Egons Rusanovs: Pašlaik nav īstais brīdis valsts presingam pret uzņēmējiem un iedzīvotājiem

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Saruna ar zvērinātu advokātu Egonu Rusanovu

Karš Ukrainā kļūst aizvien postošāks. Ko latvieši, Latvija, rietumvalstis var darīt?

Mēs šobrīd cītīgi liekam Ukrainas karodziņus pie saviem profiliem feisbukā, rakstām asus un rupjus komentārus internetā, rīkojam masu pasākumus un piketus, sūtām paciņas uz Ukrainu un varbūt katrs arī kaut ko ziedojam. Vēl - jau tradicionāli - apskaujamies un raudam. Citiem vārdiem, nomierinām savu sirdsapziņu un kaunu par Rietumu kolektīvo gļēvulību. Protams, Latvija visos veidos savu iespēju robežās kā mazais spēlētājs lielās politikas arēnā atbalsta Ukrainu. Arī pasaule atbalsta, piemērojot dažādas sankcijas. Tas, protams, ir lieliski. Tomēr patiesi galvenais, ko pašlaik gaida Ukraina un uz ko norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, ir ieviest lidojumu aizliegumu virs Ukrainas, lai agresors nevarētu mērķtiecīgi un sistemātiski iznīcināt civilo infrastruktūru, vienlaikus neģēlīgi un nesodīti nogalinot iedzīvotājus.

Tādējādi tie cilvēki, kas karo vai kas slēpjas bumbu patvertnēs, no Rietumiem gaida cita veida palīdzību un atbalstu - debesu aizvēršanu un aizsardzību, ja šis aizliegums tiktu pārkāpts.

Lidojumu aizliegums nozīmētu ārkārtīgi asu Krievijas un NATO konfrontāciju...

Jā, to tas patiešām nozīmētu, taču nav iespējams mūžīgi baidīties un nemitīgi piekāpties agresoram. Un pilnīgi pamatoti Zelenskis uzsver, ka, ja Ukraina kritīs, tad nākamās būs Baltijas valstis. Tas nozīmē, ka mums jāpierod pie domas, ka nekādi kaķa lāsti Putinu apturēt nevarēs. Varbūt vajadzēs pāris ziemas pārlaist aukstumā un cita veida diskomfortā, taču ar tiem “upuriem”, kuriem esam gatavi šobrīd, varētu būt pat krietni vien par īsu, lai nosargātu savu brīvību.

Kā Krievijas uzbrukums izskatās juridiski, no starptautisko tiesību viedokļa?

Krievija ir paveikusi kara noziegumu, un noziedzniekiem ir jāsēž starptautiskajā tribunālā uz apsūdzēto sola. Tā tas izskatās juridiski.

Lietuva šajā virzienā jau rosās, bet Latvijā nekas vismaz pagaidām nenotiek.

Toties patlaban Latvijā acīmredzot ir “īstais laiks” iniciatīvai, ar kādu nupat, man par lielu pārsteigumu, ir nācis ģenerālprokurors Juris Stukāns. Grūti par to pat izteikties pieklājīgā valodā. Ļoti vienkāršoti - doma ir monitorēt visu Latvijas iedzīvotāju izdevumus, pakļaujot “šaubīgi” iegādāto vai tam naudas izteiksmē pielīdzināmās vērtības konfiskācijai vienkāršotā procedūrā.

Bet vajadzētu tieši otrādi! Vajadzētu maksimāli samazināt nodokļu slogu, vajadzētu kaut kādā veidā atvieglot uzņēmēju darbu, samazināt finanšu pārbaužu skaitu. Šajā momentā ekonomika būtu jāsilda jebkādā veidā.

Krievija pašlaik visādos veidos cenšas ar dažādiem atvieglojumiem palīdzēt uzņēmējiem. Nekādā gadījumā negribu likt par paraugu šo agresorvalsti, bet, manuprāt, tam būtu jābūt pašam par sevi saprotamam, ka Latvija šobrīd nevar atļauties turpināt valsts presinga politiku pret uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Latvijas ekonomika jau ir novājināta ar diviem kovida gadiem. Tagad ir jaunas, ļoti nopietnas un ievērojami būtiskākas problēmas. Skaidrs, ka būs inflācija, arī mēs jutīsim Krievijai uzlikto sankciju sekas, kuras bez kurnēšanas un pacietīgi būs jāpārdzīvo mūsu pašu nākotnes labad. Tādēļ uzņēmējdarbībai tieši šobrīd būtu jāļauj brīvi elpot, nevis jātvarsta frizieri, kurpnieki, šuvējas un citi, kuriem neatbilstība starp deklarētajiem un reālajiem ienākumiem ir vien 5000 eiro.

Ja cilvēks nevarēs ticami šo neatbilstību izskaidrot vai iesniegtie pierādījumi tiks atzīti par nepietiekamiem, viņa mašīna, kas nepieciešama, lai aizvestu bērnus uz skolu vai aizbrauktu uz darbu, vai nauda tiks konfiscēta. Un turpmāk ienākumi būšot jādeklarē pilnīgi visiem.

Varēja gaidīt, ka šāds projekts taps, taču šobrīd tas ir pagalam nelaikā.

Jādomā, ka sankcijas radīs dažādas problēmas gan Latvijas uzņēmējiem, kuriem ir vai ir bijuši partneri Krievijā, gan Krievijas pilsoņiem, kuriem ir bizness un īpašumi Latvijā. Droši vien var būt arī problēmas sankcijas ievērot, ja Latvijas uzņēmējs nezina, ka kāds no viņa partnera partneriem ir “iezīmēts” ar sankcijām. Kā šādus iespējamos sarežģījumus varēs risināt?

Man ir zināmi vairāki piemēri, kur šāda veida problēmas jau ir šobrīd. Piemēram, viens namīpašnieks Rīgā ir uzlicis par pienākumu visiem īrniekiem, kuri ir no Krievijas Federācijas, izskaidrot viņu ienākumu avotus. Ja viņi to nevarēs paskaidrot, tad īres līgumi tikšot lauzti.

Ir viens uzņēmums, kurā ir ieguldīts krievu kapitāls. Šis uzņēmums ir liels preču izplatītājs. Pašlaik ir ziņas, ka viens, otrs, trešais klients ir jau atteicies no sadarbības, lai gan pret šo uzņēmumu nekādu sankciju nav.

Tātad ir cilvēki, kas šādā viedā cenšas iesaistīties, dot savu artavu, paust savu attieksmi. Neviens jau nevar atļaut vai aizliegt slēgt vai neslēgt kādus līgumus - tā ir katra komersanta individuāla izšķiršanās. Tomēr es negribētu salīdzināt šāda veida darbības ar to sankciju kontekstu jeb vēstījumu, kuras Krievijai ir piemērojuši Rietumi, paši aizejot no biznesa Krievijā un līdz ar to ciešot zaudējumus gan tagad, gan arī nākotnē. Es pilnībā atbalstu sankcijas, kas saistītas ar sportu, ar kultūru - tas ir viennozīmīgi pareizs politisks lēmums. Pareizi, ka tiek atņemtas jahtas Putina atbalstītājiem. Turklāt domājams, ka šīs sankcijas joprojām nav pietiekamas.

Taču jautājums ir par vienkāršajiem cilvēkiem, kuriem ar agresīvo Krievijas politiku nav saistības. Turklāt Latvijā ir daudz izceļotāju no Krievijas, kuri tieši tāpēc arī ir izceļojuši, ka viņiem derdzas Putina režīms. Arī viņiem ir kāds bizness. Latvijā darbojas arī opozīcijas plašsaziņas līdzekļu cilvēki, kuri vairs nav varējuši palikt Krievijā. Vai tādā gadījumā arī viņiem jāliedz strādāt, pelnīt un maksāt īri? Manuprāt, tas īsti pareizi vis nav.

Protams, ir diezgan sarežģīti noteikt, kurš ir Putina atbalstītājs, kurš - nav.

Turklāt man ir ļoti lielas šaubas, ka Latvijā pratīsim šajā situācijā sabalansēti un saprātīgi reaģēt.

Šie jautājumi kļuva aktuāli jau 2008. gadā, kad toreiz zem citas izkārtnes notika pirmā atklātā Putina režīma agresija pret Gruziju.

Vēl tajā laikā Krievijā bija neapmierinātība ar šo agresiju, ar veidojošos varas vertikāli, kuras augšgalā pēc būtības šobrīd jau atrodas asiņains despots. Daudzi uzņēmēji, kas nebija ar to mierā, atbrauca uz Latviju.

Bija cilvēki, kas bēga no Krievijas, jo pret viņiem tika ierosināti nepamatoti kriminālprocesi, lai atņemtu viņu biznesus. Taču šeit viņiem neticēja, ka Krievijā kaut kas tāds notiek. Vismaz oficiālajā līmenī noteikti ne.

Man ir klients, kura gadījumam tiesa Latvijā neticēja, pat smējās sejā, sak’, tā nemaz nevarot būt. Viņš to visu esot izdomājis, lai saņemtu patvērumu. Toreiz es ar sausu muti centos tiesu pārliecināt, bet paliku ar mielēm par mūsu ierēdniecības vienaldzību, bet varbūt arī par aprobežotību. Bija brīdis, kad nebija vairs tālu, ka šo cilvēku izdotu Krievijai kriminālvajāšanai no pirksta izzīstai apsūdzībai, jo pastāvēja taču uzskats, ka Krievijā ir “taisna tiesa”, kurā objektīvi visu noskaidros.

Dažu pēdējo dienu laikā Krievijā jau ir pieņemti likumu panti, no kuriem izriet, ka tie, kas pauž uzskatus, kas ir pretēji oficiālajam, ir pakļaujami vajāšanai - smagākais sods ir pat līdz 15 gadiem. Visi, kas pašlaik raksta feisbukā, protestē pret karu un apsmej Putina režīmu, būtībā jau saskaņā ar Krievijas kriminālkodeksu ir nopelnījuši ievērojamu cietumsodu. Ja nu atgadītos tā, ka Krievija okupētu Latviju, jaunajai varai atliktu vien palasīt, kas rakstīts šejienes ļaužu sociālo tīklu kontos, un sastādīt sarakstus uz Sibīriju. Nešaubos, ka atrastos arī daudzi uzrādītāji. Būtu tāpat kā 1940. gadā, kad okupācijas vara ar atpakaļejošu datumu pēc PSRS likumiem tiesāja Latvijas pilsoņus par “dzimtenes nodevību”.

Ja Latvijas valdība būtu tālredzīgāka, tā jau ap 2008. gadu būtu pienācīgi monitorējusi situāciju kaimiņvalstī, bet tolaik tas laikam nebija izdevīgi. Šādus uzņēmējus, kas bēga no Krievijas, vajadzēja visādi atbalstīt, ļaujot viņiem strādāt, sniedzot būtisku pienesumu Latvijas tautsaimniecībai.

Bet tā vietā izvēlējās vienkāršāku variantu - tirgoties ar uzturēšanās atļaujām pa labi un pa kreisi. Un netika noskaidrots, vai viņš ir vai nav autoritāra režīma atbalstītājs.

Un arī tagad nav izdomāts, kā šos Krievijas pilsoņus sijās. Acīmredzot pēc nacionālā principa - ja no Krievijas, tad sliktais. Bet tad tā viennozīmīgi būs diskriminācija. Un to es nevaru atbalstīt.

Jūs pieminējāt savu klientu, kurš bēga no Krievijas un šeit viņam neticēja. Kādi ir šīs lietas apstākļi?

Kopš 2009. gada viņš dažādos veidos Latvijā bija meklējis patvērumu. Latvijas Ģenerālprokuratūra viņu neizdeva Krievijai kriminālvajāšanai, lai gan Krievija visiem spēkiem centās panākt viņa izdošanu, lai sauktu pie atbildības par noziegumu pēc likuma panta, kāds tajā laikā, kad viņš to it kā bija izdarījis, vēl nemaz nebija spēkā. Savukārt patvērums viņam netika piešķirts.

Viņš bija atteicies sev piederošā uzņēmumā organizēt masveida balsošanu par “Vienoto Krieviju” - atteicās dot autobusu, atteicās saviem darbiniekiem dot komandu, kā būtu jābalso.

Pēc tam attiecīgās iestādes “pēc pilnas programmas” sāka viņu šantažēt un vajāt.

Šobrīd viņam jau sen ir beidzies uzturēšanās termiņš, viņš Latvijā jau divus gadus ir bez pases, kurai iztecējis termiņš, patvērumu viņam nedod. Šo visu iemeslu dēļ viņš pat nevar saņemt medicīnisko palīdzību, lai gan sirgst ar ļoti nopietnu kaiti. Skaidrs, ka viņš pat nevar potēties pret kovidu un saņemt sadarbspējīgo sertifikātu. Citiem vārdiem, viņš dzīvo ar putna tiesībām kā tāds “bomzis”. Bet viņa meita pašlaik iegūst Latvijas Republikas pilsonību, jo viņa ir uzaugusi Latvijā, studē, runā latviski un ir pilnībā lojāla Latvijai.

Tas viss ir neloģiski un nehumāni.

Taču savulaik viņam bija ienesīgs bizness Krievijā, pat ļoti ienesīgs, ko “atspieda” varas elitei tuvas personas, pret ko gan viņš pretojās. Režīma pārstāvji tolaik izteica draudus ar fizisku izrēķināšanos un safabricēja vairākas krimināllietas. Latvijai tas šķita mazticami. Un kā ir šobrīd, kad mēs redzam, uz ko ir spējīgs patoloģiski melīgais Krievijas režīms? Arī pašlaik Latvijā valsts vara nepakustina ne pirkstiņu, lai panāktu viņam pretī, lai palīdzētu. Laikam tāpēc, ka krievs. Tas nozīmē, ka varai diemžēl joprojām nepiemīt nepieciešamais lietu kārtības tvērums.

Un ne tikai varai. Lozungi, aicinājumi boikotēt, atņemt, nesadarboties ar krieviem tikai tāpēc, ka viņi ir krievi, ir ārkārtīgi bīstami.

Bet skarbām sankcijām vajadzēja būt jau vismaz 2014. gadā, jo jau tad bija paredzams, kas notiks tālāk. Tā vietā Rietumi turpināja barot Putina patmīlību, veltot viņam pieklājīgu cieņu, naivi cerot, ka viņš apstāsies savā apetītē. Tagad daudz kas ir jau nokavēts. Tolaik sankcijas bija smieklīgi vārgas, lai tikai pārmērīgi neaizkaitinātu pašpasludināto lielkņazu. Tas viss notika pazīstamā lozunga “lai tikai nebūtu kara” ēnā. Par ko tas ir izvērties? Par pilnīgu kreisi orientētās Rietumu politikas fiasko un katastrofu Ukrainas iedzīvotājiem.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais