Ingmārs Līdaka: Dabā viss ir sarežģītāk, nekā šķiet

© F64

Saruna ar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza izglītības darba metodiķi Ingmāru Līdaku

Kas jauns zoodārzā?

Ir labas ziņas, un ir sliktas ziņas. Sliktā ziņa ir tā, ka sakarā ar putnu gripu pāvi vairs nestaigā apkārt pa zoodārzu, bet sēž būrī. Tāpat arī japāņu dzērvēm un citiem putniem jāsēž savās mājiņās. Tas, protams, putniem ne visai patīk.

Labās ziņas ir tās, ka pašlaik pakāpeniski visi dzīvnieki sāk nākt ārā. Nupat geladu pērtiķi iznāca ārā uz savas salas. Un tagad cilvēki varēs nākt uz zoodārzu skatīties, ka kamieli ir kodes saēdušas, jo viņš maina vilnu. Tas skats, kā kamielis maina vilnu, ir diezgan atraktīvs - lēkšķēm, lieliem kumšķiem krīt nost. Bet cilvēkiem rodas iespaids, ka kamielis, nabadziņš ir galīgi badā pamiris.

Man lielākais prieks ir, ka jaunais tīģeris, kurš jau vairāk nekā gadu ir Rīgas zoodārzā, ir ārkārtīgi ieinteresēts cilvēkos un nāk draudzēties. Tur sanāk fantastiski selfiji, kas izskatās tā, it kā cilvēki būtu ar tīģeri kopā, lai gan patiesībā starpā ir stikls. Tīģeri sauc par Augustu, taču tas nav par godu Brigmanim, jo viņš ar šādu vārdu jau ieradās.

Vai ir arī kādi jauni zvēri?

Īpašu jaunumu nav, bet rudenī ir nomainītas zebras. Tagad mums ir visretākā zebru suga, kuru sauc par Grevi zebru sugu. Viņām tagad būs jāsāk iejusties kopā ar antilopēm jaunajā savannā.

Taču liela daļa zoodārza ekspozīciju joprojām ir slēgtas, un gaidām, kad būs tāda uzlabojusies epidemioloģiskā situācija, pie kuras varēs cilvēkus laist iekšā. Visu laiku esam strādājuši un domājuši par sevi kā par ziemeļniecisku zoodārzu, kurā pēc iespējas vairāk ekspozīciju jābūt telpās, taču tagad - še tev! Kovids ir uznācis un visu sagandējis. Līdz ar to arī ieejas biļetes ir lētākas, jo nevar prasīt cilvēkiem maksāt pilnu cenu, ja viņi neredz visus dzīvniekus.

Uz kuriem putniem attiecas putnu gripas bīstamība - vai uz visiem?

Būtībā uz visiem, un visus būtu jātur telpās, bet visus jau nevar sadzīt telpās. Kondori tagad riesto uz nebēdu - guldzina, bubina un vicina savus milzīgos spārnus, bet viņiem jādzīvo pustumsā, jo pāri būrim uzklāts smalkais tīkls un vēl audums.

Putnu migrācijas laiks iet uz beigām un arī putnu gripas bīstamībai vajadzētu beigties.

Putnu gripas epidēmija parādīja, kur Latvijā ir pašas bīstamākās vietas. Tās ir tur, kur cilvēki piebaro gulbjus.

Pašlaik internetā ir tāds interesants, izglītojošs pasākums, ka cilvēki tiešraidē vēro jūras ērglenes Mildas ligzdu Durbē. Tur bija dramatiski notikumi - pazuda (laikam gāja bojā) viņas vīrs Raimis. Bet atlidoja jauns draugs, kurš sāka palīdzēt, nesot zarus ligzdas būvei. Drīz izšķilsies mazi ērglēni...

Jā, igauņi arī vēro ērgļu ligzdu. Un vēl arī roņus Igaunijas salās. 4. februārī piedzima pirmais ronēns. Mēs Rīgā arī skatījāmies un spriedām, vai gaidīt vai negaidīt krastā izskalotus ronēnus. Diezgan laba prognoze ir, ka šogad laikam viņu nebūs. Un tā arī ir, ka diezgan maz ir izskaloto ronēnu.

Tikpat dramatiski sižeti un skati ir arī Igaunijas salās, kur ronēni dzimst - atlido ērglis un plēš mazo, balto, pūkaino ronīti tā, ka asinis šķīst uz visām pusēm. Kameras rāda, kā tas dabā notiek - ka nav tā, ka visi dzīvnieciņi ir laimīgi un nevienam nekas slikts nenotiek.

Šajā ziņā zooloģiskais dārzs ir vieta, kur daudz retāk nekā dabā kaut kas slikts notiek ar dzīvniekiem.

Vai kādreiz Rīgas zoodārzā atkal būs ziloņi?

Ja man prasītu, es teiktu, ka nebūs. Ir divi iemesli -kāpēc. Pirmais iemesls ir tāds, ka zooloģiskajam dārzam ar mazāk nekā miljonu apmeklētāju gadā ir ļoti grūti uzturēt ēku ziloņu grupai tādā klimatā, kāds ir Latvijā. Bet Rīgas zoodārzam nav pat 300 tūkstoši apmeklētāju. Ziloņiem gandrīz pusi gada jādzīvo telpās. Tas projekts, kas pirms gandrīz divdesmit gadiem ir tapis, jau ir novecojis, un nepietiekami liela būtu tā ēka. Tajā pašā laikā tā būtu ļoti liela ēka ar grandiozām izmaksām, tāpēc es domāju, ka tas nebūtu lietderīgi.

Otra problēma ir tāda, ka savulaik man bija tas gods pabūt Eiropas Zoodārzu asociācijas padomē, kur vēl netika pieņemts lēmums, bet tika diskutēts un gatavots lēmums ar 2030. gadu nerekomendēt ziloņu turēšanu tiem zoodārziem, kuri nevar nodrošināt ziloņu iziešanu ārā svaigā gaisā katru dienu. Rīgas, Tallinas, Zviedrijas Skansens, arī Maskavas zoodārzs tiktu ļoti apgrūtināts, lai šādu rekomendāciju izpildītu. Mēs nevaram katru dienu laist ziloni ārā, jo vismaz trīs mēnešus dzīvnieks jātur telpās.

Pastāv visādi globāli “trendi” par to, ka cirkā vairs nedrīkst turēt un dresēt dzīvniekus - vismaz ne savvaļas dzīvniekus...

Jā, Latvijā vairs nevar demonstrēt savvaļas dzīvniekus. Mājdzīvniekus un tiem pielīdzināmos drīkst.

Bet zoodārzus arī var uzskatīt par “dzīvnieku cietumu”!

Taču tur stāsts ir tāds, ka atšķirībā no zoodārza bērns aiziet uz cirku un iznāk no tā dumjāks, nekā iegājis. Savukārt no zoodārza viņš iznāk gudrāks. Jo cirkā viņš pārliecinās, ka lāči brauc ar divriteņiem, un domā, ka tā tas notiek dabā. No zoodārza cilvēks iznāk gudrāks, jo zoodārzs ir pilns ar dažādiem informatīvajiem stendiem, tur notiek dažādi pasākumi, kuros bērni un pieaugušie tiek izglītoti. Zoodārzi eksistē un eksistēs tikai tur, kur tie spēs pierādīt savu lietderību. Šai lietderībai ir divi virzieni - vides izglītība un apdraudēto sugu saglabāšana. Rīgas zoodārzā ir vairāk nekā 70 sugu, un zoodārzs darbojas starptautiskās sugu saglabāšanas programmās. Piemēram, lūši labi vairojas Rīgā un brauc uz Poliju, kur savvaļā lūši gandrīz bija izzuduši, bet tagad atgriežas dabā. Tāpat arī melnie grifi, kas Rīgā bija izšķīlušies un paaugušies, devās uz Bulgāriju. Par vienu grifu ir ziņas, ka viņš ir izceļojies pa Turciju un atgriezies tuvu pie izlaišanas vietas Bulgārijā. Šādu projektu ir daudz, un, kamēr tie būs, tikmēr zoodārzi varēs pierādīt savu lietderību. Ja zoodārzs paliek tikai par vietu, kur bērns var atnākt un pasmieties par pērtiķīti, tad tas var kļūt arī nevajadzīgs un beigt savu pastāvēšanu.

Kurām partijām ir videi draudzīga politika, kurām nav?

Neesot pašam Saeimā, ir grūti pateikt, jo skatos no malas. Grūti pateikt, kurai partijai nav. Jo tie lēmumi, kas tiek pieņemti pēdējā laikā, vismaz uz āru izskatās labi. Piemēram, dzērienu iepakojumu depozīta sistēma. Tā ir palaista, drīz tiks ieviesta. Ir vēl lēmums par vienreiz lietojamo plastmasas trauku aizliegumu. Tie ir visnotaļ jauki un zaļi lēmumi. Grūti pateikt, kas tos ir bīdījis cauri Saeimas gaiteņiem, neesot tur iekšā. Vēl notiek diskusijas par klimata pārmaiņām, kas ir nebeidzamas, un tur vienprātības nav un nebūs. Tur ekonomikas ministram piestāv būt piktam, ka kādi ierobežojumi tiek likti ekonomikas attīstībai, bet vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram jābūt cītīgam visādu ierobežojumu ieviešanā.

Kamēr nebija uznācis kovids, bija ļoti ieskrējusies kampaņa ar segvārdu “globālā sasilšana”, un tai bija arī seja - zviedru pusaudze Grēta Tūnberja...

Esmu vienmēr bijis pret ekstrēmismu. Man nešķiet laba arī tāda agresīva vegānu kustība. Katrs var izvēlēties, ko ēst, ko neēst, bet kāpēc to uzspiest citiem? Diemžēl pasaulē ir redzama radikalizēšanās. Ultrazaļums ir raksturīgs tai dinamikai, kas vispār pašlaik ir pasaulē- informācijas aprite ir ļoti ātra, arī bērniem ir liels uzmanības un pacietības deficīts. Jo viss notiek ļoti ātri - var pārslēgt 30 televīzijas kanālus ļoti ātri. Un cilvēkiem šķiet, ka arī visas ar klimata izmaiņām saistītās lietas var panākt ļoti ātri. Tāpēc viņi pieprasa ātrus, radikālus risinājumus, bet par sekām viņi nav pārliecināti vai neinteresējas par tām. Bet es esmu par evolūciju, nevis par revolūciju.

Ar depozītu sistēmu varbūt nemaz tik skaisti un zaļi nav, jo vietējie zaudēja ārzemniekiem. Un mēdz būt brīnišķīgas idejas, lozungi un lēmumi, aiz kuriem slēpjas pagalam nelāgas lietas - piemēram, OIK. Rezultātā ikviens iedzīvotājs milzīgi pārmaksā par elektrību, bet nekas joprojām netiek mainīts.

Es mēdzu uz šādām lietām skatīties - ar kādu nodomu? Tāpat taču jebkurā noziegumā tiek vērtēts, kādi bija motīvi, kāds nolūks. Var jau paskatīties vēl tālāk pagātnē - uz mazajiem HES, kas ir sagandējuši daudzas upes. Bet nodoms taču bija labs - sakopt, atjaunot kādreizējos dzirnavu aizsprostus un vērst tos lietderīgus sabiedrībai. Jā, saradās neskaitāmi jauni HES, bet, vai tos cilvēkus, kas nāca ar labu ideju, taisīt par vainīgajiem?

Arī par OIK ir līdzīgi. Esmu pārliecināts “zaļās” enerģijas aizstāvis. Taču uzradās blēži. Un sāka OIK maksāt arī lielajiem TEC, kas patērē gāzi. Tas ir absurds. Es tajā laikā nebiju Saeimā un nevaru atbildēt, no kurienes radās šāda murgaina ideja, kas patiesībā visu pagrieza pilnīgi pretējā virzienā.

Tomēr tas, ka “zaļā” enerģija ir nākotne, ir fakts. Un “zaļā” enerģija ir jāatbalsta - tas man šķiet pašsaprotami.

Pašlaik, baidoties, ka atkal kaut kas noies greizi, tiek bremzēta vēja parku radīšana. Ir bažas, ka atkal kāds sāks šmaukties. Tikmēr visā pasaulē, kur vien ir vējš, vēja ģeneratori aug kā sēnes pēc lietus.

Bet iedzīvotāji protestē - daudzviet vēja parki nepatīk.

Jebkurā šādā pasākumā ir jāiegulda ievērojami līdzekļi un daļa līdzekļu jāiegulda, lai izskaidrotu cilvēkiem projekta nepieciešamību un to, ka sabiedrībai un vietējiem tāpat būs kāds labums. Tāpat iedzīvotāji protestē pret cūku kūtīm, atkritumu poligoniem un jebkuru būvi, kas var mainīt to vidi, kurā cilvēks dzīvo. Tāpat cilvēkiem ir bažas, kas varbūt nav pamatotas, ka viņus var ietekmēt kādi elektromagnētiskie lauki. Man gan bažas rodas tikai tādā gadījumā, ja vēja parku grasās novietot tādā vietā, kur ir putnu migrācijas ceļi. Tad tiešām var būt tā, ka jālasa groziem putnu līķu tur apakšā.

Arī ar “Rail Baltica” nebūs vienkārši, jo cilvēki jau ir protestējuši un vēl protestēs. Tāpēc ir jāstrādā sabiedrisko attiecību speciālistiem un investoriem, lai pierādītu, ka projekts ir labs, derīgs un cilvēkiem no tā būs labums. Jau pašā projekta sākumā šādi izdevumi jāiekļauj tāmē.

Vides jautājumi mēdz būt ļoti komplicēti. Kaut vai par tām pašām lūšu medībām diskusijas notiek tik absolūtos toņos, ka bail - tikai balts un melns. Taču nav dabā viss tik vienkārši, kā mēs to vēlētos. Esmu diskutējis, piemēram, ar ūdeļu fermu apkarotājiem. Taču, ja būs pieprasījums pēc kažokādām, tad būs arī piedāvājums. Nu neaudzēs Latvijā ūdeles, bet šā vai tā tad tās audzēs Ukrainā vai Ķīnā. Likvidējot ūdeļu fermu, nesamazināsi nebrīvē turēto ūdeļu skaitu.

Latviju ir apsēdušas caunas un lapsas, kuras posta visu ārā, nokož mājputnus un meža putnus, uz zemes drīz neviens putns nevarēs ligzdot pie tā lapsu daudzuma, kāds ir. Bet tas tā ir tāpēc, ka lapsas nemedī - nemedī tāpēc, ka nav kur likt ādas. Viss ir sarežģītāk, nekā dažam šķiet.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais