciešamības saimniecības preces”, „Higiēnas preces” utt. Tad vajadzēja definēt, kas ir saprotams zem šiem formulējumiem. Šo jautājumu risināja operatīvā vadības grupa.
Un tad arī sākās sabiedrības neapmierinātība. Mēs sapratām, ka šie preču saraksti ir jādefinē, un mēs tos bijām izveidojuši gana plašus. Operatīvās vadības grupa tos tik ilgi filtrēja, kamēr mēs visi ieraudzījām rezultātu ar lentēm „aizsvītrotos” veikalu plauktos. Arī dažas citas valstis īstenoja līdzīgus pasākumus, līdz saprata, ko tas nozīmē sabiedrībai un komersantiem, tāpēc atteicās no šādas prakses. Šie saraksti kalpoja septiņas nedēļas, tie tika koriģēti, bet cilvēku vajadzības auga augumā. Arī sabiedrības attieksme palika arvien kritiskāka. Es saņēmu ļoti daudz vēstuļu, piemēram, ka Ziemsvētku laikā ir „izbeidzies” vecais kāpostu šķovējamais katls...
Tādas ikdienišķas vajadzības, kuras nav iespējams paredzēt.
Daudz neapmierinātu vēstuļu bija par to, ka nav iespējams nopirkt bērnu preces.
Jā, bija aktuāls pat tāds teiciens: cilvēks, kurš aizliedzis pirkt bērnu apģērbu, ir vai nu nežēlīgs, vai stulbs.
Bērnu apģērbu attālināti pasūtīt - tas tiešām ir sarežģīti. Mums ģimenē aug trīs meitas, un arī mēs izmantojām iespēju pasūtīt apavus attālināti, un es neteiktu, ka pieredze bija veiksmīga. Smagi bija lasīt tās mammu vēstules. Bet, ja gribam pasmaidīt: pozitīvus vārdus sagaidīju, kad atļauto preču sarakstos iekļāvām sieviešu zeķbikses...
Jā, tvitertīklā viena otra dāma rakstīja siltus vārdus: „Paldies Vitenbergam par zeķbiksēm!”
Labi, ka spējam arī šajā laikā pasmaidīt... Mēs diskutējām ar tirdzniecības nozari, jo mums vajadzēja tikt galā ar šiem preču sarakstiem. Negāja viegli. Atceros, pavasarī tirdzniecībā strādājošie uzņēmēji asi iestājās par to, ka nekādus ierobežojumus nevajag, savukārt tagad nozare vairs neapgalvo, ka vīrusa draudu nav, nozares pārstāvji aicina ierobežojumus padarīt loģiskākus, bet tirdzniecības noteikumus - vienlīdzīgus visām tirdzniecības sfērām. Kompromiss ar Veselības ministriju bija tāds, ka mazie veikali varētu strādāt, Veselības ministrija atbildēja - viss būtu labi, tikai šis nav īstais brīdis. Bet kurš tad būtu tas īstais brīdis?! Un kādi būs „īstā brīža” kritēriji? 200 cilvēku inficēšanās dienā? Šo 200 cilvēku līmeni mēs varam nesasniegt vēl nākamo pusgadu un vairāk. Mēs neesam nekādi populisti, mēs meklējam kompromisus, un mums jārada apstākļi, lai cilvēki var strādāt kaut vai ierobežotos apstākļos un lai patērētāji saņem pamatpakalpojumus. Visi nekad nebūs simtprocentīgi apmierināti, tomēr mēs iesim uz priekšu, lai kovidlaikā varētu dzīvot.
Vēl jau paliek ēdināšanas uzņēmumi, kas brīnumainā kārtā visi vēl nav bankrotējuši, pateicoties valdības „rūpēm”.
Ir virkne ēdinātāju, kuriem ir āra plašums, lai nodrošinātu distanci starp cilvēkiem. Kāpēc gan lai cilvēki, ievērojot epidemioloģiskos noteikumus, nevarētu pusdienot svaigā gaisā? Turklāt nāk pavasaris, un latviešiem pavasara iestāšanās ir īpašs laiks: sākas dārza darbi. Ja paliek iepriekšējais regulējums saimniecības un būvniecības preču veikalos, kur iespējams nopirkt tikai sniega lāpstas un radiatorus, tad... Ko mēs darīsim? Taisīsim pavasara/vasaras sezonas preču sarakstus? Ar grābekli un peldkostīmu iekšā? Piedodiet, bet sabiedrība ir ļoti nogurusi no tā visa. Turklāt - sadalījusies divās daļās. Viena daļa - tie, kuriem samazinājušies ienākumi, pazaudēts darbs, jāsēž mājās ar bērnu un jāmācās; otrā daļa - tie, kuriem mainījies dzīves ritms, viņi nevar īstenot hobijus, tikties ar draugiem utt.
Cik daudz ministru jūs valdībā atbalsta?
Situācija ir viļņveidīga. Aptuveni pirms mēneša mainījās daudzu kolēģu domas, saprotot, ka kovids - tas ir ilgi un ar to būs jāsadzīvo. Tāpēc bija pozitīvs atbalsts domai, ka jāmeklē risinājumi šai sadzīvošanai. Tad tika pieņemts tirdzniecības un skaistumkopšanas darbības modelis, jo nevar vēl pusgadu vai pat gadu turēt situāciju esošajos rāmjos. Risinājumi ir smagi, bet tie dod iespēju dzīvot.
Kas notiks ar mazajiem veikaliem? Bija taču solīts, ka 9. martā tiem ļaus strādāt. Tā ir negodīga konkurence: lielveikali strādā, mazajiem privātuzņēmējiem tas ir liegts.
Grūti spriest. Gribu dzirdēt speciālistu viedokļus. Nebūtu pareizi, ja kritēriji, pēc kuriem ļautu strādāt mazajiem veikaliem, būtu neizpildāmi. Negribētu sagaidīt, ka uzņēmēji teic: ar tādiem nosacījumiem vispār nav vērts sākt strādāt, tā ir ņirgāšanās par mums.
Valsts prezidents visai tieši norādīja, ka tie ministri, kuri atbalstīs ierobežojumu mazināšanu, var zaudēt amatus - ja šīs ierobežojumu mazināšanas rezultātā paaugstināsies inficēšanās ar kovidu. Šķiet, šie draudi gāja arī jūsu virzienā. Nebaidāties zaudēt amatu? Prezidentam gan nav nekādas varas atlaist ministrus, bet nu tomēr...
Valsts prezidents, manuprāt, atgādināja, ka ir jādomā par epidemioloģisko pusi, un to mēs vienmēr esam darījuši: saukuši pie apspriežu galda epidemiologus un citus speciālistus. Bet ja valdība nespēs tikt galā ar vīrusu un tā radītajām ekonomiskajām un citām blaknēm, tad amats būtu jāzaudē visiem valdības ministriem, ne tikai man vienam. Protams, ir jāredz kopaina, bet kurš tad cits aizstāvēs savas nozares, ja ne attiecīgie ministri? Kurš valdībā aizstāvēs uzņēmējus, ja ne es?
Valsts prezidents gan teica, ka nav pieļaujams, ka ministri darbojas tikai kā savas nozares lobiji.
Manu darbu varēs analizēt uzņēmēji, un viņi tad arī lai novērtē: bija mans darbs labs vai nebija. Mēs jau gadu strādājam burtiski kaujas apstākļos. Protams, premjerministram ir tādas tiesības - pieprasīt demisiju, un to viņš ir arī izmantojis. Bet demisijas pieprasīšana nevar kļūt par pašmērķi, un ministrus nedrīkst vajāt baiļu sajūta, kuras rezultātā, piemēram, es vairs nevirzīšu uz priekšu tās lietas, ko uzskatīšu par nepilnīgām un ko vajadzēs uzlabot. Taču tas nav mans pašmērķis - būt ekonomikas ministram mūžīgi.
Kas notiek ar jūsu pārstāvēto partiju? Tā izskatās pajukusi.
Problēmas sakne jau ir pašā sākumā. Vaina vienmēr meklēta citos, ne pašas partijas cilvēkos, vienmēr bijusi iekšēja turbulence, arī šobrīd. Ir grūti saprast, kas notiek partijā, kurš ir valdē un kurš no tās jau izslēgts... Ministriem ir liels izaicinājums saglabāt kontaktu ar partiju, sevišķi jau kovidlaikā, jo darba dienas ir ļoti intensīvas. Savukārt ar kolēģiem MK sadarbība ir laba, arī ar Saeimas frakciju darbs ir konstruktīvs, un frakcija atbalsta savus ministrus. Ir bijuši brīži, kad man grūti saprast, kas notiek partijā, kur nu vēl izstāstīt citiem, kas tur notiek...
Varbūt cita partija jāmeklē?
Provokatīvs jautājums... Vēl jau daudz darba gan pašai partijai jāizdara, gan arī mums kā ministriem. Vēlētājs mums devis nozīmīgu mandātu, un mums tas jāattaisno.
Vai marta pēdējā svētdienā pāriesim uz vasaras laiku, lai paliktu tajā mūžīgi? Savulaik ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (JV) solīja, ka tā notiks.
Mūžīgā vasara - tas skan labi. Lai tas tā notiktu, ir nepieciešams vienots redzējums no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. 2018. gadā aktualizējās jautājums par nepieciešamību pārskatīt esošo pulksteņa pārregulēšanas kārtību. Eiropas Komisija veica visu dalībvalstu iedzīvotāju aptauju, un lielākā daļa pauda viedokli, ka esošā kārtība būtu atceļama. Arī Latvijas valdība lēma, ka atbalstām atteikšanos no sezonālās laika maiņas.
