Kvalitatīvi sakari, droši rīki un inovatīvi risinājumi stiprina kiberneatkarību

Turpinot 2018. gadā aizsākto tradīciju, arī šogad valsts neatkarības atjaunošanas svētkos Latvijas augstākajos TV un radio apraides torņos un mastos 15 pilsētās pacelti valsts karogi. Siguldā simboliski jau 50 gadus plīvo sarkanbaltsarkanais karogs © Publicitātes foto

Jau šodien lielākajā daļā valsts augstāko apraides torņu ir pacelti valsts karogi. Valsts svētkos tie plīvos 15 Latvijas pilsētās, simboliski sveicot valsts iedzīvotājus Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadadienā. 4. maija rītausmā karogs tiks pacelts arī Eiropas Savienības augstākajā karoga mastā – Rīgas radio un televīzijas tornī Zaķusalā.

Lielākā daļa torņu ir pilsētvides elementi jau pat vairāk nekā pusgadsimtu. Tehnoloģiski to nozīme gadu gaitā nav mazinājusies, turklāt pandēmijas laiks kāpinājis iedzīvotāju prasības pēc kvalitatīviem sakariem, ātra un stabila interneta un drošiem risinājumiem ikdienas saziņai un darījumu kārtošanai, uzņēmējdarbībai, kā arī valsts pakalpojumu pieejamībai. Saruna ar VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs valdes priekšsēdētāju Edmundu Beļski.

Ko mūsdienās cilvēkiem nozīmē tehnoloģijas?

2020. gads nenoliedzami bija laiks, kas uzskatāmi parādīja cilvēka iespējas un ierobežojumus apstākļos, kādos iepriekš neesam bijuši.

Pandēmija savā ziņā ir marķieris, kas iekrāso jomas, nozares un virzienus, kas stiprināmi un uzlabojumi,

tomēr faktiski pēdējā desmitgadē pasaules lielās organizācijas ir nemitīgi uzsvērušas un skaidri definējušas tehnoloģiju attīstību un to pieejamību kā vienu no pamatlīdzekļiem demokrātisko vērtību stiprināšanai.

Tādas demokrātiskās vērtības kā informācijas pieejamība, vienlīdzīgu iespēju radīšana izglītības iegūšanai, resursu pieejamībai, komercdarbībai, pilsoniskajai iesaistei mūsdienu apstākļos nav iedomājamas bez mērķtiecīgas tehnoloģiskās attīstības, tehnoloģiju ieviešanas visās tautsaimniecības jomās jeb digitālās transformācijas un zināšanu pārneses. Digitālās transformācijas temps, ko piedzīvojam, iet roku rokā ar tehnoloģiju demokratizācijas vilni. Šis nav pirmais vilnis. Pēdējo 100 gadu laikā vien tos esam piedzīvojuši daudz biežāk nekā iepriekš cilvēces vēsturē. Ar ko šis atšķiras? Šobrīd mēs nerunājam vairs tikai par piekļuvi informācijai, ko nodrošināja, piemēram, iespiedpreses izgudrošana vai interneta izplatība. Šobrīd tehnoloģiju demokratizācija ir iespēja ikvienam darbināt arī ļoti sarežģītus rīkus. Piemēram, šobrīd cilvēkam var nebūt nepieciešama programmēšanas apgūšana ilgās studijās, lai varētu izveidot sev mājaslapu vai pat mobilo lietoti. Šobrīd ikviens var pieslēgties labas kvalitātes video konferencei. Arī pirms desmit gadiem tas bija iespējams, tomēr lielākajai daļai cilvēku tas nebūtu bijis pa kabatai.

Attīstot savus pakalpojumus gan valsts sektoram, gan komersantiem, gan indivīdiem - mēs skaidri redzam, kā mainās gan drošības, gan pieejamības, gan integritātes prasības. Un arī to lielā mērā nosaka tas, ka šobrīd IKT resursu un rīku darbināšana vairs nav tikai šaura profesionāļu loka prioritāte. Mūsdienās katrs var kļūt gan par satura veidotāju, gan rīku radītāju.

Kā pandēmijas laiks ietekmējis LVRTC infrastruktūras un nodrošināto tehnoloģiju attīstību?

Pandēmijas laiks skaidri parādīja, ka attālināta darba laikā ir trīs stūrakmeņi, bez kuriem nav iespējama droša un efektīva rīcība - stabili interneta sakari, droši rīki, pieeja darbam nepieciešamajiem datiem un informācijai. Visās trīs jomās darbojamies. LVRTC nodrošina maģistrālos datu pārraides tīklus un interneta pakalpojumus operatoriem, nodrošinām eParakstu - drošu rīku saziņai un darījumu kārtošanai, kā arī esam stiprinājuši un paplašinājuši savus datu centrus un to pārvaldību, lai sniegtu pakalpojumus ne vien valsts un pašvaldību iestādēm, bet arī ikvienam komersantam - gan lieliem, gan maziem un vidējiem. Šobrīd daudz mērķtiecīgāk paplašinām vēl vienu stūrakmeni - kiberdrošību, kas kļūst par karstu jautājumu gan individuālā, gan korporatīvā, gan valstiskā līmenī.

Lai gan digitālā transformācija nav pandēmijas radīta, pandēmijas laiks viennozīmīgi ir ietekmējis ātrumu, kādā šobrīd notiek digitālā transformācija, kā tiek ne vien ieviesti, bet arī apgūti un ikdienā lietoti visdažādākie risinājumi. Šīs pārmaiņas ļoti uzskatāmi redzam ar eParaksta rīkiem. 2020. gadā lietotāju skaits, kas vismaz vienreiz gada laikā parakstījās, dubultojās, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Šobrīd ik mēnesi eParaksts dokumentu parakstīšanai tiek izmantots ap miljons reižu. Pirms trīs gadiem visa gada laikā iedzīvotāji eParakstu izmantoja mazliet vairāk nekā sešus miljonus reižu. Protams, šāds pieaugums sev līdzi nes arī citas prasības pret sistēmu stabilitāti, pakalpojuma nepārtrauktību, arī interneta sakaru kvalitāti, jo gadījumos, kad interneta pieslēgums ir nestabils, arī parakstīšana tiek pārtraukta vai traucēta. Šobrīd ir gandarījums, ka spējam nodrošināt augtas pieejamības pakalpojumu, turklāt - tas ir bez maksas. Iedzīvotājiem nav jāskaita parakstīšanas reizes, un īpaši to novērtējuši uzņēmēji, kuriem ir liels parakstāmo dokumentu apjoms.

Iepriekšējais gads mainījis arī iedzīvotāju priekšstatu par drošu identitātes apliecināšanu digitālajā vidē. Komersanti var integrēt valsts nodrošinātos nacionālos identitātes apliecināšanas rīkus - eParaksts mobile un eID karti savās informācijas sistēmās un portālos. Šobrīd tie integrēti vai vairāk nekā 200 risinājumos, kā arī valsts e-pakalpojumu portālos, kur tiek izmantots Latvija.lv vienotais identitātes apliecināšanas modulis. Tas ir likumsakarīgi, jo, pieaugot darījumu sensitivitātei, pieaug arī drošības prasības - visas puses vēlas būt pārliecinātas, ka izmantotie rīki garantēs tiesisko noteiktību. Izejot visplašākā mēroga drošības auditus, esam nodrošinājuši, ka eParaksts mobile un eID karte Eiropas Savienībā ir saņēmuši augstāko kvalifikāciju un to izmantošana identitātes apliecināšanai ir pielīdzināma pases uzrādīšanai klātienē.

Vai interneta pieejamība reģionu iedzīvotājiem ir tikpat stabila un ātra kā galvaspilsētā?

Vietās, kur reģionos tiek izmantots optiskais tīkls, nereti interneta ātrums ir pat labāks nekā atsevišķās galvaspilsētas vietās, kur šāda tīkla nav. Lai gan ne visur interneta kvalitāte ir vislabākajā līmenī, jāuzsver, ka kopumā situācija Latvijā ir laba. Ja salīdzinām kvalitāti un cenu, ko par to maksājam, tad Latvijas situācijā ikdienas patērētājs ir salīdzinoši privileģēts. Jāuzteic arī mobilo un fiksēto sakaru operatori, kuru kompetence un spēja reaģēt uz mainīgajiem apstākļiem, ir veicinājušas to, ka spējam strādāt un mācīties attālināti. Tomēr iedzīvotāju prasības aug. Tām līdzi jāaug arī infrastruktūras pieejamībai. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka pilsētās platjoslas internets pieejams 88,7%, bet laukos - 84,7% mājsaimniecību un gada laikā platjoslas interneta pieejamība laukos palielinājusies par 6,8%. LVRTC īstenotais platjoslas projekts ir veicinājis kvalitatīvu sakaru pieejamību. Mēs būvējam reģionālo optiskā tīkla “mugurkaulu”.

Šobrīd operatoriem iznomāti ir vairāk nekā 3200 km optiskā tīkla trases. Priecē, ka lielākā daļa no tīkla nomniekiem ir tieši reģionālie operatori, kuri pašu spēkiem nevarētu veikt šāda mēroga investīcijas tīkla izbūvei. Tas nozīmē, ka, īstenojot šo projektu, ne vien mazinām digitālo plaisu, bet arī stiprinām vienlīdzīgas iespējas veidot uzņēmējdarbību neatkarīgi no tā, vai esi neliels reģionālais operators vai nacionāla mēroga pakalpojumu sniedzējs. Arī Latvijas Interneta asociācija savā 2020. gada apskatā uzsvēra, ka

“atziņa, ka ir iespējams strādāt attālināti no teju jebkuras vietas Latvijā, ir vērtīga, lai nākotnē domātu par līdzsvarotu reģionālo attīstību

- jo vairāk iedzīvotāju apjautīs, ka ir iespējams pilnvērtīgi strādāt un dzīvot ārpus Rīgas, jo lielākas iespējas ir izlīdzināties nevienlīdzībai starp galvaspilsētu un pārējām pašvaldībām”.

Jūs uzsvērāt, ka attālināta darba būtisks priekšnosacījums ir arī piekļuve datiem. Kāda ir situācija Latvijā? Vai datu neatbilstošas glabāšanas vai zaudēšanas problēma pandēmijas laikā ir saasinājusies?

Skatoties valstiskā mērogā, situācija ir stabila un nemitīgi uzlabojas. Šobrīd reģistri - gan tie, kas apliecina mūsu dzimšanas faktu, gan tie, kas apliecina īpašuma tiesības, izglītības līmeni, nodokļu maksājumus - viss ir digitālajā vidē. Protams, ir svarīgi, ka iedzīvotāji var paļauties uz to, ka x stundas gadījumā, un tā var būt gan privātā x stunda, kad, piemēram, iedzīvotājs zaudē visu savu iedzīvi un dokumentus ugunsgrēkā, gan valstiska mēroga x stunda - dati ir neskarti un jebkurā brīdī iegūstami.

Šobrīd LVRTC sniedz datu glabāšanas pakalpojumus gandrīz pusei no valsts informācijas sistēmu, kā arī nodrošina datu rezervēšanu. Faktiski šo savu darbības jomu vērtējam arī kā valsts neatkarības aizsardzību, jo datu droša glabāšana aizsargā un nodrošina to tiesiskās paļāvības principu uz informācijas saglabāšanu un aizsardzību, ko iedzīvotāji cer sagaidīt no valsts.

LVRTC saimniecībā šobrīd ir gan pamata līmeņa datu centri, gan augstākā drošības un energoefektivitātes līmeņa datu centri. Jaunāko, lielāko un modernāko no tiem atklājām tikai pērnā gada novembrī. Ja līdz šim datu centru virzienā visvairāk esam koncentrējušies uz valsts sektoru, tad pērnais gads skaidri iezīmēja, ka arī privātā sektora uzņēmumiem ir interese par datu centru pakalpojumiem, kas viņu biznesam garantētu tādu pašu drošību, kādu nodrošinām valsts resursiem.

Gan lielajiem, gan vidējiem uzņēmumiem datu zaudēšana šobrīd izmaksā ārkārtīgi dārgi. Datu zaudēšanas iemesli ir visdažādākie - sākot no cilvēciskām kļūdām, beidzot ar kiberuzbrukumiem, kas pandēmijas laikā kļuvuši īpaši intensīvi.

Diemžēl nereti uzņēmumiem datu zaudēšana beidzās arī ar uzņēmuma darbības pārtraukšanu. Redzot to, cik strauji pieaug digitālā satura apjomi kā mazās, tā lielās organizācijās, ir pamats ticēt, ka Latvijā pieprasījums pēc kvalitatīva datu centru pakalpojuma būs nemainīgi augsts.

Kā mainās organizāciju un iedzīvotāju izpratne par kiberdrošību?

Pandēmijas laiks viennozīmīgi ir akcentējis “zero trust” - nulles uzticamības - politiku. Ko tas nozīmē? Tradicionālais uzņēmumu drošības modelis tika balstīts uz “aizsargātu” perimetru, jo bija mazāk lietojumprogrammu, tās darbojās dažos centralizētos datu avotos organizācijas IT kontrolē. Šobrīd uzņēmumu lietojumprogrammas darbojas arvien sarežģītākā vidē. Lietojumprogrammas un dati arvien vairāk “izkļūst” no tradicionālā korporatīvā perimetra un nonāk publiskajā mākonī. Visdažādākā līmeņa darbinieki strādā attālināti, būtiski pieaudzis digitalizēto biznesa procesu apjoms, attiecīgi paplašinot arī risku zonas.

Izmantojot 20 un vairāk gadu vecus risinājumus, kas derēja iepriekš, drošības politiku noteica topoloģija, un, ja lietotājs atradās organizācijas tīklā, tad tika pieņemts, ka viņš ir autorizēts. Nulles uzticamības arhitektūra nodrošina, ka dati un piekļuve visā tīklā ir droša un balstīta uz lietotāja identitātes pārbaudi, lai pārliecinātos par viņa autorizāciju darboties ar organizācijas resursiem.

Vai valsts aizsardzība mūsdienās ir pielīdzināma valsts kibertelpas aizsardzībai?

Valsts galvenā vērtība ir iedzīvotāji. Pirms pandēmijas nereti runājām par veidiem, kā veicināt emigrējušo iedzīvotāju plašāku iesaisti un sasaisti ar valsti. Faktiski šobrīd to saikni var ļoti viegli pazaudēt, ja šai saiknei nav praktisku izpausmju. Kā jau minēju iepriekš, tieši tehnoloģiskie rīki mums var nodrošināt iespēju saglabāt šo saiti gan praktiskās, gan tiesiskās izpausmēs. Mēs vienmēr esam pozicionējuši eParaksta rīkus kā veidu sasaistei - lai jebkuram valsts piederīgajam jebkurā pasaules vietā nodrošinātu iespēju uzrādīt savu digitālo pasi un saņemt valsts e-pakalpojumus, pieslēgties resursiem.

Ja skatāmies nacionālā mērogā, tad skaidrs, ka, runājot par valsts suverenitāti, drošību un aizsardzību, mēs nevaram to vērtēt tikai fiziskajā pasaulē. Valsts aizsardzība mūsdienās ir tik pat svarīga digitālajā telpā, īpaši apstākļos, kad viltus ziņas, atrašanās vienā vai otrā informatīvajā burbulī, pieeja informācijai nosaka to, ko cilvēks uzskata par objektīvo realitāti. Lielākoties iedzīvotājiem nav izpratnes par to, kā veidojas viņu sociālo tīklu ziņu joslas saturs, un, ja vien šobrīd visa pasaule necīnītos ar viltus ziņu un “deep fake” cunami, tam arī nebūtu tik izšķiroša nozīme. Bet pasaule ir mainījusies, un informatīvā telpa vairs nav tik viennozīmīgi definējama vai “ierāmējama” noteikta ietvarā. Tāpēc šodien torņi, kas nodrošina sabiedrisko mediju un citu oficiāli reģistrētu raidorganizāciju informācijas izplatīšanu, kā arī sakaru pieejamību, ir viena no kiberneatkarības aizsardzības līnijām.

Tai pašā laikā ir jāapzinās, ka kiberaizsardzība sākas tieši ar indivīda izpratni par digitālās vides drošības nosacījumiem. Kiberhigiēnai jākļūst par ieradumu, ko katrs apgūstam, tāpat kā tas ir ar zobu tīrīšanu, ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu vai elementāru pieklājību saziņā. Izglītošanai par šiem jautājumiem ir jāsākas brīdī, kad bērns sper pirmos soļus digitālajā vidē. Lai to nodrošinātu gan vecākiem, gan pedagogiem jāstiprina savas zināšanas un jāizmanto tās.

Svarīgākais