Saruna ar Saeimas deputātu, partijas “Latvijai un Ventspilij” valdes locekli, bijušo Ventspils augstskolas rektoru Jāni Vucānu.
Ventspils mēram Aivaram Lembergam pēc pirmās instances sprieduma tiesā ir noteikts drošības līdzeklis - apcietinājums. Kā to saprast?
Visvairāk nav skaidrs jautājums par piemēroto drošības līdzekli. Lembergs visu, ko uzraugošās iestādes viņam lika, darīja, bija disciplinēts. Nav nekāda pamata domāt, ka viņš centīsies izvairīties. Šāds drošības līdzeklis ir nesamērīgs.
Runājot plašāk par šo jautājumu, cik var saprast no rakstiem presē, runa ir par biznesa strīdiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, par to, ka tie cilvēki, kas tolaik bija biznesa partneri, vēlāk kādā brīdī kaut ko ir nesadalījuši. Daži ir bijuši manīgi un ir pasteigušies vērsties tiesībsargājošās iestādēs. Acīmredzot ir attaisnojusies stratēģija uzbrukt pirmajam - kurš pirmais bļauj, tam vairāk tic.
Augstākā izglītība ir jūsu darbības joma. Izglītības un zinātnes ministrija visu ko grib reformēt. Ko vajag reformēt?
Augstākā izglītība nav stāvējusi uz vietas - tā laika gaitā ir attīstījusies. Latvijai kā OECD valstij ir bijis jāiet līdzi laika garam. Sabiedrībā ir mēģināts izplatīt viedokli, un varbūt pa daļai tam arī ir pamats, ka lielākā daļa no tiem, kas iestājas augstskolās un tās absolvē, nesniedz to atdevi, kas būtu tautsaimniecībā sagaidāma. Šad tad gan darba devēji ir neapmierināti, gan arī Izglītības un zinātnes ministrija ir veikusi pētījumus un redzējusi atbirumu atsevišķās programmu grupās. Bet tam ir skaidrojumi.
Es personīgi esmu sācis strādāt augstskolā uzreiz pēc universitātes beigšanas 1979. gadā, un kopš tā laika faktiski pārtraukuma saitei nav bijis. Arī strādājot Saeimā, turpinu strādāt kā augstskolas profesors un pētnieks. Bija laika posms, kad manā skatījumā augstākās izglītības iegūšana pēc būtības bija slēptā bezdarba forma. Jo jauniešiem pēc vidusskolas beigšanas īsti nebija, kur strādāt, un viņi, atsaucoties uz piedāvājumiem un aiz neizlēmības gāja studēt augstskolā. Bet tad atnāk brīdis - ko cilvēks patiešām grib dzīvē darīt. Dažādiem cilvēkiem tas atnāk dažādos laikos - meitenēm varbūt ātrāk, puišiem vēlāk. Un tad atbirumi ar to ir skaidrojami. Tas ir mans vērojums.
Protams, tajā posmā, kad atvērās robežas, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, situācija kļuva citāda - arī darba tirgū. Sākās arī aizplūšana uz ārzemēm. Tad arī slēptā bezdarba problēma mazinājās, taču lielā mērā strukturālās problēmas paliek. Liela daļa jauniešu sākumā kaut kur iestājas, bet pēc tam sāk saprast, ko grib darīt. Tāpēc nav arī īsta apmierinājuma par to, kas notiek izglītības jomā. Lielā mērā tās problēmas ceļas ne jau augstskolā, bet nāk līdzi no vidusskolas un pamatskolas. Tā ir pārejas problēma no viena izglītības līmeņa uz otru.
Ja runājam par augstāko izglītību un konceptuālo ziņojumu, no kura it kā izriet secinājums, ka jāveic augstākās izglītības pārvaldības reforma. Taču reforma, ja tā nav segta ar atbilstošu finansējumu un atbilstošiem sadarbības modeļiem, bieži vien neko nedod. Un nedos arī šī reforma. Esmu parlamentā šo reformu kritizējis. Kritikai par padomēm augstskolās redzu vairākus aspektus. Jā, es piekrītu, ka lielās universitātēs, kuras var salīdzināt ar okeāna laineriem, var būt nepieciešama daudzveidīgāka pārvaldības sistēma un padomes varbūt var dot kādu efektu. Līdzīgi kā lielos koncernos, kur ir padomes. Ja ir vairākas galvas kopā un iestrādāts lēmumu pieņemšanas mehānisms, tad kāds pozitīvs efekts var būt. Taču padomju ieviešanu padarīt par universālu normu jebkurā augstskolā, pēc manām domām, ir nepareizi.
Ko šīs padomes īsti darīs? Vai tās arī atbildēs par lēmumiem, ja kas noies greizi?
Visticamāk, padomju ieviešana notiks, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus. Tajā brīdī, kad vajadzēs pašiem sākt maksāt no savas naudas par reformas rezultātiem, es domāju, ka ļoti daudziem viedoklis mainīsies. Tās augstskolas, kas ir mazas, ir jau veikušas aprēķinus. Tur iznāk, ka vajag aptuveni 80 tūkstošus eiro gadā. Tas nav mazs skaitlis. Protams, ir jautājums, kurus padomes locekļus apmaksās, bet kaut kādā mērā jāapmaksā būs visi.
Vēl ir jautājums par padomju atbildību. Padomes ir noteiktas kā augstākās lēmējinstitūcijas, kuras lemj par augstskolas stratēģiju, par finanšu jautājumiem un citām būtiskām lietām. Vismaz tajā versijā, kas ir apstiprināta Saeimā otrajā lasījumā, nav nopietna panta par atbildību. Ir tikai vispārīga frāze. Ja paskatāmies Komerclikumā, kas regulē padomes uzņēmumos, tur ir nopietna atbildība, kas noteikta kā solidāra ar izņēmumu, ja kādi no padomes locekļiem pirms lēmuma ir pauduši nepārprotami pretēju viedokli, tad viņi par sliktiem lēmumiem nav līdzatbildīgi. Manā skatījumā kam līdzīgam jābūt arī Augstskolu likumā. Atbildībai jābūt ne tikai par finanšu, bet arī par stratēģiskiem lēmumiem. Jo arī tie ir pārrēķināmi naudā. Ne tik daudz par naudu ir runa, bet par to, ka okeāna laineri var uzvest virsū sēklim, bet neviens par to neatbildēs.
Padomes tiks veidotas no 11 cilvēkiem tā, ka pusi virzīs pati augstskola, pusi - Izglītības un zinātnes ministrija, un viens būs neitrāls vai it kā neitrāls, kuru būtu jāizvirza Valsts prezidentam. Manā skatījumā tā nav Valsts prezidenta funkcija - virzīt kādus locekļus augstskolu padomēm. Augstskolu ir daudz. Prezidentam ļoti nopietni būs jādomā par kandidātiem, kuriem viņš vai viņa padomnieki uzticas.
Man sāp, ka no lēmumu pieņemšanas ir izslēgta Latvijas Zinātņu akadēmija, kura, lai kā ir kritizēta, tomēr varētu būt tā, kas virza augstskolu padomēm neitrālos kandidātus.
Piemēram, Kultūras akadēmijas pasniedzēju aprindās uzskata, ka padomes ir pilnīgi liekas, jo kurš cits labāk zina, kas nepieciešams, kā tie, kas kultūras jomā strādā?
Saskaņā ar izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) parakstīto konceptuālo ziņojumu “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu”, iznāk, ka Liepājas un Daugavpils universitāte vairs nevarēs saukties par universitāti, jo tajās ir par maz studentu. Kamdēļ tā?
Ir jautājums par augstskolu tipoloģiju. Sākotnēji bija citas idejas, bet tagad ir palikts pie tā, ka augstskolas būs sadalītas trijos tipos - zinātnes universitātes, lietišķās augstskolas, kā arī kultūras un mākslu universitātes. Katram tipam ir savas prasības. Visstrīdīgākais jautājums ir par skaitlisko kvotu universitātēm. Saskaņā ar tekstu likuma pašreizējā pieņemšanas stadijā Latvijā par universitāti varēs saukties tikai tāda augstskola, kurā ir vismaz 4000 studenti. Tātad divas mācību iestādes, kas atrodas reģionos - Liepājā un Daugavpilī - no universitāšu saraksta tiks izsvītrotas. Pilsētu pašvaldībās un augstskolās to uztver ar lielām bažām, un tām ir pamats. Pilsētas ir gājušas uz to, ka tās ir universitāšu pilsētas. Pilsēta ar universitāti ir kaut kas cits nekā pilsēta bez universitātes. Manā skatījumā tur vajadzēja stingrus kvalitātes kritērijus, bet ne vienkāršotu skaitlisko kritēriju.
Vēl ir jautājums, vai koledžu regulējumam būtu jābūt Augstskolu likumā. Es sapratu, ka valdošās partijas ir vienojušās, ka koledžu regulējumu no šā likuma ņems ārā. Ir citas Eiropas valstis, kur īsā cikla izglītības iestādes ir iekļautas regulējumā ar nepastarpinātu iespēju turpināt studijas un iegūt bakalaura diplomu. Ja izņem koledžu regulējumu no Augstskolu likuma ārā, iznāk, ka daļu regulēsim pēc Augstskolu likuma, bet daļu ieliksim Profesionālās izglītības likumā. Manuprāt, tas nav pareizi, jo tad vienām augstskolām, kas arī realizē īsās programmas, regulējums būs vienā likumā, bet citām izglītības iestādēm, kas dara to pašu, būs cits likums.
Vēl ir jautājums par Augstākās izglītības padomi kā padomdevējiestādi. Bija priekšlikums to vispār likvidēt, bet laika gaitā viedokļi mainījās, un jautājums ir atlikts. Tagad ir doma Augstākās izglītības padomi saglabāt, mainot funkcijas, ar ko tai jānodarbojas. Bet maz ticams, ka šajā likuma atvērumā jautājums tiks izlemts. Koalīcijas partijas gan ļoti grib līdz jūlijam pieņemt šīs izmaiņas.
Varbūt Saeimai, tēlaini izsakoties, nevajag mazgāt veco bērnu, bet taisīt jaunu?
Lielās augstskolas ir izveidojušas savu likumu, kas pēc būtības ir kombinācija no Augstskolu likuma un Zinātnes likuma. Sen bija laiks izveidot šādu kompleksu likumu, kas skar gan zinātni, gan izglītību, gan inovāciju politiku. Tā vietā, lai skatītu šo piedāvājumu, Saeima - tās Izglītības, kultūras un zinātnes komisija - ir strādājusi tukšgaitā ar vecu, nekam nevajadzīgu, ne uz kurieni nevedošu likumu. Pusgads darba ir pagājis tukšgaitā.
