Saruna ar pedagoģi, Saeimas deputāti Eviju Papuli
Beidzot skolās atkal notiek mācīšanās klātienē. Skolēniem jātestējas, jāstaigā ar maskām. Kā to vērtējat?
Mācības klātienē ir atbalstāms lēmums, to gaidīja visi, un, protams, tas ir un būs svarīgi skolēniem, vecākiem un skolotājiem gan socializācijas, gan mācību ziņā. Un tā dēļ šajā procesā iesaistītie ir gatavi pieņemt dažādus papildu nosacījumus, veikt jaunus pienākumus, atbildību pamatā diemžēl uzliekot skolu administrācijai. Tomēr es un arī citi Saeimas deputāti, vērtējot, piemēram, sejas masku nēsāšanu, iebilstam pret obligātu to lietošanu klasē. Kāpēc? Kā zināms, vismaz pašlaik 1.-3. klašu skolēni var tās nelietot, pārējiem - jāizmanto. Izņēmumi pieļaujami vien tad, ja skolēni ir vakcinēti. Tas nozīmē, ka uzvedība tiek veidota, tikai pamatojoties uz epidemiologu nosacījumiem, aizmirstot pedagoģiskā procesa nianses. Kritizēt, iespējams, ir ērtāk, bet tomēr nepilnību ir pārāk daudz. Piemēram, vai bērniem, skolēniem ir pieejamas kvalitatīvas sejas maskas? Pašlaik tiek izmantotas pašvaldībās uzkrātās rezerves, attiecīgais valsts iepirkums vēl tiek formēts. Tāpat jautājums, kāpēc 4.-6. klases skolēniem nav tādas pašas prasības un iespējas klasē nevalkāt sejas maskas, kāpēc skolas administrācija var noteikt obligātu masku lietošanu, bet ne nelietošanu, ja klasē testēšana uzrāda negatīvus Covid-19 testu rezultātus vai ja mācību saturs, piemēram, valodu apguve, nosaka citādas vajadzības? Ja mēs veidojam “droša skola” situāciju, tad arī vajadzētu uzticēties skolu vadībai un skolotājiem! Viņi veidos attiecīgus pedagoģiskos risinājumus, līdztekus uzticoties arī masveidīgajai testēšanai un tās rezultātiem. Attālināto mācību pieredze ļauj skolotājiem organizēt darbu dažādi. Iespējams, ka masku iepirkumam plānoto finansējumu lietderīgāk būtu novirzīt tehnoloģiju iegādei skolotājiem, arī dažādu digitālo mācību līdzekļu vietņu izmantošanai.
Vai Izglītības un zinātnes ministrija un skolas ir izvērtējušas pagājušā attālinātā mācību gada ietekmi uz skolēnu sekmēm?
Manuprāt, diskusijā par klātienes mācību atsākšanu nepietiekama uzmanība tika un tiek pievērsta tam, ko un kā skolā pašlaik mācās. Mācību satura reformu ieviešanu pēkšņi visi izliekas aizmirsuši, bet to neviens nav atcēlis vai pārskatījis, piemērojot gan iepriekšējā mācību gada negatīvo seku novēršanai, gan akcentējot jaunās formas. Piemēram, pašvadītas mācības, mācības ģimenē, individualizētās un personalizētās mācības. Izklausās sarežģīti, bet visā pasaulē uz šiem jautājumiem atrod atbildes un pieejas.
Kā vērtējat masveida testēšanu?
Par testēšanu varētu piekrist, ka tā ir vajadzīga sākumā, 2-3 nedēļas un visiem, lai saprastu, kas ir noticis brīvlaikā. Skolēni ir atgriezušies no dažādām vietām, arī no ceļojumiem. Bet turpmāk gan vajadzētu skatīties, cik mērķtiecīgi ir testēt skolēnus katru nedēļu. Vai ir saprātīgi tērēt vairākus miljonus eiro, ja realitātē tas neietekmē kopējo epidemioloģisko situāciju valstī. Vienlaikus arī šajā procesā, manuprāt, pārāk daudz slodzes uzlikts skolu administrācijām. Negatīvi vērtējams ir tas, ka skolu administrācijas ir gandrīz pilnībā noslogotas ar šī procesa organizāciju, otrā plānā atstājot ar mācību darba plānošanu un resursiem saistītos jautājumus. Varbūt testēšana būtu organizējama dažas reizes mācību gadā, atgriežoties, piemēram, no brīvlaikiem, bet ne katru nedēļu. Tas ir milzīgs papildu slogs skolu administrācijai. Un tas nav jautājums tikai par testēšanas organizēšanu, tas ir arī par emocionāli piesātinātu komunikāciju ar vecākiem, kur pietiekami lielai daļai ir viedoklis un jautājumi, un tiem ir jāvelta laiks. Epidemioloģisko prasību izpilde nedrīkst negatīvi ietekmēt mācību darbu.
Tikai Rīgā un Pierīgā vien esot aptuveni 500 skolu pedagogu vakanču. Kā to risināt? Tas nupat jau izskatās pēc diezgan skaudra skolotāju trūkuma.
Pašlaik tik tiešām daudzas skolas, arī privātskolas, izjūt skolotāju trūkumu. Skaudri piemēri - nevar atrast pat latviešu valodas skolotājus. Skolotāju trūkums ir bijis arī iepriekšējos gados, taču tagad šī tendence tikai pieaug un, iespējams, pie vainas ir arī valdības nemākulīgā komunikācija. Prasības un pienākumu skaits, piemēram, testēšanas organizēšana, digitālo materiālu gatavošana, konsultācijas vecākiem, kas bērnus mācīs paši, palielinās, bet atalgojuma pieauguma nav un to pat nesola. Tāpēc pedagogi pieņem lēmumu nestrādāt skolā, izvēlas privātpraksi. Darbspējīgi skolotāji, dažādu iemeslu dēļ neizvēloties vakcinēties, gatavi rast sev citus profesionālos plānus. Vai tas izglītības sistēmai nāk par labu? Nē. Ir jābūt citiem risinājumiem, jo attīstās modernās tehnoloģijas, arī pieminētās personalizētās mācības dod jaunas iespējas. Tomēr viens no būtiskākajiem iemesliem ir neadekvāti zemais atalgojums. Profesijas prestižs un nespēja konkurēt citu profesiju starpā jauniešus nevilina izvēlēties šo vienmēr vajadzīgo aicinājumu.
Uz īstenošanu virzās Augstskolu likums. Kas tajā ir pats būtiskākais?
Valdošā koalīcija ir likumdošanā var teikt izbīdījusi, divus virzienus. Pirmais, ka augstskolas tiek sadalītas tipos. Otrais, ka tiks izveidotas augstskolu padomes, kurās tiek pārstāvētas pašas augstskolas, valdības puse, un vēl vienu padomes locekli izvirza Valsts prezidents. Diskusija ir par to, vai šādas padomes ieviesīs pozitīvas izmaiņas. Ideja - plašāk iesaistīt sabiedrību, cilvēkus, kuri var piesaistīt idejas, pasaules pieredzi - ir atbalstāma. Tomēr pārāk maza ietekme atvēlēta, piemēram, Zinātņu akadēmijas resursam un studentiem. Ar šo vēlos teikt, ka nenovērtējam mūsu pašu cilvēkus.
Augstskolu sadalījums, kaut kopumā tiek atbalstīts, tomēr pamatā vērsts uz skaitlisku samazināšanu, apvienošanu. Ilgstoši bijušas diskusijas par augstskolu skaitu, tai skaitā koledžu lomu. Domāju, ka padomes, veidojot stratēģiskos attīstības plānus un meklējot finansējumu, to atrisinātu dabiskā ceļā. Normatīvisms te neder.
Manuprāt, šīs reformas vājais punkts, ko valdošā koalīcija nerisina, ir nepietiekamais finansējums. Lai arī pakāpeniski, ar studentu milzīgu darbu un spiedienu ir risināti studēšanas kreditēšanas aspekti un sociālais atbalsts (stipendijas), tomēr papildu finansējums budžetā padomju darbībai nav. Iespējams, 2022. gada budžets atnesīs pārsteigumus. Varbūt Saeimai būs jāatrod cita veida risinājums, kā piesaistīt augstskolām finansējumu. Ja ir tikai augstskolu tipa izmaiņas un ieviests jauns pārvaldības orgāns, bet netiek palielināts finansējums, nevar teikt, ka jaunā Augstskolu likuma redakcija ieviesīs kādu attīstību.
Kāpēc esat iesaistījusies partijā “Republika”, kuras līderi ir Vjačeslavs Dombrovskis un Sandis Ģirģens?
Šis ir jauns politiskais spēks, kurā iesaistījušies cilvēki, kuriem ir konkrēti plāni un idejas. Es ceru, ka arvien lielāka daļa sabiedrības apjautīs, ka mēs kā valsts un kā sabiedrība varēsim atļauties dzīvot kvalitatīvāk tikai tad, ja Latvijas ekonomikā būs izaugsme. Līdzšinējā “jostu savilkšana” un aizņemšanās stratēģija ir jāaizvieto ar investīciju piesaisti, eksporta attīstību un redzējumu, kā valstij pelnīt. Vjačeslavam Dombrovskim ir plāni ekonomikā, un, ja tie tiks realizēti, tad tas dos iespēju arī pilnvērtīgi finansēt izglītību. “Republikā” ir cilvēki, kas zina ne tikai, ko vajadzētu darīt, bet zina arī, kā sasniegt mērķus.
Kādi ir partijas “Republika” mērķi izglītībā? Finansējuma palielināšana. Kas vēl?
Ne velti uzsveru finansējuma palielināšanu izglītībā. Ilgstoši nav pienācīgi finansēta augstākā izglītība, zinātne, pirmsskolas izglītība, pedagogu un atbalsta personāla atalgojums sen vairs nav konkurētspējīgs un adekvāts pienākumiem un pieprasītajiem rezultātiem. Bijušas un vēl joprojām norit reformas, un to sekmīgai ieviešanai valsts budžeta finansējums ir jāpalielina. Tajā pašā laikā zinām, ka izglītība var arī pelnīt, piemēram, izglītības eksports. Attīstot zinātni, varam gan pelnīt, gan izskanēt pasaulē! Beidzot tas ir jādara.
Nedrīkst par zemu novērtēt arī cilvēcisko atbalstu, saprotamu un skaidru komunikāciju. Atzīt pedagogu darbu, atbalstīt viņu darba nozīmi, tātad atjaunot prestižu. Un atalgojuma jautājums ir ar to saistāms.
Ja skatāmies tālāk, tad šobrīd “Republikā” ir aktīva izglītības grupa. Mūsu mērķis ir veidot un nodrošināt mācību vidi, kuras centrā ir bērns. Vispārējo izglītību jāattīsta tā, lai jebkura Latvijas skola nodrošinātu vienādi augstu izglītības kvalitāti, un jāstiprina individualizēta atbalsta sistēma skolēniem ikvienā skolā. Latvija ir maza valsts, tāpēc jāierauga katra skolēna talants un stiprās puses un tās jāattīsta.
Mēs pakāpeniski apzinām idejas, jā, arī inovatīvus risinājums. Arī Covid-19 seku situācija nav jānoliedz, mēs jau tagad skatāmies tālāk, un risinājumi ir. Pasaulē to dara sekmīgi, un mēs Latvijā arī varam.
