"Azov" medicīnas korpusa komandieris Jaroslavs Soloduha ekskluzīvā intervijā Neatkarīgajai: Tagad "Azov" – tā ir visa Ukraina

© No personiskā arhīva

„Pirms gadiem 14 es Ļvovā iepazinos ar latviešu baikeriem. Es pats esmu baikeris. Viņi mani uzaicināja uz Latviju, uz latviešu leģiona piemiņas dienu. Tā kā es ļoti cienu mūsu ukraiņu leģionu – Galīcijas divīziju –, piekritu. Piedalījos latviešu leģionāru gājienā, man bija ukraiņu karogs, un es redzēju, kā „vate”, to ieraugot, uzsprāgst,” atceras Jaroslavs Soloduha, kustības „Azov” medicīnas korpusa komandieris. Kustības? – pārjautāju. „Jā. Tagad „Azov” – tā ir visa Ukraina,” viņš piebilst.

Kad sākās karš, Latvijas cilvēki sāka palīdzēt Ukrainai. Kā izjutāt šo palīdzību?

Vispirms bija dažas mugursomas un kastes, pilnas ar dažādām nepieciešamām lietām, pēc tam - pilnas automašīnas, pēc tam jau vajadzēja vest ar busiņu.

Tagad esam piepildījuši vairākus džipus un divas armijas automašīnas. Ir pieslēgušies ļoti daudzi cilvēki - Viktora Birzes pārstāvētā partija Nacionālā savienība „Taisnīgums”, baikeri, uzņēmēji. Es pats esmu baikeris un nacionālists, un vēl arī labestīgs cilvēks, tāpēc palīdzēšana man ir asinīs.

Esmu pateicīgs jūsu Zemkopības ministrijai, kas palīdzēja ar pārtikas ziedojumiem.

Teicāt, ka esat baikeris. Ar kādu motociklu braucat?

Man ir četri motocikli, un pats labākais ir „Harley Davidson Ultra Electra Glide Limited”.

Nu, lūk... Ir mums tāds bērnu nams ar 68 slimiem bērniem, un šajā bērnu namā kara sākumā izvietoja vairāk nekā 60 bēgļu. Tikai uz trim dienām, un tomēr. Bērnu nama direktors man ziņoja, ka visi pārtikas krājumi ir apēsti, sak, rīt vairs nebūs ar ko ēdināt nedz bērnus, nedz bēgļus... Ko darīt? Sametām naudu, nopirkām makaronus, gaļas konservus. Poļu baikeri arī palīdz. Viņiem ir lielas noliktavas, uz tām tiek vesti ziedojumi no Vācijas un citām valstīm. Pēc tam ziedojumus pārkrauj lielajās kravas mašīnās un ved uz Ukrainu.

Jūs teicāt, ka „Azov” - tā ir visa Ukraina.

Jā, tā ir, jo nav tādas pilsētas, kur nebūtu „Azov” apakšvienības. Armijas vislabākās apakšvienības ir „Azov” speciālo operāciju spēki, kas ir pakļauti Ukrainas ģenerālštābam. Tātad - tikai Valsts prezidents Zelenskis un ģenerālštābs ir virs „Azov”.

Kāpēc tas tā izveidojies?

Līdz pilna mēroga karam bija „Azov” pulks, proti, atsevišķi īpašo uzdevumu veikšanas formējumi, kas bija saistīti ar Ukrainas Nacionālo gvardi. Tāds, piemēram, ir pulks, kas atrodas Mariupolē. Tā ir kaujas vienība. Pēdējo astoņu gadu laikā - kamēr notika karš ar Krieviju - cauri šai vienībai izgāja ap 15 000 kareivju. Viņi kļuva par veterāniem. Kad sākās pilna mēroga karš, visi bijušie „Azov” dalībnieki tika aicināti karot. Un visi tiešām arī ieradās.

„Azov” ir labējie nacionālisti. Un tas daudz ko izsaka.

Jūs pārvietojaties ar kruķiem. Kas jums ar kāju?

Gūžas bļodiņas iekaisums. Tas attīstījās tiktāl, ka nevarēju vairs paiet. Pēdējā laikā ļoti daudz strādāju, katru dienu - injekcijas un tabletes... Bet aknas arī nav mūžīgas. Piezvanīju brāļiem latviešiem, izstāstīju, viņi uzreiz: brauc šurp, un ātri! Ja es būtu bēglis, tad jau viss būtu kārtībā, bet es esmu komandieris, manis vadītajai struktūrai jāstrādā kā pulkstenim, turklāt man ir liegts izbraukt no valsts - esmu pakļauts karaklausībai. Tomēr visi dokumenti tika nokārtoti, un es atbraucu pie Latvijas ķirurga, kurš man veica šo operāciju. Bez samaksas.

Ja pareizi sapratu, jūs esat ne tikai medicīnas korpusa, bet arī inženierkorpusa komandieris?

Jā, tā ir. Plus vēl arī sagāde armijas un civiliedzīvotāju vajadzībām. Plus arī darinu tādas interesantas, karam nepieciešamas lietiņas...

Kādas lietiņas?

Esmu sapieris. Piemēram, uz automāta stobra es īpaši uzmontēju granātu, un tad tā lido vismaz 200 metru. Salīdziniet: ja vīrietis ar roku met granātu, tad tā aizlidos labi ja 30 metru. Un vēl esmu radījis daudzas tādas lietas kopš 2012. gada, kad dažus gadus biju spiests sēdēt mājās... Par to man ir dažādi apbalvojumi.

Kāds jums bija motīvs, lai nodarbotos ar šāda veida izgudrošanu?

Pētīju, kā darbojas snaiperi... Es esmu sapieris, bet ko darīt ar šiem snaiperiem?! Kā viņus novākt, lai viņi nenogalinātu mūsu kareivjus? Kamēr biju spiests sēdēt mājās, pabeidzu snaiperu skolu, jo vajadzēja izprast, kā viņi domā. Kā iziet uz savām pozīcijām, kā aprēķina vēja virzienu, stiprumu un tamlīdzīgi.

To visu izpratu. Tā kā mana specialitāte ir pašdarinātas spridzināšanas ierīces, pats sāku aprēķināt visu, kas man vajadzīgs, lai novāktu snaiperi. Man vajadzēja zināt tikai vienu lietu - virzienu, kurā atrodas snaiperis. Jo manis raidītās granātas F1 sprādzienā raidīto šķembu laukums aptver 200 metru rādiusu. Turklāt mana granāta sprāgst gaisā, nevis uz zemes. Man ir pilnīgi vienalga, kur snaiperis atrodas - kaut vai ierakumos, es tik un tā viņu nogalināšu. Reiz es gribēju atrast snaiperi, kurš nogalināja manu draugu. Diemžēl es neatradu. Atrada citi. Viņš bija raidījis šāvienu aptuveni no divu kilometru attāluma.

Vai jums kādreiz ir baiļu izjūtas?

Manī ir tikai izvēles izjūtas.

Kādas tās ir?

Kad jāizvēlas, kuru vadiņu pārgriezt - zilo vai sarkano. Baiļu gan nav. Mēdz teikt, ka sapieri kļūdās...

...vienu reizi.

Nē. Divas. Pirmā reize ir tā, kad nākamais sapieris izvēlas savu profesiju. Mēs zinājām, ka būs karš, un mūsu „Azov” korpuss organizēja mācības civiliedzīvotājiem: piemēram, kā ieraudzīt mīnas. Ja jūs to ieraugāt, neejiet tai klāt un neaiztieciet to. Tas jādara tikai sapierim. Un viņiem es taisu tā dēvētos mīnu kaķus: īpašus āķu mehānismus, kas paceļ mīnu, pagriež to otrādi, lai pārliecinātos, ka zem tās nav paslēpta vēl arī granāta. Krievi šādā veidā mīnē pat savus bojā gājušos: tā, piemēram, kāds ukraiņu karavīrs pienāk klāt bojā gājušajam krievam, sāk to pārmeklēt, lai atrastu dokumentus, pagriež viņu uz muguras, un - notiek sprādziens! Tādus bojā gājušos nedrīkst aiztikt, viņus vajag tāpat ar šiem mīnu kaķiem aizķert un, drošā attālumā esot, pagriezt otrādi.

Vai jūs zināt, ka Latvijā ir žurnālistes, kuras pulku „Azov” dēvēja par neonacistisku veidojumu?

Zinu. Pie jums, Latvijā, diemžēl netrūkst „vates”.

Mēs redzam, ka ukraiņi varonīgi cīnās ar krieviem, aizstāv savu valsti, bet pie mums ir 5. kolonna, un mēs tur neko nevaram izdarīt...

Jūs varat gan. Domāju, ka tad, kad beigsies karš, daudzi sāks strīdēties, kurš bijis varenāks vadonis. Tagad nestrīdas, jo ir karš.

Ir mums tāda anekdote. Saņemti gūstā baltkrievs, krievs un ukrainis. Viņiem jautā: kāda būs jūsu pēdējā vēlēšanās? Baltkrievs saka: gribu saēsties kartupeļus. Krievs saka: man iedodiet vodku un siļķīti. Ukrainis saka: aizvediet mani aiz stūra un kārtīgi iesperiet ar kirzas zābaku man pa pakaļu. Nu tu ko?! Tevi taču tūlīt nošaus, kāda vēl pakaļa?! Nu, labi. Aizved ukraini aiz stūra, iesper viņam pa pakaļu, ukrainis pagriežas un dod pa purnu spērējam, atņem automātu, apšauj visus apsargus. Pārējie gūstekņi mēmi! Sak, kāpēc tu agrāk tā neizdarīji?! Ukrainis atbild: mēs, ukraiņi, esam tādi - kamēr mums kārtīgi neiespers, mēs neko nedarīsim!

Tāpēc ticiet man: ja pie jums būtu karš, tad visi apvienotos pret agresoru.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.