„Ir mūžīgās sarunas par to, ka Latvijā tauta ir konservatīvi noskaņota – nesenās totalitārisma pieredzes dēļ. Bet tad, kad paskatāmies uz situāciju, sevišķi – pēc Satversmes tiesas (ST) lēmuma, pievēršot uzmanību „gatavināšanas” procesam sabiedriskajā televīzijā, rodas pēkšņa, nepatīkama sajūta, ka vilciens, iespējams, ir aizbraucis,” saka filozofs Krišjānis Lācis. Par jauno konservatīvās domas portālu telos.lv sarunājas portāla galvenā redaktore Agnese Irbe, portāla redaktors Krišjānis Lācis un filozofu biedrības „Peripatos” priekšsēdētājs filozofs Raivis Bičevskis.
Ir atvēries jaunais portāls telos.lv, kas tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē - mērķis, piepildījums, pilnīgojums. Kāpēc jūs izdomājāt, ka cilvēkiem nepieciešams šāds portāls?
Krišjānis Lācis: - Mēs ar Raivi Bičevski jau kādus piecus gadus esam sprieduši par to, ka ir nepieciešams konservatīvo intelektuāļu „Rīgas Laiks”. Un tikai runājām un runājām... Bet tad pērnā gada 11. novembrī - pēc bēdīgi slavenā Satversmes tiesas sprieduma...
... kurā mūsu Satversmes tiesa centās pārrakstīt Satversmi...
K. L.: - ... tas ledus sakustējās. Protestā pie Satversmes tiesas ēkas iepazinos ar Agnesi Irbi, un pēc tam mēs ieceri par portālu īstenojām.
Agnese Irbe: - Man šī doma ienāca prātā decembrī.
Es biju šokēta par to, kā ST novembrī lēma divu sieviešu lietā attiecībā uz paternitātes atvaļinājumu. Kāds paziņa, kura bērni kopā ar maniem mācās Rīgas katoļu ģimnāzijā, mani iesaistīja Memoranda ģimenes vērtību stiprināšanas grupā. Tur tobrīd trauksmaini diskutēja par to, kādā veidā pierunāt portālu manabalss.lv ievietot aicinājumu aizstāvēt ģimeni dabīgo tiesību izpratnē un vākt balsis. Lai cilvēki varētu izteikties. Portāls beigu beigās to neievietoja...
Cilvēki bija apjukuši un jutās pazuduši: ko tagad darīt? Tad kādā sestdienas rītā es Memoranda domnīcas sarakstē spontāni apsolīju, ka apņemos līdz 1. martam Latvijā izveidot portālu konservatīvajiem domātājiem. Tādu kā jaunu šūnu tieši domātājiem un analizētājiem. Un pilnīgi mistiskā veidā tas notika... lai gan es vienmēr visus lielos projektus kavēju... Mēs tiešām atvērām portālu 1. martā.
Raivis Bičevskis: - Agnese teica, ka pēdējā laikā viņa ir satikusi cilvēkus, kuri labprāt paustu savus uzskatus, bet neredz šiem uzskatiem vietu publiskajā telpā. To patlaban aizslāņojušas kreisas idejas. Esmu saticis daudzus akadēmiski izglītotus cilvēkus, kuri ir visai apjukuši šajā laikā un neredz iespēju uzrunāt sabiedrību. Domāju, ka jaunais portāls pildīs vēl vienu funkciju: akadēmiski noskaņotu cilvēku plašāku iesaistīšanos sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā un savā ziņā arī intelektuālas drosmes atgūšanā.
Jaunajā portālā būs tikai konservatīvās domas paušana vai arī diskusijas ar idejiskajiem pretiniekiem?
K. L.: - Strīdēšanās ar liberāļiem - viennozīmīgi. Kad mani pieaicināja, domāju, ka Agnese būs labais policists, es - sliktais. Vismaz reizi nedēļā jābūt polemiskam rakstam, lai ir tēmas, par ko runāt. Bet laba diskusija un polemika var raisīties arī starp pašiem konservatīvajiem domātājiem.
A. I.: - Nāku no publicistikas vides, sevi uzskatu par žurnāla „Rīgas Laiks” redaktora Ulda Tīrona un izdevēja Arņa Rītupa audzēkni. Ja māku kaut ko izdarīt ar tekstu, par to varu pateikties viņiem. Ar žurnālu sadarbojos kopš 1998. gada. Tomēr pēc manām pēdējo gadu publikācijām žurnāls saņēma tik daudz pārmetumu, ka sapratu: es žurnālam nodaru pāri. Jo tas ir liberāli ievirzīts, tas strādā ar liberāliem autoriem, un no žurnāla sagaida attiecīgu saturu. Nebija tā, ka žurnāls vispār nepublicētu konservatīvu skatījumu, tomēr tad bija jāpārvar milzīga psiholoģiska barjera, un es sapratu, ka esmu no tā nogurusi. Sāku domāt par savu izdevumu, kurā man nevajadzēs cīnīties pret cenzūru un nodarboties ar pašcenzūru. Esmu sapratusi: ja tu strādā publicistikā, bet nevari rakstīt to, ko domā, tad tev nevajag tur strādāt. Tad ir jāmeklē cits darbs. Es neaizstāvu kādu partiju vai politiķu intereses, es runāju tikai savā balsī. Tāda sava balss varbūt ir vajadzīga arī citiem kristīgajiem vai konservatīvajiem cilvēkiem.
Kāds, jūsuprāt, ir spēku samērs Latvijā, proti, konservatīvo un liberālo domātāju samērs?
K. L.: - Ir tādas mūžīgās sarunas par to, ka Latvijā tauta, protams, ir konservatīvi noskaņota - nesenās totalitārisma pieredzes dēļ un ka Latvijā ir daudz intelektuāļu, daudz izglītotu cilvēku. Bet tad, kad paskatāmies uz situāciju, sevišķi - pēc Satversmes tiesas lēmuma, īpaši pievēršot uzmanību „gatavināšanas” procesam sabiedriskajā televīzijā, rodas pēkšņa, nepatīkama sajūta, ka vilciens, iespējams, ir aizbraucis... Labi, es neapgalvošu, ka visas svarīgākās institūcijas ir pārpildītas ar kreisajiem liberāļiem, tomēr, ja kādreiz man šķita, ka konservatīvi noskaņotu cilvēku ir ap 70%, tagad mana sajūta teic: to ir kādi 50%. Varbūt pat 40%...
Tad tas ir pavisam traki.
K.L.: - Mūsu kreisi liberālos intelektuāļus balsta spēcīgas intereses no ārvalstīm. Vismaz pēdējos 30 gadus. Tās ir tā dēvētās cilvēktiesību aizsardzības un atvērtās sabiedrības organizācijas utt. Konservatīvajiem nav tādas aizmugures. Mums atliek pašorganizēšanās.
A. I.: - Uzskatu, ka konservatīvie intelektuālajā vidē patlaban ir absolūtā mazākumā. Esmu praktizējoša katoliete, un es redzu, ka pat Latvijas katolicismā, kas allaž bijis tradicionāls, ir pārsteidzoši daudz katoļu, kuri nostājušies kreisā liberālisma pusē. Pēkšņi pat no kristiešu puses izskan atbalsts asistētai pašnāvībai, eitanāzijai, mākslīgajiem abortiem un viendzimuma „laulībām”. Un tas mani pārsteidz - īpaši Latvijā. Un, ja runājam par tiem kristiešiem, kuri stingri iestājas par dzīvību, par morālo likumu, par tradīciju - pat šajos gadījumos nereti ir sajūta, ka viņi pamazām aiziet prom no savas pārliecības, no ētiskā kodola, no bauslības... Kāpēc tā notiek? Varbūt Baznīca nepietiekami aizstāv un skaidro savas pozīcijas? Arī to mēģināsim analizēt.
R. B.: - Pasaules notikumi, protams, ietekmē Latvijas intelektuālo klimatu. Jau kopš ilgāka laika notiek cīņa starp ultraliberālismu un kreisumu, no vienas puses, un konservatīvismu, no otras puses, un šī cīņa nav izcīnīta līdz galam. Patiesībā šī cīņa ir modernā laika krusts, kas jānes; tā ir cīņa, kas dažādās formās iedegas aizvien no jauna jau kopš Franču revolūcijas; šī cīņa jāizcīna arī tagad, lai neiestātos pilnīgs „termītu laikmets” - viendabīga un bezierunu patērētājsabiedrības pūžņa paklausība.
Kaut kādi cīņas asni briest arī citur Eiropā, un nav tā, ka mēs te, Latvijā, būtu galīgi vieni - nesen, piemēram, parādījās ziņa par Francijas varas iestāžu un universitāšu vēršanos pret tā dēvēto „cancel culture” parādību. Tā ir laba zīme. Mēs neesam ierobežoti Latvijas (vai tikai Eiropas) telpā ar savām konservatīvajām idejām. Šīs idejas un konservatīvi ievirzītas grupas tikai bieži tiek padarītas par „salmu vīriem” un iztēlotas par ultralabējām un radikālām, piekarinot tām pat nacisma atdzimšanas zīmi. Un tas ir nepareizi.
Daudz ir dzirdēts par augstskolu aiziešanu liberālmarksisma virzienā, bet daudzi konservatīvi domājoši pasniedzēji tiek padzīti no augstskolām. Kas šajā jomā notiek Latvijā?
R.B.: - Tādas kampaņas, kādas notiek dažviet pasaulē, sevišķi - ASV, mēs neredzam. Taču vēsmas var just: ejam „kancelēšanas” virzienā. Tā, protams, nav kādas augstskolas oficiāla nostāja, tomēr pat šādas iespējas klātbūtne un ārvalstu piemēri rāda, ka tad vairs nav runas par akadēmiskas brīvības un pat par runas brīvības ievērošanu. Tad, kad pirms gadiem, 2015. gadā, Berlīnes Humbolta universitātē kreisie studenti terorizēja renomēto politikas zinātņu profesoru Herfrīdu Minkleru, tas toreiz šķita drīzāk dīvains atgadījums (to plaši atspoguļoja vācu prese), bet tagad ir jau pavisam citādi: „kancelēšana” vienkārši iznīcinās zinātni.
K. L.: - Līdz nesenam laikam tā bija, ka daļa pasniedzēju - vai viņi būtu kreisi liberāli vai pat sociālistiski - tomēr turējās saprāta robežās. Bija iespējama diskusija starp dažādu pārliecību pasniedzējiem. Ārzemju augstskolu ietekmē situācija virzās uz slikto pusi, taču tas notiek lēnām. Lielāks riska faktors ir paši studenti: viņi kaut ko saskatās internetā, un tad popkultūras ietekmē sākas nejēdzības. Kaut vai tas pats gadījums ar profesora Harija Tumana „aiziešanu” no Kultūras akadēmijas: pasniedzēju „kancelē” viņa studenti!
A. I.: - Ar šo procesu ļoti jāuzmanās. Ārzemēs ir gadījumi, ka pasniedzējam jāatkāpjas tieši studentu spiediena dēļ - viņa pozīciju un uzskatu dēļ, ko viņš ir paudis savos rakstos, grāmatās un lekcijās. Piemēram, ievērojamo Džonu Finnisu, šķiet, izspieda no Kembridžas studentu petīcijas dēļ. Ir savādi, ka šādu prestižu universitāšu vadība nostājas nevis nozīmīgu un ietekmīgu domātāju, bet gan studentu un pūļa pusē. Visbiežāk šie studenti, kuri pieprasa pasniedzēja nomaiņu, ir no pirmā kursa, viņi pasniedzēja grāmatas diez vai vispār spētu izlasīt, viņi nezina un nesaprot viņa argumentus. Viņi, kā rādās, iestājušies filozofijas fakultātē nevis, lai mācītos, bet lai fakultāti attīrītu no „novecojušām” un „diskriminējošām” teorijām. Ja šādai situācijai nepretosies un ļaus studentiem noteikt toni, mēs varam pazaudēt visu humanitāro zinātņu universitāšu sistēmu.
Krišjāni, jūs pieminējāt sabiedriskos medijus un „gatavināšanu”. Kā mums tai pretoties?
K.L.: - Manī joprojām mīt optimistiskā cerība, ka tautas vairākums spēj domāt un ir konservatīvs, proti, normāli domājošs. Beigu beigās tauta nevēlēsies skatīties šo „gatavināšanu”, un TV reitingi kritīsies. Tad „gatavinātājiem” nāksies pārskatīt savu stratēģiju. Tas - pirmkārt. Otrkārt: konservatīviem intelektuāļiem koordinēti pulcējoties kaut vai portāla telos.lv ietvaros ar nolūku atklāt „gatavinātāju” demagoģiju.
A. I.: - „Gatavināšana” notiek ne tikai sabiedriskajos medijos vien. Pāris reizes nedēļā aplūkoju latviski rakstošos ziņu portālus - „Delfi”, „TVnet”, „Apollo”. Aptuveni pusotra gada laikā šajos portālos ir notikusi jūtama pāriešana kreisā progresīvisma pusē. Vai, piemēram, pētnieciskās žurnālistiskas centrs - „Re:Baltica”. Daudzi cerēja, ka šis centrs tiešām būs pētniecisks un uzturēs neitrālu pozīciju. Arī mana ģimene tam ziedoja naudu. Bet viens no pēdējiem rakstiem par Memoranda grupu bija vienpusējs un netaisnīgs uzbrukums „ad hominem”, pat necenšoties saprast, kāpēc cilvēki, kuri kritizē ST spriedumu, aizstāv savu pārliecību un kādi ir viņu argumenti. Kur tad mums ir tā pētnieciskā žurnālistika, kas nopietnajā ģimenes definīcijas jautājumā uzklausītu abas puses?
Vai jaunais portāls aizstāvēs arī pilnīgi konkrētus cilvēkus pret kreisajiem liberāļiem? Nupat kāda jauna sieviete interneta vidē cieta no kriminālmarksistu uzbrukumiem.
K.L.: - Vadlīnijās esam ierakstījuši, ka mūsu portāls nebūs apcerīgi neitrāls. Mēs nesēdēsim uz žoga un atsvešināti neskatīsimies uz notiekošo. Ja runājat par Didrihsoni - jā, tas bija huligānisms pret cilvēku, kurš mierīgi izteica savu viedokli bez jebkāda nosodījuma. Mēs ieņemsim skaidru pozīciju, atradīsim kādu autoru, kurš spēs par to uzrakstīt analītiski. Intelektuālie žurnāli nevis atstāsta faktus, bet gan dod notikuma izvērtējumu, sniedzot sabiedrībai skaidrojumu - kādu pozīciju, autoruprāt, vajadzētu ieņemt attiecībā pret to.
A. I.: - Man šķita bīstami, ka milzīgais uzbrukums šai sievietei notika tikai tāpēc, ka viņa pateica savu personisko viedokli. Viņa neaicināja mainīt vai atcelt kādu likumu. Viņa nemudināja kādu nogrūst no ietves. Viņa nekādā veidā neaicināja izpaust naidu vai nepatiku pret citiem cilvēkiem. Tas ir simptomātiski, ka šāda dažādu viedokļu eksistēšana publiskajā telpā tiek uzrādīta kā nepieņemama un asi apkarojama.
R. B.: - Man būtisks šķita arhibīskapa Jāņa Vanaga skatījums uz šo notikumu: viņš labi norādīja uz to, ka šādi gadījumi labi liecina par sabiedrības veselības stāvokli. Šobrīd, pateicoties internetam, ir iespēja izteikties pilnīgi visiem, arī tiem, kuri pauž muļķības vai apvainojumus. Nemaz tik liela šī apvainotāju grupa nav, bet tā savu „vēsti” pauž skaļi, aroganti un rupji. Un nepietiek pateikt: nelasiet šos komentārus, kāds tiem sakars ar realitāti, sak, jādomā analītiskāk un plašāk.
Mediju, interneta un virtuālo realitāšu vides ieguvušas tik lielu svaru jau ar savu pastāvēšanu vien, ka tajās ir jācīnās, jābūt pietiekami elastīgiem stila un tehnisko iespēju ziņā, un telos.lv ir viena lieliska iespēja iesaistīties un runāt, neslēpties. Ceru, ka izdosies piesaistīt daudzus autorus ar kvalitatīviem rakstiem. Portālam vajadzētu kļūt par liecību ne tikai tam, ka intelektuālā vide Latvijā nav vienpusīga, bet arī tam, ka Latvija, apzinoties sevi kā Eiropas kultūras telpu, neatrodas kreisā liberālisma pirmajās rindās, toties prot distancēti un pārdomāti reaģēt uz to, kas šodien notiek Eiropā un pasaulē, ne vienmēr tūlīt aizgrābti atdarinot visas kustības, kurās raustās ideoloģijas un grupas pasaulē.
K. L.: - Ar portāla palīdzību mēs mēģināsim izcelt mūsu tautā intuitīvi mītošo konservatīvismu, izcelsim mūsu asinsritē plūstošo nojausmu par to, kas ir labs un kas ir slikts, skaidrosim to, kā sakarīgi funkcionēt ģimenei un sabiedrībai. To var nosaukt par fokusētu patiesības staru. Portāls telos.lv nav tikai ekskluzīvs filozofu projekts, tas ir uzsaukums konservatīvi domājošajiem intelektuāļiem, tiem, kuri spēj vienoties būtiskās pamatlietās un nākt kopā diskusijās. Tie ir ne tikai filozofi, bet arī vēsturnieki, filologi, žurnālisti, politiķi, etnogrāfi, folkloristi, teologi...
A. I.: - Pirmām kārtām gribu pateikties tiem cilvēkiem, kuri jau ir mums ziedojuši līdzekļus un veltījuši labus vārdus. Mīļie lasītāji, esiet pacietīgi: mums vēl nav pat korektora, mēs strādājam brīvprātīgi. Ceram ātri uzaudzēt portāla jaudu, lai katru darba dienu būtu viens jauns raksts. Gribam, lai tas būtu augstvērtīgs medijs ar skaidru balsi un ieņemtu stabilu vietu Latvijas kultūrtelpā.
