Viktors Birze: Karš Ukrainā nav romantisks piedzīvojums

© No personiskā arhīva

„No rīta pateicu, ka esmu gatavs iestāties leģionā. Visi tā pateicām, un komandieris piekrita mūs uzņemt. Gatavojāmies pirmajai dienai, un tad...” – kas notika „tad”, izstāstīs Viktors Birze (Nacionālā savienība „Taisnīgums”), kurš ir pulka „Azov” brīvprātīgais palīgs.

Kādas bija pirmās domas, kad Krievija uzbruka Ukrainai?

Tā bija pilnīga pārliecība, ka jāpalīdz. Vēl tikai nezināju - kā. Pārrunāju to ar saviem biedriem. Protams, atbalsts bija vienprātīgs. Vismaz divi bija gatavi braukt uzreiz un nepieciešamības gadījumā ņemt rokā ieročus, to motivējot šādi: „Krievijas impērija ir jāsakauj, un tas ir jāizdara uz Ukrainas zemes: ja tas netiks izdarīts tur, karš atnāks līdz Latvijai.”

Šī doma bija ļoti loģiska. Zināju arī, ka mans sens draugs un domubiedrs, jēkabpilietis Gundars Kalve - kā pirmais un tobrīd vienīgais latvietis - tā jau ir izdarījis: viņš jau bija aizbraucis uz Ukrainu. Reizēm sazvanījāmies, Gundars ļoti gaidīja latviešus. Tobrīd pats vēl nebiju pieņēmis konkrētu lēmumu, zināju tikai, ka jāpalīdz tiem, kas man idejiski vistuvākie un sevi apliecinājuši kā visefektīvākais spēks praktiskajā Ukrainas aizstāvībā jau antiteroristiskās operācijas laikā.

Par ko ir runa?

Par nacionālistiem no Nacionālā korpusa un tā militāro spārnu - „Azov” pulkiem. Ar viņiem kontakti bija izveidojušies jau sen.

„Taisnīguma” biedrs, atvaļinātais NBS virsnieks Agris Purviņš savulaik bija noorganizējis „Azov” cilvēku ierašanos Latvijā un pieņemšanu mūsu bruņotajos spēkos. Tam sekoja ķengu raksti kreiso propagandistu „Re: Baltica” un viņu sadarbības partneru, kremlinu pozīcijām tuvu stāvošā „žurnālista” Leonīda Ragozina izpildījumā.

Kreiso naids pret nacionālistiem reizēm izpaužas gluži dzīvnieciskās reakcijās...

Bet jāsaprot, ka tieši nacionālisti ir tas spēks, kas kritiskās situācijās, kad valsts ir briesmās, spēj mobilizēties un izdarīt iespējamo un neiespējamo, lai situāciju glābtu. „Azov” bija tas triecienspēks, kas daudzviet glāba situāciju Austrumukrainā 2013./14. gadā, un, pateicoties tieši viņu darbībai, separātistu rokās nenonāca lielākas teritorijas par mazajiem pleķīšiem pie Doņeckas un Luhanskas.

Bet tas neko nemainīja liberāļu attieksmē pret nacionālistiem: viņi ir ienaidnieki, kas sitami un demonizējami. Un arī tagad visvairāk bombardēto, stratēģiski nozīmīgo Ukrainas pilsētu Mariupoli, kura tiek pārvērsta gruvešos un kurā ir izveidojusies absolūta humānā katastrofa, Ukrainas kontrolē notur tieši „Azov” pulks, kas cīnās kā spartieši.

Tāpēc arī izvēlējāties palīdzēt šiem cilvēkiem?

Jā, man un maniem domubiedriem šie idejās tuvie un praktiskā darbībā pārbaudītie cilvēki šķita visvairāk atbalstu pelnījuši. Sapratām, ka nevaram abstrakti palīdzēt visai Ukrainai, bet ir jāpalīdz konkrētiem cilvēkiem, konkrētām struktūrām. Sazinājāmies, noskaidrojām viņu vajadzības, uzrunājām savus paziņas, un jāatzīst: atsaucība tiešām bija negaidīta.

Es nevaru nosaukt visu to cilvēku vārdus, kuri deva savu artavu, jo viņu bija daudz, un viņiem visiem milzīgs paldies! Pieminēšu vien dažus: ārstu Artūru Tereško, kooperatīva „Mežsaimnieks” vadītāju Mārci Seklauru, „King Coffee service” pārstāvi Vilmāru Vjaksi, kura dāvātais „WV Caddy” tagad kalpo „Azov” civilajam korpusam, Taurenes aptiekas atsaucīgo farmaceiti Zani Zilveri, Gaļas liellopu audzētāju biedrības vadītāju Raimondu Jakovicki, ikšķilieti Lauri Tolstovu, kurš ziedoja personisko ekipējumu vismaz 1500 eiro vērtībā, bet palīdzētāju saraksts patiesībā ir krietni garāks.

Beigu beigās kravas auto bija pielādēts ar medikamentiem, ekipējumu un citām vajadzīgām lietām, bija gatavs braucienam.

Mans biedrs, aktīvs zemessargs Normunds Sakalovskis uzrakstīja iesniegumu par izstāšanos no zemessardzes, lai likums nevarētu liegt viņam piedalīties karadarbībā, un izlēma doties ceļā ar personisko „Toyota Hilux”, ko Ukrainā varētu izmantot kā kaujas ratus. Visbeidzot, divas dienas pirms izbraukšanas piezvanīja mana labā roka partijā Vilnis Strods un teica, ka pēc ilgām pārdomām izšķīries braukt, jo viņa medicīniskā izglītība var noderēt frontē. Tad arī es izlēmu par braukšanu uz Ukrainu.

Kas notika tālāk?

Pateicoties „Azov” draugiem, Ukrainas robežu šķērsojām „zaļā koridora” režīmā, kas nozīmē, ka nebija jānīkst rindā un ukraiņu robežsargi mūs nepārbaudīja. Tomēr pat šo dažu stundu laikā vismaz pieci autobusi ar bēgļiem šķērsoja robežu ar Poliju. Un tie bija patiešām īsti bēgļi, atšķirībā no Āfrikas un Tuvo Austrumu migrantu pūļiem, kas sastāv pamatā no agresīviem jauniem vīriešiem, kuri nekaunīgi šturmē Eiropas robežas. Te bija redzamas tikai sievietes un bērni. Savukārt ārzemēs strādājošie ukraiņu vīrieši masveidā atgriežas, lai aizstāvētu savu dzimteni. Tādus redzēju gan uz robežas, gan vēlāk satiku Ukrainā.

Ļvivā mūs uzņēma „Azov” Civilajā korpusā. Nākamajā dienā devāmies uz kazarmām, kur bija izmitināta daļa no jaunizveidotā Ukrainas ārzemju leģiona. Tur mūs sagaidīja Gundars Kalve un vēl kāds latvietis, kura vārdu negribu minēt. Mūsu - jaunpienācēju - grupā bija četri cilvēki.

Tā īsti pārliecināts par savu vēlmi iet līdz galam tobrīd bija tikai viens no mums. Normunds. Redzot, kā dažādu tautu nacionālisti ierodas Ukrainā, lai cīnītos pret kopēju vēsturisko ienaidnieku, viņš uzskatīja, ka mūsu nu jau sešu latviešu grupiņa varētu būt pamats atsevišķai latviešu vienībai.

Ukrainas pusē karo jau gandrīz tūkstotis baltkrievu, kuriem ir trīs nacionālās vienības, no kurām pirmā izveidojās tieši „Azov” paspārnē, ir gruzīni, kaut ko sāk veidot Rietumeiropā izkliedētie čečeni. Ārzemnieku leģions gan nav nacionālistu bataljons, bet valdības organizēta bruņoto spēku daļa, domāta citu valstu piederīgajiem, kas vēlas karot Ukrainas pusē, lai kāda arī nebūtu motivācija šādai rīcībai. Vismaz šajā daļā kodolu veidoja gruzīni, bet ļoti daudz bija arī anglosakši. Kā jau teicu, dažādu motivāciju cilvēki, daudz tādu profesionālu franču ārzemju leģiona tipa cilvēku.

Mūs ieveda pie pulka komandiera, tad paņēma dokumentus, vismaz pusi dienas veica personas datu pārbaudes. Vēlāk kāds amerikāņu virsnieks izsauca uz pārrunām, pārsvarā par motivāciju un politiskajiem uzskatiem. Tad ierādīja telpu naktsguļai.

Droši vien bija daudz pārdomu pirms miega...

Man tā bija smaga bezmiega nakts. Veselais saprāts burtiski kliedza: brauc mājās, tev te nav ko darīt, tu vari citādi noderēt! Neliekuļošu, neesmu nekāds varonis. Man nešķiet, ka karš ir romantisks piedzīvojums, un, ieraugot plīvojošu karogu, man nesakāpj galvā asinis, negribas sajūsmā ķert automātu un skriet uz ierakumiem. Domāju tā: karš ir briesmīga, fiziski un psiholoģiski ļoti smaga, netīra un bezgala riskanta padarīšana, un ir ļoti liela iespēja zaudēt dzīvību, gūt smagus ievainojumus, palikt par kropli uz mūžu, zaudēt darbaspējas un palikt par slogu ģimenei. Tāpat sapratu, ka būsim lielgabalu gaļa vistiešākajā nozīmē.

Te bija daudz profesionāļu, kam armija un pat karš ir profesionāla rutīna daudzu gadu garumā, bet mēs pēc savām divu nedēļu mācībām joprojām būsim zaļknābji ar mazām izredzēm izdzīvot. Vēl labi apzinājos, ka uz mani gulstas milzīga atbildība par maniem trim bērniem, no kuriem vecākajam šogad būs tikai septiņi gadi, un, iestājoties leģionā, es nodarīšu lielu pārestību sievai.

Domāju, par ko tādu var izšķirties tad, kad nav citas iespējas, piemēram, ja brūk iekšā tavā zemē. Vēl pirms aizbraukšanas daži gados ļoti jauni „Taisnīguma” biedri apsvēra iespēju braukt un pieteikties dienestā, un es biju tas, kurš teica: nevajag, mums savas asinis jātaupa, jo var pienākt brīdis, kad tās būs vajadzīgas Latvijai. Un tagad es pats guļu Ukrainas kazarmā un esmu soļa attālumā no došanās karot...

No rīta pateicu, ka esmu gatavs iestāties leģionā. Visi tā pateicām, un komandieris piekrita mūs uzņemt. Gatavojāmies pirmajai dienai, bet tad atnāca ziņa, ka augstāka instance neļauj mūs uzņemt. Nezinu, kādi tam bija iemesli, taču iekšēji jutos atvieglots, lai gan ļoti žēl bija, ka nesanāks iziet apmācības izcilu instruktoru vadībā.

Paldies tev par atklātību... Domāju, ka daudziem nepietiktu dūšas pateikt, ka ir bijušas šaubas un pat bailes.

Iespējams... Atgriezāmies „Azov” Civilā korpusa rutīnā. Darba bija daudz: kravu saņemšana, iekraušana, izkraušana.

Būtu bijusi perspektīva arī militārā dienestā, jo citā ārzemnieku leģiona pulkā komandierim bija savs spriedums: man vajag cilvēkus, kas grib dienēt, un jo īpaši tādus, kas ir motivēti, bet ar skaidriem noteikumiem: kontrakts uz gadu. Varēja tikt arī „Azov” teritoriālajā aizsardzībā. Iesākumā dziļā aizmugurē, pēc tam, kad ir zināma gatavība, tad tuvāk frontei.

Šo un to noderīgu var pamācīties no instruktoriem, un tas ir visvērtīgākais, ja skatās no tādām nedaudz savtīgām pozīcijām. Tur, mācoties noderīgas lietas, redzot, izjūtot kara tuvumu, kara blaknes, iesaistoties brīvprātīgā palīdzības darbā, pat naktī pamostoties no raķešu satricinājuma, es justos psiholoģiski sagatavotāks, ja šāda nelaime, nedod dievs, skartu arī Latviju.

Diemžēl kaimiņus nevaram izvēlēties.

Visu laiku dzīvoju ar apziņu, ka Latvija ir Austrumeiropas vājais posms. Nav mums pietiekams skaits cilvēku, kas spēj un - galvenais - grib karot, aizstāvot savu valsti, jo politiskā elite 30 gadu garumā nav īstenojusi tādu nacionālo politiku, lai latvieši varētu justies droši savā zemē, visu laiku neskatoties sev aiz muguras. Ar to šoreiz domāju Krievijas 5. kolonnas potenciālu mūsu zemē. Latviešu nacionālisms visus šos gadus ir ticis konsekventi apkarots, nīdēts un marginalizēts, lai gan, piedod par atkārtošanos, tieši nacionālisti ir tie, uz ko jebkura tauta var cerēt visgrūtākajos brīžos.

Labi, ja dažiem nepatīk nacionālisti, tad vismaz trīs reizes dienā lūdzieties amerikāņus, lai tie Latvijā izvieto pretraķešu aizsardzības sistēmu. Bet mūsu valdītāji pat to panākt nav spējīgi! Līdz ar to es esmu pesimistisks reālists: ja agonējošās Krievijas impērijas konvulsijas skars mūsu zemi, tad varam sagaidīt rituālu šāvienu gaisā un Latvijas valdību trimdā. Un vienīgais, uz ko varēsim skaidri paļauties, tās būs pašu prasmes, pašu gatavība un tās struktūras, ko nedaudzie nacionālisti spēs radīt.

Vai esi personīgi iepazinies ar kādu azovieti?

Jā. Man bija gods iepazīties ar azovieti Valēriju no kustības pirmsākumiem, pirmoreiz ievainotu tajā pašā Mariupolē, tikai 2014. gadā. 58 gadus vecs, erudīts harkivietis, tāds ideāls nacionālista paraugs, kas gatavs savas vērtības aizstāvēt gan diskusijā, gan ar ieročiem, ja rodas tāda nepieciešamība. Viņu karš pārsteidza atvaļinājuma laikā Turcijā, un tad viņš ar milzīgām pūlēm mēģinājis atkļūt mājās, kas jau bija drupās... Bet par savas trīsgadīgās mazmeitiņas asarām - pēc viņas trīs nakšu pavadīšanas Kijivas metro - viņš grib apšaut iebrucējus kā trakus suņus.

Un es viņa naidu saprotu. Daudz runājām par visu ko, un gribas nedaudz pārstāstīt dažas viņa atziņas. Pirmkārt, viņš uzskata: karš nes sava veida labumu ukraiņu tautai, jo ir apvienojis nāciju. Rietumukrainu ar Austrumukrainu. Agrāk nacionālisti bija gandrīz vai tikai Rietumukrainā, tagad tie ir arī Austrumukrainā un vēl niknāki, pat tie, kas vēl runā krieviski. Putins ar savu asiņaino avantūru pat kādreiz inertus padomju cilvēkus padarījis par kvēliem Ukrainas patriotiem. Valērijs uzskata, ka ukraiņi tagad ir ļoti stipra tauta, kas spējīga sakaut Krieviju, un vienīgais, kas viņiem ir nepieciešams, tas ir bruņojums, ekipējums un resursi, lai tiktu apgādāti karavīri un viņu ģimenes, kamēr viņi karo. Un šis karš, viņaprāt, ir vēsturiska iespēja satriekt un piebeigt impēriju tā, lai tā neceltos un lai kaimiņu tautas varētu dzīvot mierā un drošībā vismaz simtgadi. Viņa uzskats ir, ka Ukraina no šī kara izies daudz stiprāka un vēlāk kopā ar Poliju varēs garantēt drošību visā reģionā.

Valērijs nebija vienīgais tāds. Līdzīgus cilvēkus satiku daudz. Ukraiņi masveidā grib aizstāvēt savu zemi, potenciālu karotāju ir vairāk nekā ieroču. Piemēram, atnāk divi desantnieki no bruņotajiem spēkiem, kuri ar rīkojumu atstāti aizmugurē kā rezerve. Tagad viņi meklē iespēju tikt frontē caur „Azov”, pat ja tas oficiāli nozīmētu dezertēšanu no dienesta vietas.

Un tas viss arī man skaidri lika saprast, ka mūsu labākais pienesums tur var būt tieši resursu piegādāšana, lai paši ukraiņi varētu karot. Vai - kā man teica jau minētais „Azov” veterāns Valērijs: ja latvieši dikti grib, viņi gan jau dabūs automātus, lai gan to nepietiek pat ukraiņiem, bet daudz vairāk iebrucēju iznīcināt jūs varat, palīdzot gādāt resursus, kas vajadzīgi Ukrainai.

Tas nozīmē: karotāju Ukrainai pietiek?

Apmēram tā. Bet viņiem nav tādu iespēju sadarboties ar Eiropas institūcijām, nav arī vajadzīgo sakaru tajā pašā Latvijā, un viņi nevar to, ko varam mēs.

Pie tā arī paliekam. Lai ukraiņi varētu cīnīties un uzvarēt, pirmām kārtām ir vajadzīgs bruņojums. Ar to mēs, privātpersonas, nevaram palīdzēt, tur var līdzēt tikai valstiskā mērogā, un domāju, ka pat mūsu valsts vadītāji to sāk saprast. Apbruņojot ukraiņus, tiek gādāta drošība arī Latvijai.

Taču ir daudz vajadzību, kuras var risināt arī nelielos apmēros, palīdzot konkrētiem cilvēkiem, konkrētām struktūrām. Ļoti nepieciešami apvidus auto, pikapi. Tāpat mikroautobusi, jo īpaši ar dīzeļdzinējiem, jo „benzīnnieki” ir potenciāli eksplozīvi.

Ļoti vajadzīgs ekipējums, ķiveres, bruņuvestes, nakts redzamības iekārtas, pirmās palīdzības aptieciņas. Ja kāds vēlas palīdzēt vai ir kāds piedāvājums, droši varat sazināties ar mani, rakstot īsziņas vai „Whatsapp” ziņu (tālrunis: 26420306). Gādāsim, lai nepieciešamās lietas nonāk drošās rokās.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.