Būt vai nebūt latviešu valodai? Tāds pirms desmit gadiem – 18. februārī – bija jautājums, kad vajadzēja referendumā nobalsot par to, vai piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas statusu. Ja tas tiktu piešķirts, skaidrs, ka latviešu valoda pamazām iznīktu. Par to šodien runājam ar Māri Slokenbergu, bijušo Rīgas Ekonomikas augstskolas prorektoru un biedrības „Par latviešu valodu” dibinātāju.
„Referendums ir apkaunojošs latviešu tautai. Tāpēc arī no sākuma pazīstami cilvēki teica, ka neiešot balsot vispār. Taču, ja mūs kāds apkauno, nevajag pagriezt muguru un iet prom, bet tieši pretēji - celties, iet un pateikt, ka manā zemē mēs runāsim latviešu valodā, ne kādā citā. Šoreiz teikšana nenotiks, paceļot balsi pie Saeimas nama, bet gan - nododot savu balsi „pret” referenduma urnās,” savulaik teica Māris Slokenbergs.
Viņš kopā ar domubiedriem noorganizēja akciju „Celies un ej!”, kurā aicināja visu tautību pilsoņus doties uz referendumu un balsot pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Tika radīts manifests: vitāli svarīgi ir uzrunāt tieši sabiedrības neizlēmušo daļu, jo Latvijai nepietiek ar 60% pret 40%, ar 70% pret 30% un pat ar 80% pret 20%. Ir jāiet un jābalso, lai nevienam nekad vairs neienāktu prātā tautai vaicāt - vai tomēr nevēlaties divvalodību?
Atbalstam jābūt tādam, lai neviens laikraksts pasaulē nespētu uzrakstīt „Ievērojama Latvijas sabiedrības daļa vēlas divvalodību” un lai nevienas valsts televīzijā mēs nedzirdētu ziņās vārdus „Vairāk nekā ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir par krievu valodu”.
Tāpēc cilvēkus uz referendumu aicināja Gundars Āboliņš, Andris Keišs, Nora Ikstena, Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Akurātere, Māris Olte, Helēna Heinrihsone, Vilis Daudziņš, Dita Lūriņa, Mārtiņš Rubenis, Mārtiņš Rītiņš, Artis Robežnieks un citi...
Rezultāts: pret otro valsts valodu nobalsoja 821 722 cilvēki, kas ir 74,8% no balsojušajiem. Balsotāju aktivitāte bija 70,73%. Mēs uzvarējām, un latviešu valoda tika nosargāta.
Māris Slokenbergs: Viss sākās 2011. gada decembrī - bija nolemts, ka būs referendums. Cilvēki toreiz teica: mēs uzvarēsim tik un tā. Arī toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš teica: mēs esam vairākums. Bet man šķita, ka tomēr par to ir jārunā un kaut kas jādara. Savulaik es strādāju kopā ar reklāmistu Ēriku Stendzenieku, viņš bija aģentūras ZOOM direktors. Es Ērikam aizrakstīju, sak, vajag kaut ko darīt. Ēriks piekrita darboties kopā ar mani - bez maksas.
Tad satiku Aldi Austeru, viņš tobrīd bija Eiropas latviešu apvienības prezidents, satiku juristu Arni Salnāju. Pienāca arī Andrejs Mežmalis, kas tolaik bija „Daugavas vanagu” centrālās valdes priekšsēdētājs. Mežmalis uzaicināja Rutu Pazderi, kura vadīja organizāciju, kas pēta un fiksē padomju okupācijas postījumus Latvijā. Nolēmām, ka vispirms nodibināsim biedrību „Par latviešu valodu”.
Mēs sākām aktīvi strādāt, mums pievienojās ļoti daudz cilvēku - gan slavenības, gan neslavenības. Mums bija princips - nemaisīt mūsu darbībā politiķus. Kaut gan vairāki gribēja mums pievienoties...
Protams. Tā taču laba reklāma.
Mūs atbalstīja mediji: publikāciju un raidījumu bija ļoti daudz. Un rezultāts, kā jau visi zina, bija apsveicams. Ir pagājuši desmit gadi, tāpēc domāju, ka tautai vajag to atgādināt. Prezidenta kanceleja pasteidzās mums priekšā: 11. februārī notika prezidenta kancelejas rīkota konference par valodas referendumu.
Prezidents, protams, jūs uzaicināja uz konferenci?
Nē. Es no senām dienām mazliet pazīstu Egilu Levitu, aizrakstīju viņam un rosināju sadarboties. Viņš piekrita.
Zinu, ka jums bija nozīmīgas tikšanās arī ar citiem latviešu politiķiem.
Jā. 1990. gadā notika izglītības konference Minsterē. Tā bija pirmā Latvijas un Rietumu latviešu skolotāju konference: Latvijas skolotāji ielūkojās dažāda tipa Vācijas skolās, apguva metodiku, debatēja par nākotnes Latvijas izglītības politiku un mērķiem. Pirmo reizi trimdas vēsturē tikās tik liela latviešu profesionāļu grupa, pirmo reizi nebija jūtama padomju valsts „klātbūtne“.
Optimistiskā noskaņojumā atbalstījām Andra Piebalga kandidatūru izglītības ministra amatam. Bija sajūta, ka, pateicoties cilvēciskajam un profesionālajam potenciālam, būs vajadzīgi tikai kādi desmit gadi, lai izveidotu vienu no labākajām izglītības sistēmām Eiropā. Mēs tobrīd gan bijām piemirsuši, ka visa noteicējs ir valsts budžets...
Tas vēl jo vairāk nozīmē, ka prezidentam vajadzēja jūs uzaicināt uz valodas referendumam veltīto konferenci.
Viņš jau pats to nerīkoja, tur visu, manuprāt, regulē Sarmīte Ēlerte. Un kas gan man jauns būtu sakāms šajā konferencē?
Jūs bijāt viens no svarīgākajiem cilvēkiem pirmsreferenduma laikā, jūs rīkojāt akciju „Celies un ej!” - tad kurš gan vairāk būtu pelnījis runāt šajā konferencē?
Mēs - pieci cilvēki, kuri sākotnēji sanāca kopā, - sarīkosim paši savu „konferenci”: garšīgi papusdienosim (smejas). Atcerēsimies, kā uzvarējām ļoti svarīgā kaujā.
Jūsu organizētajā kampaņā piedalījās ļoti daudz cilvēku. Vai bija kāds, kurš jūs pozitīvi pārsteidza ar savu attieksmi?
Jā, bija viens students, krievu studentu korporācijas „Fraternitas Arctica” vadītājs Dmitrijs Trofimovs. Viņš teica, ka Latvijā valsts valodai ir jābūt vienai un tā ir latviešu valoda. Ir jāvienojas un jāsadarbojas visiem, jo Latvijā vienojošā ir latviešu valoda, viņš toreiz teica. Trofimovu no korporācijas neizmeta, taču vairs nepārvēlēja par vadītāju.
Vai toreiz jums bija bažas, ka cilvēki varētu nenobalsot, kā vajag?
Protams, mums bija pārliecība, ka mēs uzvarēsim. Taču simtprocentīgas drošības arī nebija. Reklāmas par šo notikumu bija daudz, bet par reklāmu vajadzēja maksāt. Andrejs Mežmalis savāca ziedojumus - ap 48 000 eiro, daļa palika pāri, tā palika biedrībai „Par latviešu valodu”.
Kopš referenduma ir pagājuši desmit gadi. Kā jūs domājat: latviešu valodas stāvoklis pasliktinājies vai - tieši otrādi - uzlabojies?
Es domāju, ka tas ir uzlabojies. Iespējams, ka tas pat nav referenduma dēļ, bet tāpēc, ka vecie zaldāti - krievu valodas aizstāvji - aiziet mūžībā, savukārt jaunie krievi daudz skaidrāk saprot, ka bez latviešu valodas te neiztikt. Latviešu valoda ir jāsargā, jo mēs skaitliski esam maza tauta. Domāju, ka mēs turēsimies labi un sargāsim savu valodu, ja vien mums būs neatkarīga Latvija.
Vai jūs pats krieviski runājat?
Nepārvaldu krievu valodu. Un tā ir mana lielākā nožēla. Kad atgriezos Latvijā 1993. gadā, vajadzēja sākt mācīties jau tad. Bet kaut kā nebija laika... Tagad vairs neko nevaru iemācīties. Par vēlu. Taču Rīgā man nav gadījies būt tādās vietās, kur nevarētu iztikt bez krievu valodas.
Ja referendums būtu šodien, vai cilvēki nobalsotu par latviešu valodu?
Esmu pilnībā pārliecināts, ka nobalsotu. Domāju, ka tagad pat kampaņu nevajadzētu rīkot.
