Armands Puče: Kristietība kā sazvērestības prakse

© Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Saruna ar sporta un politikas žurnālistu, rakstnieku Armandu Puči

Esi atkal uzrakstījis grāmatu. Par ko tā ir?

Es pēc dabas esmu ziņkārīgs, un līdz ar to man nav garlaicīgi. Rakstošiem cilvēkiem vienmēr ir kādi radoši plāni, kas vēlāk pārtop rakstos, raidījumos, grāmatās. Tie ir saistīti ar pārdomām, dažkārt arī ar izbrīnu, ar atklājumiem. Ja var trenēt savu “radošo muskuli”, ejot cauri šādiem ziņkārības apļiem, tas ir ļoti labi. Šajos apļos, ejot pa labi un pa kreisi, atgriežoties un pārbaudot, mulstot, brīnoties, apsmaidot vai dusmojoties, rodas grāmatas. Man pašam ir bijis gadījums, kad biju ļoti samulsis - rakstot grāmatu par Herbertu Cukuru “Jūs nekad viņu nenogalināsiet”. Tur bija tik daudz pretrunu informācijā, kas bija publiski pieejama. Pēc tam sāku likt kopā cilvēku atmiņas, pārliecības, lai veidotu stāstu, un redzēju, ka pavisam citādi tas viss ir.

Mani pat šīs grāmatas dēļ izsauca uz prokuratūru, kur jautāja: “Bet, kā jūs zināt, ka tajā tālajā sešdesmit n-tajā gadā bija tāda sapulce Valsts drošības komitejā (VDK)? Bija, jau bija, bet - kā jūs to uzodāt?” Es godīgi teicu, ka nezinu. Palasu vienu, divas monogrāfiju, kur kaut kas pieminēts no šīs sērijas, izlasu vēl kaut ko par konjunktūru šajā īpašajā organizācijā, kas bija VDK. Un tad ir viedās pasaules replikas un virtuālās saziņas neapmierinātie bijušie pulkveži, kas ir nolējuši kādu spaini no savām atmiņām. Sāc rakt un likt tās trauku lauskas kopā. Vienā brīdī var patiešām trāpīt kniepadatai uz galvas.

Armanda Pučes jaunākā grāmata “Jauna vīrieša portrets”. Grāmatā ir par kultūru, vergiem un garīgumu. Par zilajiem vaļiem, pirātiem un morāli. Par olimpiskajām spēlēm, holokaustu un internetu. Par nēģeriem, izmešu kvotām un saules baterijām… Par bībeli. Kad uzrakstīsiet šo, automātiskais teksta redaktors jums norādīs, ka konkrētais vārds ir jāraksta ar lielo burtu. B. Bībele. To prasa arī pareizrakstības likumi. Kāpēc? Kāpēc latvieši domā, ka viņi dzīvojuši 700 gadus verdzībā? Tāpēc, ka to uzrakstījuši vācu garīdznieki septiņpadsmitajā gadsimtā… Kāpēc somiem un leišiem valstu himnās nav pieminēts Dievs, bet lielākā daļa no pasaules savā lielajā dziesmā no tā nav atteikusies? Un kāpēc baznīcu nekustamie īpašumi nav aplikti ar nodokli - ja reiz valsts un baznīca ir nodalīta? Ko mēs sev apkārt redzam, un - ko mums vēlas pateikt? Ko mums iestāsta?

Pasaulē notiek daudz dīvainu lietu. Piemēram, nupat nesenās aktualitātes! Starptautiskais valūtas fonds (SVF) aizdod miljardu eiro Baltkrievijai! Kad Putins aizdod Baltkrievijai, tad tas ir viens stāsts, bet, kad SVF, tad cits.

SVF aizdod it kā kovida vārdā - kovida apkarošanai. Tur rodas daudz jautājumu: kas tas par aizdevumu, kā tas nākas, ka aizdod nemīlēta diktatora valstij, vai būs jāatdod, par ko patiesībā SVF un Baltkrievija ir sadziedājušies? Kā tas var būt, ka ar sankcijām apkarinātais Lukašenko režīms ir iemantojis tādu starptautisko aizdevēju labvēlību?

Tāpat kā stāsts par Krimu - arī ir ļoti dīvains. Kā tad tas notika, ka Krievija pievāca Krimu vēsā mierā un gaišā dienas laikā, kamēr Melnā jūra bija pilna ar amerikāņu kara kuģiem? Šāviena neviena, bet kas par pozīcijām pēc tam uz politiskajām skatuvēm un mēlēm. Bet varbūt nešāva tāpēc, ka vienojās, bet masai pamet propagandas kaulu, lai kaujas ap to.

Domājot par šādām lietām, es nonācu līdz kristietībai, līdz kristietības vēsturei. Kristietība ir cauri gadsimtiem veidojusi savu stāstu - ļoti dinamiski, ļoti gudri. Šis stāsts nav tikai par to, ka bija misionāri - mācītāji, kas sludināja pagāniem pareizo ticību. Tas ir nopietnāk. Par to interesējoties, var nonākt pie daudzām atziņām. Romieši savulaik gudri izmantoja apstākļus, uzpotējot mītu par to slaveno iedomu draugu no populārās pasakas, pašiem it kā paejot malā, ar publisko ieganstu - impērija sagruvusi, izplēnējusi savā nespējā...Nekur tā nepazuda, tikai mainīja formu. No karalaukiem uz reliģiskiem rituāliem - ar ticības sludināšanu. Tagad kristietība ir stadionos, šovos, vīna pazinēju rokasgrāmatās, izklaides industrijā... Tādā veidā tas transformējas. Kristietība, baznīca ir ārkārtīgi viltīga lapsa bijusi. Var atrast vēsturē tādus trauksmainus punktus, kad gribas teikt: “Paga, paga!” Kurš mums stāsta par latviešu septiņiem simtiem verdzības gadu? Kāpēc mēs tik nekritiski izturamies pret to, ka esam kalpa sindroma nomākti sērdienīši? Es varētu teikt, ka varbūt tā gluži nav bijis. Kā ir bijis? Nav tā, kā izskatās. Kā ir? Tas ir jautājums un dzinulis, kas man liek pie vienas vai otras idejas piesēsties un pētīt.

Mana grāmata būs tāds kā detektīvromāns, kas pieskaras šiem jautājumiem - šīm pretrunām. Tā ir par to, ka tu meklē un skaties apkārt tam, ko piedāvā modernā pasaule, un saproti, ka tās uzbūve ir gudra, bet tā visos laikos ir apkalpojusi varenos. Vienā gadījumā tas rāmējums ir saistīts ar ticību, citos - ar izglītību, ar vēsturi. Mums taču ir pieņemts uzskatīt, ka vēsture ir zinātne, taču kāda tā var būt zinātne, ja arhīvos tiek atstāti tikai uzvarētāju pēdu nospiedumi? Turklāt vēsturnieki visos laikos ir bijuši esošās varas režīma algotņi. Palasiet vēstures grāmatas ar šādu attieksmi un redzēsiet, cik daudz tur tukšuma un pretrunu.

Vēsture mēdz būt ļoti interesanta - pat traka iztēle nespēj tikt līdzi. Piemēram, bērnu piedalīšanās krusta karā, cilvēki, kas tika uzskatīti par mesijām, un tādas lietas...

Jā, dīvainā nav maz. Ja tikai 16. gadsimtā cilvēki apzināti sāka pierakstīt kādus agrākus notikumus, veidot hronoloģijas un pamazām dzīvot pēc kalendāra, kādu pazīstam mūsdienās, tad - kurš, kāpēc to visu pierakstīja tieši tā un nevis citādi? Grūts darbs ir aprakstīt notikumus, kuri nav bijuši, bet tieši tā izglītotie garīdznieki savulaik pakalpoja pasaulei. Ar atpakaļ ejošu hronoloģiju, kurā nezin kāpēc uzstājīgi sadzina mietiņus mistiskajā mūsu ērā. Un tad vienā brīdī deg visi baznīcu arhīvi vai visā Eiropā - oriģināli sadeg, bet kopijas paliek. Kāpēc kopijas nedeg?

Bet par ko ir tava jaunā grāmata, kā tā saucas?

Grāmata saucas “Jauna vīrieša portrets”. Ir tāda Rafaēla glezna, kas ir pazudusi Otrā pasaules kara laikā - nav zināms, vai tā ir iznīcināta vai kādā privātā kolekcijā, bet tā ir pazudusi. Es ņemu par pamatu Rafaēla jauno cilvēku, ap ko veidoju stāstu. Renesanse ir tas laiks, kurā Roma, katoļi veido savu īpatnējo lietojumu, veicinot altārgleznu izplatību, būvējot lepnus tempļus un sākot piepildīt arhīvus ar notikušiem un nenotikušiem pagātnes notikumiem. Vatikānā cilvēki tolaik ļoti sirdīgi strādāja, un tam ir bijis turpinājums līdz pat šim laikam. Grāmatā ir viena sižeta līnija par mūsdienu jaunieti Parīzē. Viņa bojāgājušais draugs ir atstājis viņam noslēpumu. Ir arī sižeta līnija par latviešu skolas puikām, kas pēc Otrā pasaules kara nonāk ļoti negaidītos likteņa apskāvienos, kur katoļu baznīcai ir loma. Bet kopējā doma ir tāda: kā tas izskatās, bet kā ir patiesībā? Ar jautājuma zīmi teikuma galā. Jo visos gadījumos ir kristietības viltīgā klātbūtne. Tā ir pārklājusi un transformējusi cilvēku prātus. Kristietība nav tikai dievnams un Bībele, tie ir arī iekarojumi, naudas un bagātību vairošana - sagūstīti tiek ne tikai cilvēku prāti, bet tiek arī gūti reāli materiālie labumi. Pāvesta krēslam ir tāds pats izcenojums kā mūsdienās jebkurai politiskajai koalīcijai vai partijai. Baznīca ir vienmēr palīdzējusi bagātiem cilvēkiem, kas to sponsorēja, kļūt vēl bagātākiem. Tā nav sazvērestības teorija - tā ir sazvērestības prakse.

Pašlaik Rietumu pasaule piedzīvo ļoti skarbu pliķi - tie ir notikumi Afganistānā, kur valsts īsā laikā ir pārtapusi par Afganistānas Islāma Emirātu. Ko tas nozīmē?

20 gadus divas puses ir bijušas ierautas konfliktā. Afgāņi ir gribējuši un domājuši vienu, amerikāņi to ir redzējuši citādi. Skaidrs, ka tur ir vienošanās. Tāpēc šī drāma, kas notiek, nav tik ļoti asiņaina, kā to gribētu iztēloties Rietumu civilizācija ar savu mediju jaudu. Visai droši, ka afgāņi, atnākot amerikāņiem, ir bijuši pragmatiski un 20 gadus ir imitējuši demokrātijas celtniecību, lai gan tie celtnieki varbūt ir bijuši tie paši talibi. Varbūt pat valsts nekad nav bijusi talibu nekontrolēta? Tas kārtējo reizi parāda politisko un ekonomisko karu nelietīgo būtību - vieni lej asinis, iet bojā, bet vienmēr ir kāda grupa ļaužu, kas no kara kļūst bagātāka. Un, protams, arī Afganistānas rezultātā kādi konkrēti cilvēki no lielo valstu militārajiem kompleksiem kļuva daudz bagātāki. Nebija tikai publiski atbildēts jautājums, kāpēc NATO un Amerikai Afganistānā vispār jāatrodas?

Vadot raidījumus televīzijas kanālā TV24, tu uzdod jautājumu: “Kādas ir Latvijas intereses?” Bet jāpavaicā arī tev pašam, kādas ir Latvijas intereses?

Manuprāt, latviešiem jāmācās no žīdiem un jāliek lietā vairāk viltības. Ebreji pie Latvijas brīvvalsts politikas galda ir sēdējuši jau pirms kara, un ne kā nabaga radinieki, bet tieši otrādi - kā tie, kas daudz ko nosaka.

1929. gadā ASV ebreju nauda izglāba Latviju no ekonomiskās krīzes - tas ir fakts. Naudu lika lietā ebreju uzņēmēji Latvijā, un tas palīdzēja sasildīt ekonomiku. Visa ebreju vēsture Latvijā rāda, ka viņi vienmēr ir pratuši parūpēties par savām interesēm - lai vairotu savu turību, bet galvenokārt - lai izdzīvotu kā tauta. Ulmanis nepārprotami viņos ieklausījās kā pateicīgs namatēvs, jo jutās kā parādnieks - līdz pat četrdesmitā gada jūnijam…

Latviešiem vienmēr ir bijis jāizvēlas - kurā pusē? Ja esam ar NATO, tad jābūt konsekventiem un līdz galam. Izspiežam labumu no NATO klātbūtnes! Kā sabiedrotie. Lai tas kalpotu mūsu tautas interesēm. Bet, piemēram, kāds labums Latvijai ir bijis no Egila Levita vizītes Vatikānā? Kāds īsti? Kuras intereses viņš pie tā sauktā svētā krēsla pārstāvēja?

Kādi vispār latviešiem prezidenti, kādi karaļi? Prezidenta institūcija 21. gadsimtā kopumā ir nožēlojama parādība. Kāds Latvijai labums no tās, pat ja mēs abstrahējamies no personībām, kas šo dīvaino amatu ieņem? Par reprezentēšanu vajadzētu visiem korī paklusēt, jo tādas nav vai - tā ir mākslīgi izdomāta. Satversmi var uzrakstīt laikmetīgāku - bez tādiem rūķīšiem, kas saucas vadoņi. Prezidenta kanceleja - ļengana, uzpūtusies, pārēdusies savās privilēģijās un regālijās. Tur ir labi apmaksāti padomnieki riņķī un apkārt, miesassargi un pilnīgi noteikti - luksusa auto, ekskluzīvs dzīves modelis ar treknu pensiju piedevā un dzīves izskaņā. Kam par godu? Kas jūs tādi esat? Tas jau būtībā attiecas uz visu demokrātisko valstu prezidentiem. Mūsdienu pasaulē tas ir neargumentēts atavisms kā aklā zarna. Lai gan politiķiem pie tirgus paviljona šis amats ir vēl viens bumbieris, ko pārdot vai iemainīt.

Tagad Latvija priekšzīmīgi pilda saistības un 2% no IKP tiek atvēlēti aizsardzībai. Tā ir ļoti liela nauda. Taču piepeši atklājas, ka Latvijas robeža ar Baltkrieviju ir caura un migranti var ienākt mūsu teritorijā...

Te jāuzdod jautājums, kurš par to atbild? Tie taču nav citplanētieši, kas pieņem lēmumus. Tur ir bijuši ministri un ierēdņi. Varbūt Sandis Ģirģens var uzņemties politisko atbildību kā nesenais iekšlietu ministrs? Nodemonstrēt pirms nākamajām vēlēšanām piemēru, kāda tad īsti izskatās politiskā atbildība, ja neesi padarījis darbu. Bet vēl var paironizēt - lai baltkrievu demokrātisko kustību pārstāvji tagad panēsā rūpi par saviem atbalstītājiem, jo mēs, baltieši, taču bijām un vēl esam tā sauktie Eiropas diplomātiskie kasieri, kas iedrošināja masas iet pret Lukašenko. Vai tad tos pāris simtus irākiešu šie nevar savā pusē uzsūkt, savos mitekļos un dārza mājiņās - revolūcijas vārdā? Bet varbūt kādam ir jāpasaka, ka mums ir darīšana ar ļoti primitīvu organizētās noziedzības paveidu - cilvēku migrācijas organizēšanu, kas pasaulē tiek izmantots kā hibrīda kara paveids. Bet organizētā noziedzība vienmēr iet roku rokā ar valsti vai varu - jo tas pragmatiski.

Latvijas komercbankas ir stāsts, kas ir beidzies; Latvijas ostas un tranzītu valdība tīši nīdē ārā. Vai tagad nebūs kārta Latvijas būvniekiem?

Būvniekiem ir prasme pielāgoties kā žurkām.

Kā tas parasti izskatās? Lielajiem ir spožs ofiss centrā vai kādā citā labā vietā, kur strādā varbūt 50 cilvēki. Visu pārējo - tiešos celtniecības darbus veic simtiem apakšuzņēmēji, kas ir pavisam citas firmas. Lielie būvnieki neaizies pa pieskari, jo ir ļoti dzīvelīgi, bet galvenais - vienmēr atradīs kādu malējo, ko izputināt vai iedzīt stūrī. Rupjš kapitālisms. Vadošie ir tik cieši saistīti ar politisko eliti, ka nav atraujami un izravējami no šiem karteļiem. Cietumā nevienu tur nemetīs, varbūt mainīsies kompāniju nosaukumi, kādas sejas to vadībā, bet viss rullēs. Jo celtniecības nauda taču jau atrodas plauktos ar kārdinošo atzīmi - iespējams sadārdzinājums. Interesanti, ka nekad nav bijis iespējams šajā nozarē palētinājums. Tātad, bizness ar garantētu treknumu.

Ja runājam par bankām un tranzītu, tad latvieši savu vietu pasaulē nesaprata un joprojām nesaprot. Latvija banku sektorā gribēja spēlēt otru Šveici, taču ir jāzina un jāspēlē pēc noteikumiem, kādi tie ir pasaulē simtiem gadu. Latvijas komercbankas to neapjēdza, romantizējot šo stāstu ar naivo ticību - gan jau sarunāsim…

Osta vai kādas teritorijas ģeogrāfiskais izvietojums ir kaķim zem astes, ja nav pārvadājamo preču līgumu. Līgumus var nopelnīt pie lielajiem spēlētājiem Austrumos, atkal jau neaizmirstot, ka pie katra no viņiem jau sēž padomnieki no Rietumiem. Ja Latvija principiāli neskatās uz Austrumiem un liekulīgi klanās Rietumiem, tad tranzītam patiešām nav mūsu ostās izredžu. Jo, tāpat kā gadījumā ar bankām, tev pie galda ar cietu sejas izteiksmi ar visiem kopā jāspēlē pokers, nevis ietiepīgi jāpiedāvā katram no pretspēlētājiem sava versija par riču raču vai domino.

* * * * * * * *

Grāmatu iespejams iegādaties šeit.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais