„Esmu nikns par to, ka 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas mums ir tik degradēts parlaments un politiskā sistēma. Situācija valstī šobrīd nav tik briesmīga, ka neviens nekādi nevarētu ar to tikt galā: patiesībā kovids tikai parāda to zemā līmeņa menedžmentu, kāds valsts pārvaldē ir valdījis pēdējos 15 – 20 gadus, bet kovids to parāda koncentrēti,” uzskata Didzis Šmits, ārpus frakcijām esošs Saeimas deputāts, kuru ir rosināts izslēgt no parlamenta. Šodien saruna ar Didzi Šmitu.
Pagājušā gada maijā, kad sākās Saeimas attālinātās sēdes, jūs šo procesu komentējāt tā: „Sajūtas tiešām bija briesmīgas... Bet tādas tās ir, ja tavā acu priekšā vienkārši demontē parlamentu. Es Latvijas vēsturē neatceros nevienu līdzīgu parlamenta diskreditāciju.” Tagad viss turpinās, jūs protestējat, bet rezultātā tiek rosināts jūs izslēgt no parlamenta par sēžu neapmeklēšanu.
Es ļoti nopietni uztvēru Saeimas deputāta zvērestu, Satversmes un likumu ievērošanu. Un es arī spēju izlasīt likumu un to saprast. Pašā pandēmijas sākumā - vai kā mēs to saucam - mūs, Saeimas deputātus, izsēdināja pa vairākām Saeimas telpām, es tur piedalījos un pieņēmu to kā īstermiņa risinājumu. Ja šādus „attālinātos variantus” neatrunā likumā, tad tie, kuriem ir vara, katrā ziņā centīsies tos izmantot savā labā.
Pērn vasarā (starp pirmo un otro kovidvilni), parlaments pārgāja atpakaļ uz normālu darba režīmu un notika četras klātienes sēdes, bet tad atkal - uz pilnībā uz attālināto variantu. Bet tobrīd valstī taču nebija izsludināts ārkārtas stāvoklis! Saeimas prezidijs voluntāri pārgāja uz e-Saeimu. Jāskata budžets - attālināti?! Šobrīd nav nekādas garantijas, ka no šīs e-Saeimas vispār kādreiz tiksim vaļā. Ja nebūs kovids, būs klasiskā gripa, lietus vai vējš...
Man pat šķiet jocīgi tā teikt, bet - parlamentam vajadzētu ievērot likumus. Taču par e-Saeimu nekāds likums nav pieņemts. Tiek grauta ne tikai uzticēšanās politiķiem, bet - galvenais - tiesiskai valstij. Ja parlaments uzskata par normālu to, ka gandrīz gadu var ignorēt Saeimas kārtības rulli, tad - kas tas ir? Un, ja es nepievienojos šim ārprātam, tad mani uzskata par dīvainu.
Nez, ko par tik absurdu situāciju domā tie, kuri, iespējams, kādreiz cer iet politikā.
Mēdz teikt, ka Latvijā ir pārāk daudz partiju. Bet patiesībā mums ir pārāk maz personību politikā. Kādreiz Ēriks Stendzenieks teica, ka viņš taisa reklāmu tāpēc, ka viņam riebjas tas, kā to taisa citi. Un tagad, kad redzu, ka politikā ir gatavi startēt cilvēki, kuri normālos apstākļos nekad tur nestartētu, saprotu: kaut kas nav kārtībā. Patlaban ir tā, ka mūsu valsts, ja salīdzinām to ar vilciena sastāvu, kaut kā tiek uz priekšu, bet ne pa sliedēm - tas vilciens kratās blakus tām, pa uzbērumu, vagonos sēdošie tās kratīšanās dēļ nevar palasīt grāmatas vai iedzert vīnu. Vilciens ir jāuzliek atpakaļ - uz sliedēm. Tam, kurš domā par iešanu politikā, nav jābaidās palikt vienam pašam ar saviem uzskatiem. Tas, protams, nav pašmērķis, bet...
... bet ir jāciena savi uzskati.
Tā ir. Bet, ja kādam ir bail palikt vienam ar saviem uzskatiem, tad nevajag iet politikā. Politika iztiks bez jums. Ja man atņems mandātu - lai atņem. Es iešu uz Satversmes tiesu - ne jau tādēļ, lai mandātu dabūtu atpakaļ, bet lai vēlreiz kaut kas tāds nenotiktu.
Vai esat aizvainots par to, kas tagad notiek - ar Saeimu, ar jums?
Nē, protams. Šo situāciju paredzēju jau sen. Esmu nikns par to, ka 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas mums ir tik degradēts parlaments un politiskā sistēma. Situācija valstī šobrīd nav tik briesmīga, ka neviens nekādi nevarētu ar to tikt galā: patiesībā kovids tikai parāda to zemā līmeņa menedžmentu, kāds valsts pārvaldē ir valdījis pēdējos 15 - 20 gadus, bet kovids to parāda koncentrēti. Nespēja pārvaldīt valsti ir vērojama šos pēdējos gadus. Ka ekonomika sabrūk, ka izglītības līmenis pazeminās - uzreiz to pamanīt ir grūti, bet kovids to visu ir parādījis īsā laikā.
Jūs var tiešām izslēgt no Saeimas. Jūs no tā nebaidāties?
Nevienu sekundi. Tikt izslēgtam no šīs Saeimas - tas būtu pat pagodinājums. Bet tas, kā jau teicu, nav pašmērķis - tikt izslēgtam no Saeimas vai politiski palikt vienam. Trešdien Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdē Dūrīša kungs (A/Par) man pārmeta, ka es esot labi iekārtojies - nepiedalos Saeimas sēdēs, bet algu saņemu. Izklausījās, ka viņš arī labprāt tā gribētu darīt...
Bet viņam neienāca prātā, ka man ir diezgan sarežģīti nepiedalīties Saeimas sēdēs, man nav nekādas baudas no šīs nepiedalīšanās, patiesībā es katrreiz gribu ieiet e-sistēmā un pateikt, ko par to visu domāju. Man nav vienkārši pieturēties pie sava principa - nepiedalīties Saeimas vairākuma akceptētās nelikumībās. Man bērnībā mācīja: domāt ar savu galvu un nelēkt ārā pa logu, kad visi pārējie to dara. Tas nav teātris, tā ir mana nopietnība. Un vai izslēgšana no Saeimas manai politiķa karjerai būs pluss vai mīnuss - to vēl redzēsim.
Jūs kā brīvais, frakcijām nepiederošais deputāts varējāt iestāties Gobzema partijā. Kāpēc tā nenotika?
Tāpēc, ka iemesli, kāpēc abi esam politikā, ir dažādi. Tik dažādi, ka mums būtu grūti iet kopā.
Bet jūs taču vēlaties būt politikā. Jums būs sava partija vai arī jūs pievienosieties kādai jau esošai partijai?
Politikā ienācu pagājušajās vēlēšanās, un gadu pirms tām man pat prātā nenāca, ka startēšu no KPV LV. Bet to darīju tikai tāpēc, ka vairs nevarēju darīt to, kas man sanāk vislabāk - pārstāvēt Latvijas uzņēmēju intereses ārpus Latvijas. Es gribēju ieraudzīt tādu Latvijas valdību, kas pieņem lēmumu un saka: darām! Bet tādas valdības nebija un nav. Bija ļoti žēl, ka premjers Māris Kučinskis (ZZS) aizgāja „Vienotības” pavadā, - tā vietā, lai viņš savas valdības laikā sadotu „Vienotībai” pa to vietu, pa kuru vajadzēja sadot, viņš vienkārši peldēja tai līdzi. ZZS sauklis par saimniekiem savā zemē - un tas joprojām ir arī mans sauklis - izplēnēja, un Kučinska valdība diemžēl ne ar ko neatšķīrās no „Vienotības” „skaistajām” valdībām. Savukārt par KPV LV - tas bija brutāls protesta balsojums, un arī man bija pret ko protestēt tajā brīdī, tā nu tas sakrita.
Ja Latvijā veidotos politika, kas man būtu pieņemama, es būtu laimīgs iet strādāt savu darbu, ko vislabāk protu, - lobēt Latvijas uzņēmējus. Bet, kamēr labākas politikas nav, tikmēr palikšu politikā - lai veidotu to labāku. Kā jau tikko teicu par to vilcienu, kas kratās blakus sliedēm... Varbūt beidzot pasaucam cēlājus, uzliekam to vilcienu uz sliedēm un pārvietojamies normāli? Varbūt beidzot vajadzētu saprast, ko nozīmē nacionālās intereses? Varbūt beidzot vajadzētu sākt domāt, kā celt valsti, kā organizēt darbus un analizēt - kas no tā tiks valstij un katram cilvēkam?
Tad jums vajag pašam savu partiju veidot.
Mēģinu saprast, vai man apkārt ir pietiekami daudz cilvēku, ar kuriem kopā es gribētu doties nākamajā ceļojumā... Politiskajā spektrā starp Aldi Gobzemu un Krišjāni Kariņu ir gana liela telpa. Gribu apzināt cilvēkus, kuri spēj pieņemt lēmumus valsts interesēs. Zināt, es politikai sekoju kopš barikāžu laikiem, un, ja salīdzinām to demokrātijas līmeni, kādā bijām 1991. gada Augstākās padomes laikā un kādā esam tagad... var jau būt, ka iespējams krist vēl zemāk, bet...
Ja tu esi kļuvis par deputātu, tu esi uzņēmies būt par tautas vietnieku, tad ej un strādā! Zivju cehā 400 cilvēki vienlaikus nāk uz darbu, bet Saeimas 100 deputāti nu nekādi nevar vienlaikus atnākt uz darbu. Ak, pandēmija, mēs neko nevaram izdarīt! Bet Latvijas valsts 1918. gadā tika dibināta pandēmijas - spāņu gripas - laikā. Ja toreiz visi domātu tā kā mēs šodien, valsts netiktu nodibināta. Šodien - ja baidies inficēt savu ģimeni, tad izolējies no tās, bet strādā! Atrodies Saeimā! Sabiedrība tev ir uzticējusi tur strādāt! Kad Saeimas prezidijs pasūtīja izveidot e-Saeimu, tad varbūt vienlaikus varēja arī pasūtīt juridiskos grozījumus, lai šī e-Saeima būtu likumīga? Drīz jau gads būs pagājis kopš nelikumīgās e-Saeimas radīšanas, bet nekas nemainās.
Kā vērtējat valdības darbību?
Krišjānim Kariņam jau neuzticēja valdības grožus kā cilvēkam, kurš spējīgs vadīt valsti. Viņu paņēma kā koalīcijas preses sekretāru, kurš smuki pastāstīs, ko čaļi nolēmuši. Bet, redz, izrādījās, ka jāpieņem lēmumi! Un to nevar ne Kariņš, ne arī kāds cits šajā koalīcijā. Kādreiz Andri Šķēli apsmēja par to, ka viņš teica: valsts jāvada kā uzņēmums. Bet to jau neizdomāja Šķēle: to deviņdesmito gadu sākumā teica Bils Klintons. Šis citāts tika „aiznests” Šķēlem.
Un valsts patiešām ir uzņēmums. Valstij ir visas uzņēmuma pazīmes: tai ir sava preču zīme - ģerbonis un karogs, ir akcionāri - mēs, pilsoņi, kuri deleģē savu akcionāru padomi - parlamentu, un tas savukārt ieceļ sava uzņēmuma valdi - valdību. Jautājums ir tikai tāds: vai mēs to pārvaldām kā plaukstošu uzņēmumu vai kā maksātnespējas procesā esošu kantori, ko uz atvadām vajag izzagt līdz pēdējam centam.
Es gan bieži necitēju Lato Lapsu, bet šoreiz gan to darīšu: ja jums būtu savs uzņēmums, vai jūs Krišjāni Kariņu ņemtu darbā par menedžeri? Es zinu, ka ne. Bet mēs esam viņu iecēluši par mūsu lielā uzņēmuma valdes priekšsēdētāju. Un atbildība par to gulstas uz akcionāru padomes pleciem. Protams, arī uz pašiem akcionāriem. Bet izskatās, ka akcionāri jau ir gatavi par savu akcionāru padomi lemt citādi, ja šī padome nepārskatīs valdes sastāvu...
