Laima Linuža: Par atbalstu Ukrainai draud nodedzināt laikraksta redakciju

© Foto no personīgā arhīva

“Pie mums gandrīz katru dienu kaut kas notiek,” stāsta Laima Linuža, laikraksta “Ludzas Zeme” galvenā redaktore. Vakar atnāca kāds vīrietis un piedraudēja, ka nodedzinās redakciju. Par to ziņots policijai. “Tiklīdz pateicām, ka esam pret Krievijas agresiju Ukrainā, uzbrukumi sākās arī pret mums,” turpina galvenā redaktore. Šodien – saruna ar Laimu Linužu.

Savu principiālo nostāju Laima Linuža un avīzes redakcija deklarēja publicētajā rakstā “Latgali neatdosim! Neceriet!”, kas izsauca fašistiskās Krievijas atbalstītāju naida izvirdumus, kas, šķiet, nerimsies vēl ilgi. Rakstu var izlasīt šeit.

Bēdīgākais un līdztekus bīstamākais ir tas, ka fašistiskā propaganda spēcīgi jau ietekmējusi un turpina ietekmēt pierobežas - tieši Latgales - iedzīvotājus, daudzi no kuriem pārtapuši par 5. kolonnas pārliecinātiem rekrūšiem. Situācija pierobežā ir daudz sliktāka, nekā Rīgas kungi, sēdēdami savos augstajos krēslos, ir iedomājušies.

Zinu, ka Ludzas novada pašvaldības vadītājs Edgars Mekšs, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, skaidri pateica, ka atbalsta Ukrainu.

Jā, tā bija. Protams, sociālajā vietnē “Facebook” uzreiz sākās vētra, sak, mēs par jums nebalsosim! Kā jau es skaidroju savā rakstā: “Pašvaldības līmeņa politiķi vai nu klusē, lai nezaudētu Krieviju atbalstošo elektorātu, vai arī pēc atbalsta izteikšanas Ukrainai sāk bažīties, vai nākamajās vēlēšanās tiks ievēlēti.”

Nekad to neesmu sapratusi: kā tas ir iespējams - Latvijā, kur patiesu informāciju par Ukrainā notiekošo karu var iegūt, pat īpaši sevi neapgrūtinot, vēl atrodas ļautiņi, kuri neko nejēdz.

Tie, kuri dzīvo pierobežā, joprojām skatās Krievijas televīziju. Tur pat nav vajadzīgi nekādi šķīvji: pagriez tikai antenu, un viss. Krievijas TV var skatīties par velti. Bet Latvijas TV signāls līdz viņiem netiek, un tā tas ir jau gadu gadiem. Ko tad var gribēt?

Jūs uzrakstījāt par to, ka Latgali neatdosiet. Vai tas nebija riskanti - vietā, kur daudzi cilvēki ir tik agresīvi noskaņoti pret Ukrainu un ir tik pretimnākoši Putina zvērībām, principiāli nostāties Ukrainas pusē?

Protams, tas bija riskanti. Bet mēs sapratām, ka klusēt - tas ir vēl riskantāk. Mūsu avīze iznāk gan latviski, gan krieviski, un man jautāja, vai es nebaidos zaudēt tirāžu, principiāli nostājoties Ukrainas pusē. Sapratu, ka šobrīd es vairs nebaidos. Un ar sirdi saprotu arī to, ka man ļoti gribas nolikvidēt to krievisko iznākošo avīzi... Bet prāts saka: tad krievu auditorija vispār neiegūs nekādu patiesu informāciju. Jā, es it kā uzturu to, ka viņi lasa tikai krieviski un latviešu valodu nemācās, bet tagad skaidrs, ka tas vairs nav nacionālais jautājums, tas ir informatīvās zombēšanas jautājums.

Vai Ludzas pašvaldība joprojām uztur draudzību ar dažām Krievijas pašvaldībām?

Ludzas novada vadītājs pateica, ka tam tiks pielikts punkts. Kurš tad varēja noticēt, ka viss izvērtīsies tieši tā, kā ir izvērties? Tagad daudzi saprot, ka ar Krieviju labāk nesasieties.

Apkārt dzirdu, ka cilvēki piedzīvo vilšanos, saprotot, ka viens otrs draugs pēkšņi sāk atbalstīt fašistiskās Krievijas agresiju.

Arī manī tāda vilšanās ir bijusi. Dažus latviešus, kurus uzskatīju par draugiem, izrakstīju no draugu saraksta, jo izrādījās, ka viņi atbalsta Putina darbības... Tas mani šokēja. Viņi strādā valsts struktūrās, viņiem viss ir labi, algas labas, bet izrādās, ka sapņus viņi redz ar krievu subtitriem...

Kā jūs domājat: cik procentu Ludzas novada iedzīvotāju atbalsta Putina asinsdarbus, cik atbalsta Ukrainu?

Šo tēmu apspriedām ar novada vadītāju... Šeit ir lielas šausmas. Aptuveni 70% ir par Putinu.

Tikai tagad mēs ieraugām 5. kolonnas īstenos apmērus un tos puķu kalnus, ar ko šie cilvēki apbērs krievu tankus, ja tādi te ienāks.

Baidos, ka daudziem latgaliešiem tāds jēdziens kā nacionālā pašapziņa ir svešs, viss viņus apmierina (izņemot valdību). Bet Krieviju šie daudzie latgalieši netur aizdomās nevienā punktā. Palasiet, kas tiek rakstīts “Facebook”! Viss, ko Rietumi rāda no Ukrainas, esot falsificēts.

Latgalē šī uztvere ir vienkārši traģiska. Un tā nav histērija no manas puses: ja es viena tā domātu, būtu citādi. Novada mērs katru dienu pieņem iedzīvotāju zvanus, viņš man piekrīt: situācija ar izpratni ir traģiska.

Traģiski zemais situācijas izpratnes līmenis vērojams ne tikai Latgalē vien. Arī Rīgā tāds ir, arī Jūrmalā un citur.

Ko vainot? Nav notikusi cilvēku izglītošana, nav iedvesmojošu līderu... Kad Krievija pirms astoņiem gadiem okupēja Krimu, visus tos krievu propagandas kanālus vajadzēja slēgt jau tad. Tagad ir par vēlu, ļoti daudzi cilvēki ir saindēti. Arī sociālajos tīklos pierobežas cilvēki vairāk dalās ar prokrievisko informāciju.

Bet... Ja es uzskatītu, ka situāciju vispār nav iespējams ietekmēt, es un mani domubiedri klusētu. Tomēr es ticu, ka, rūpīgi strādājot, kaut ko var mainīt. Mēs ar avīzi turpināsim pārliecināt cilvēkus. Protams, atbirs kāds abonentu skaits, žēl... Taču mums ir jādara viss, ko varam izdarīt.

Un ko šajā gadījumā var izdarīt valsts?

Atbalstīt, nevis atļaut, ka mūs noknābā...

...vietējie Putina draugi. Starp citu, Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš rosina 9. maijā Daugavpilī, Dubrovina parkā, sarīkot šašliku cepšanas pasākumu - gadījumā, ja “uzvaras” svētki tiks aizliegti. Kā pie jums Ludzā ar 9. maija šašlikiem?

Domāju, ka pie mums neko tādu neatļaus, jo arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ir aicinājis neko tādu nesvinēt, un mēs to absolūti atbalstām. Mums beidzot vajadzētu aizmirst par “varonīgās Krievijas lielajām uzvarām”.

Bet ir arī tāda lieta. Ministrs, protams, var aicināt, bet kas notiks te, uz vietas? Var būt spontāni vai organizēti saieti, provokācijas. Te viss ir iespējams.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.