Raimonds Rublovskis: Esam atgriezušies absolūtā ģeopolitikas laikmetā, reālpolitikas laikmetā

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Saruna ar rezerves pulkvedi, politikas un drošības ekspertu Raimondu Rublovski

Krievija to sauc par “speciālo militāro operāciju” ar mērķi “demilitarizēt un denacificēt” Ukrainu... Kas tas ir, ar ko tagad saskaramies?

Saskaramies ar loģiskām beigām jau 15 gadus ilgušai konfrontācijai, kas sākās jau 2007. gada Minhenes konferencē, kur Vladimirs Putins savā uzrunā paziņoja, ka Krievija praktiski pārtrauc sadarbību un ceļu uz Rietumu modeli un attiecīgi sāk veidot savu attīstības modeli. Kā atceramies, 2008. gadā notika militārs konflikts starp Krieviju un Gruziju. Tad sākās konflikti Sīrijā, Lībijā, bet 2013. un 2014. gadā sākās konflikts Ukrainā. 2020. gadā situāciju saasināja notikumi Baltkrievijā. Pagājušajā gadā sākās Krievijas karaspēka koncentrācija pie Ukrainas robežas. Tas, kas notiek pašlaik, ir loģisks iznākums reģionālai un globālai pretstāvei, kur ir Krievija no vienas puses un “kolektīvie Rietumi” no otras puses.

Jādomā, ka Krievijas Federācija neuzsāktu šādas darbības, ja nebūtu noslēgtas kādas skaļi nepaziņotas vienošanās ar Ķīnas Tautas Republiku par tās atbalstu Putina rīcībai Eiropā. Nevaram izslēgt, ka, izmantojot šos notikumus, Ķīna mēģinās atgūt pilnu kontroli pār Taivānu.

Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji gan ir apliecinājis atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai...

Jā, bet viņš vienlaikus arī paziņoja, ka vienīgais ceļš uz Donbasa konflikta risinājumu ir turēties pie Minskas vienošanās. Bet Ukraina atzina, ka Minskas vienošanos neievēros.

Kādi ir Krievijas tuvākie un tālākie mērķi - okupēt visu vai sadalīt Ukrainu, nogalināt un nomainīt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, atņemt Ukrainai pieeju Melnajai jūrai vai vēl kas?

Es domāju, ka jānodala stratēģiskie un taktiskie mērķi. Atņemt pieeju jūrai vairāk ir taktisks risinājums. Stratēģiskie mērķi ir novērst iespēju, ka Ukraina jebkad varētu kļūt par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti, samazināt Ukrainas militāro kapacitāti un ieņemt to Ukrainas daļu, kurā Krievija domā, ka tās iedzīvotāji, teiksim tā, nebūs pārāk negatīvi noskaņoti pret Krieviju. Visticamāk, un tas jau arī notiek, Krievija centīsies pārņemt Azovas jūras piekrasti ar Mariupoles pilsētu un Melnās jūras piekrasti ar Hersonu, Odesu un Nikolajevu Melnās jūras piekrastē. Tāpat viņi centīsies ieņemt vai bloķēt Kijevu un, iespējams, vēl dažas teritorijas. Bet nedomāju, ka viņi centīsies doties tālāk uz Ukrainas rietumiem un Ļvovu.

Nav laikam nevienas augstas Latvijas amatpersonas, kura nebūtu neskaitāmas reizes uzsvērusi, ka Latviju aizsargā NATO līguma 5. panta “lietussargs”, tāpēc mūsu valsts ir drošībā. Vai ir drošībā?

Konflikts ir briedis 15 gadus, un Ukraina tajā ir tikai viena teritorija. Konflikts ir plašāks un dziļāks.

Mēs redzam, ka ne jau visas valstis stingri atbalsta sankcijas un citas darbības pret Krieviju - mēs pārsvarā dzirdam Lielbritāniju, Kanādu, nedaudz Franciju, Vāciju. Lai gan Vācijas pozīcija nav tik kareivīga. Bet pārējās valstis? Tikpat kā neko nedzirdam no Spānijas, Itālijas, Portugāles, Grieķijas, Ungārijas.

Kā var tulkot Vāciju, kura ar vienu roku atbalsta sankcijas un pat aptur “Nord Stream 2” sertifikāciju, bet pauž, ka Ukrainai ar ieročiem nepalīdzēs?

Vācijai, ņemot vērā tās vēsturi pēc 1945. gada, nav lielas vēlēšanās sūtīt savus bruņotos spēkus kaut kur vai palīdzēt ar ieročiem.

Sankcijas nenozīmē tika to, ka cietīs tas, pret kuru tās ievieš, bet cietīs arī tas, kurš tās ievieš. Ja Vācija nesaņems energoresursus, tās produkcija var kļūt konkurētnespējīga. Vācijas politiķi domā par savu elektorātu un savām vēlēšanām. Ja elektorāta dzīves līmenis strauji ies uz leju, tam radīsies jautājums, kāpēc valsts iesaistās citu valstu konfliktā.

Krievijas Ārlietu ministrijas amatpersonas līdz pat pēdējam brīdim noliedza, ka gatavotos iebrukumam Ukrainā. Atkal visa pasaule redzēja, ka tie ir bijuši meli...

Ķīniešu militārais teorētiķis Sun Tzu (Suņ Dzi) pirms 2500 gadiem un prūšu militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics pirms 200 gadiem ir teikuši, ka karš - tas ir viss par pretinieka maldināšanu. Ja ir nolemts sākt karu, tad jāveic pretinieka maldināšana līdz pat pēdējam brīdim, pirms karš tiek sākts - lai viņš nevar izprast uzbrucēja domas, motīvus, mērķus.

Vai rietumvalstīm jājūtas vainīgām, ka līdz šādam ārprātam ir nonākts?

Es domāju, ka nē. Ar 24. februāri esam nonākuši situācijā, kurā visas iepriekšējās vērtības, visa iepriekšējā starptautisko tiesību sistēma, kas balstījās uz cilvēktiesībām, uz visu valstu vienlīdzību utt., ir beigusies - esam atpakaļ ģeopolitikā, interešu politikā un reālpolitikā. Ja Rietumi aizstāvētu savas vērtības, tad visiem kopā vajadzētu tās aizstāvēt, ieviest skarbas sankcijas, taču redzam, ka tas nenotiek. Volodimirs Zelenskis nupat skumji teica, ka ukraiņi ir palikuši vieni.

Bet ASV prezidents Džo Baidens pauž, ka tagad būs tik skarbas sankcijas, kādas agrāk Krievija nav pieredzējusi...

Es domāju, ka Krievija, pirms uzsākt militāro operāciju, apsvēra iespējamos riskus un izlēma, ka tie ir akceptējami. Krievi taču nevarēja nezināt, ka būs sankcijas.

Krievijas karaspēks ir sagrābis Černobiļas atomstacijas apkaimi. Vai nav pamata bažām, ka no Krievijas puses var sagaidīt jebko - pat atomieroču lietošanu?

Putins savā uzrunā sacīja, ka, ja notiks kāda “iejaukšanās no malas”, šīs valstis var sagaidīt tik postošu atbildi, kādu tās savā vēsturē nav pieredzējušas. Vēl tikai 19. februārī notika Krievijas un Baltkrievijas kodolspēku un kosmisko spēku kopīgas mācības. Tas bija skaidrs signāls, cik tālu Krievija ir gatava iet.

Intervijas

Šogad 30 gadu jubileju atzīmē grupa “Pienvedēja piedzīvojumi” – latvju rokmūzikas fenomens, trīs puiši no Sabiles, kuri visas trīs šīs desmitgades muzicējuši nemainīgā sastāvā un būtībā pirmie spējuši kā alternatīvās skatuves pārstāvji tikt radiostaciju rotācijās un TV apritē.

Svarīgākais