Jānis Dinevičs: Krievija apgalvo, ka Latvija ir neizdevusies valsts, bet tās ir dumjības

© Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Saruna ar bijušo Augstākās padomes deputātu Jāni Dineviču

Ir 30 gadi kopš augusta puča. Kas jums ir pirmais, kas nāk prātā par to laiku?

19. augustā bija pučs. Tāpēc, ka Mihails Gorbačovs bija sataisījies parakstīt Savienības līgumu, kuru Latvija, protams, noraidīja, bet tikmēr pučistiem šķita, ka arī šādas izmaiņas viņiem ir nepieņemas.

Pučs bija tas, kas Latvijai ļāva izvairīties no neprognozējami ilga pārejas perioda, lai izstātos no Padomju Savienības. Pārejas periods, kas bija noteikts Latvijas Neatkarības deklarācijā, varēja ilgt gadiem. Pučs bija tas, kas pielika tai lietai punktu. Bija trīs saspringtas dienas - 19., 20. un 21. augusts.

Pēc tam jau sākās Latvijas Republikas starptautiskā atzīšana. Puča laikā labā kvalitātē nostrādāja Augstākā padome. Valdībai bija problēmas, jo tā bija spiesta strādāt puspagrīdes režīmā. Tautas frontes birojs bija izdemolēts, un no tās nebija tik lielas aktivitātes kā janvāra barikāžu laikā. Augstākā padome bija tas centrs, ap kuru viss risinājās. Noslēdzošais bija tas, ka tika pieņemts Konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu. Šis likums noteica, ka pārejas periods izejai no PSRS ir beidzies, un attiecīgi sākās puča seku likvidācija un Latvijas starptautiskā atzīšana. 23. augustā Islande atzina Latvijas neatkarību. 24. augustā Boriss Jeļcins parakstīja “Latvijas brīvlaišanas aktu”. Tajā brīdī man bija tas gods piedalīties. Tur bija arī Anatolijs Gorbunovs, Juris Dobelis, Einārs Cilinskis, Vladlens Dozorcevs un Jānis Peters.

Otrs nozīmīgs brīdis bija “brīvlaišana no PSRS”, kas bija 6. septembrī. Tur Gorbunovs bija deleģējis Latviju pārstāvēt mani un Peteru. Plenārsēžu zālē tika ielaists tikai Baltijas valstu pārstāvis Edgars Savisārs, kurš iznāca ārā un pavēstīja, ka Baltijas valstu neatkarība ir atzīta.

Tūlīt pēc puča bija jārisina divas ārpolitikas problēmas - viena uz Rietumiem, otra uz Austrumiem. Attiecībā pret Rietumiem mēs atgriezāmies mājās. Mūs aicināja iesaistīties institūcijās, pie mums brauca vizītēs karaļi un augstas politiskas amatpersonas.

Daudz sarežģītāka ārpolitika bija austrumu virzienā - par armijas izvešanu un saspringtām saimnieciskām lietām.

Kopš puča ir bijusi viena desmitgade, otra desmitgade un trešā desmitgade. Ko tās ir nozīmējušas Latvijai?

Nevar teikt, ka viena, otra vai trešā desmitgade būtu bijusi stagnācija bez soļa uz priekšu. Attīstība ir notikusi katrā desmitgadē. Jautājums, ka varbūt varēja ātrāk, varēja cilvēkiem mazāk apgrūtinoši, bet tas ir cits jautājums. Bet attīstība ir notikusi. Un tas, ko Krievija mēģina paziņot, ka Latvija ir neizdevusies valsts, ir dumjības.

Kādas ir Latvijas nākotnes perspektīvas, to grūti pateikt - pasaule mainās. Tas, ka Latvija ir Eiropas Savienībā un NATO, ir zināms drošības garants. Bet paskatīsimies uz to, kas notiek Afganistānā, kā mainās pašas ES attieksme pret demokrātiju dažādās valstīs. Tas var ietekmēt arī Latviju. Daudz kas atkarīgs no mums pašiem.

Kurš gan varēja pirms 30 gadiem iedomāties to murgu, kas pašlaik ir ar kovidu...

Sabiedrība bija pieradusi pie tā, ka var komunicēt brīvi, apmeklēt kultūras un mākslas pasākumus. Un tad pēkšņi - kovids!

Kovids liek cilvēku savstarpējās attiecības būtiski koriģēt.

Tomēr ir cerība, ka nākotnē varēsim atgriezties pie ierastā dzīvesveida.

Par kovida izcelsmi, vakcināciju un citiem aspektiem ir daudz spekulāciju, taču vēsturē ir bijuši ne tādi kovidi vien - ir bijuši daudz drūmāki mēra, tīfa, baku un tuberkulozes laiki. Tomēr kaut kādā veidā cilvēce tos ir pārvarējusi. Tas pats notiks arī ar kovidu.

Kad 1991. gadā bija pučs un Latvija pēc tam kļuva neatkarīga, cilvēkiem bija milzīgas cerības, ka paies daži gadi un Latvija būs tikpat pārticīga kā Vācija. Taču ir pagājuši 30 gadi, bet līdz Vācijai vēl tālu...

Cilvēkiem gribas būtiskus sasniegumus rīt ap pusdienlaiku. Taču tautsaimniecības attīstība tādos tempos nenotiek.

Arī cilvēka domāšana mainās lēni. Lēni mainās attieksme pret darbu, ko cilvēks dara. Pa 50 okupācijas gadiem darba tikums bija pagremdēts un arī uzņēmība, un atbildība.

Darba ražīgums ir tas, kas nosaka, cik ātri cilvēki nonāk pie labklājības. Tāpat ieguldījumi tehnoloģijās ir būtiski.

Cerībām, ka pēc pāris gadiem būsim augstā līmenī, nebija pamata. Tāpat pēc puča bija eiforija, ka attiecības ar Krieviju veidosies labi. Šī eiforija ātri pagaisa, un to varēja just jau tad, kad risinājās Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunas.

Svarīgākais tomēr ir tas, ka ir mūsu valsts, šī valsts attīstās, un tas, ka šī valsts var pastāvēt, nav apšaubāms.

Sākotnējais brīdis attiecībās ar Krieviju šķita ļoti cerīgs. Boriss Jeļcins atpūtās Latvijā, viņam bija tikšanās ar Latvijas politiķiem, kur bija Gorbunovs un arī es. Jeļcinam pie galda bija tosts: “Jūs aizejat. Žēl... Bet var jūs saprast, jo ar jums ir apgājušies netaisnīgi.”

Pašreizējās valdības kurss ir īpatnējs. Vietējās komercbankas ir izbeigušās, tranzīts tāpat iet uz galu. Tagad dēļ karteļa skandāla uz galu iet arī vietējie būvniecības uzņēmumi. Kas notiek?

Nav šaubu, ka jāaizstāv vietējie uzņēmēji. Bet Latvijai jāiekļaujas tajos spēles noteikumos, kuri valda finanšu jomā pasaulē. Tur neko nevar padarīt. Tam, ka vajadzēja atrast kādus samērīgākus risinājumus Latvijas komercbankām, jāpiekrīt.

Ir jāmeklē zelta vidusceļš, lai samērotu Latvijas intereses ar spēles noteikumiem, kas ir pasaulē. Ja tas tiek darīts nekvalitatīvi, tad Latvijas intereses cieš.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais