“Man nepatīk, kā dažkārt tiek stāstīts par Sibīrijas latviešiem: ka viņi ir nodzērušies, ka viņi dzīvo pussabrukušās mājās... Protams, starp daudziem latviešiem var gadīties arī tādi, bet tad nevajag doties uz Sibīriju – aizbrauciet uz kādas pilsētas nomali tepat Latvijā. Vienā pašā Krasnojarskā bija pieci latviešu izcelsmes profesori, kuri savulaik no Latvijas bija deportēti kā pusaudži. Tomskā strādāja pasaulslavens plaušu ārsts – latvietis,” stāsta Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētāja Lauma Vlasova. Saruna ar viņu – par 1949. gada 25. marta deportācijām, par latviešiem Sibīrijā šodien, par karu Ukrainā, par meitām un vīru Krievijā.
Manu vecomāti Eleonoru Tuči izsūtīja uz Sibīriju 1949. gada 25. martā. Viņa atgriezās Latvijā 1956. gadā. Vēlāk sāku iztaujāt vecmammu par izsūtījumu... Viņa nestāstīja neko. Pilnīgi neko.
Gandrīz neviens no izsūtītajiem neko nestāstīja. Viņi baidījās. Un daudzi baidās līdz pat šim brīdim. Bailes ir pārgājušas arī uz viņu bērniem, kuri dzimuši Sibīrijā. Tiem, kuri atgriezās Latvijā, tomēr bija vieglāk.
Tagad redzu: tiklīdz Krievijā kaut kas notiek, cilvēkos, kuri tur palikuši, atkal parādās bailes. Karš Ukrainā ir iedzinis viņus atpakaļ tur, kur viņi reiz bija... Tās ir neapzinātas sajūtas, ka viņus varētu iznīcināt tikai tāpēc, ka viņi ir latvieši. Līdz ar to viņi - bailēs par savu bērnu dzīvību - centās nerunāt latviski, un latviešu valoda palika arvien vājāka. Tas diemžēl jāatzīst.
Jūs regulāri braucāt uz Sibīriju, uz ciemiem, kur dzīvo latvieši. Jūs zināt patieso situāciju.
Tieši tāpēc man nepatīk, kā dažkārt tiek stāstīts par Sibīrijas latviešiem: ka viņi ir nodzērušies, ka viņi dzīvo pussabrukušās mājās, ka viņi ir no dzīves izmesti cilvēki, kuri neko nespēj paveikt. Tie ir meli. Protams, starp daudziem latviešiem var gadīties arī tādi, bet tad nevajag doties uz Sibīriju - aizbrauciet uz kādas pilsētas nomali tepat Latvijā.
Vienā pašā Krasnojarskā bija pieci latviešu izcelsmes profesori, kuri savulaik no Latvijas bija deportēti kā pusaudži. Tomskā strādāja pasaulslavens plaušu ārsts - latvietis. Visi latvieši, kuri palika Sibīrijā, centās izskolot savus bērnus, un jāteic, krievi viņiem to ļāva darīt - mācīties Krasnojarskā, Omskā.
Zināt arī, kāpēc daudzi latvieši palika Sibīrijā?
Latvijā atgriezās tie, kuriem bija kur atgriezties. Ja visa ģimene tika izsūtīta un Latvijā māju vairs nebija - tās bija vai nu iznīcinātas, vai arī tajās dzīvoja citi - tad kur atgriezties? Cilvēki ne sava prieka pēc palika Sibīrijā.
Reiz runāju ar kādu sievieti, kura bija izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā, viņai tolaik bija 18 gadi. Viņa apprecējās ar krievu zaldātu, kurš pieskatīja viņas ģimeni, lai tā neaizbēg... Šis zaldāts jauno meiteni, viņas māsu un māti izglāba no bada nāves.
Satiku šo sievieti Sibīrijā kādu mēnesi pirms viņas aiziešanas mūžībā, un mājā, kur viņa dzīvoja, bija ļoti daudz fotogrāfiju, kas radītas līdz 1941. gada 14. jūnijam: sieviete visu laiku dzīvoja tajā - Latvijas - pasaulē. Bet viņa tur neatgriezās tāpēc, ka vairs nebija māju, kur atgriezties... Tādu cilvēku bija daudz. Tādi ir arī tagad. Un mēs joprojām no viņiem novēršamies.
Kādā veidā?
Viens piemērs. Mūsu Ārlietu ministrija joprojām nav nolēmusi: dot vai nedot diviem Krievijas latviešu koriem vīzas braucienam uz mūsu dziesmu svētkiem. Pēdējos 30 gadus šie kori ir piedalījušies mūsu dziesmu svētkos, konkursos. Protams, koru dalībnieki ir Krievijas pilsoņi. Bet šie latvieši mums nav nekādi ienaidnieki! Turklāt laika ir ļoti maz, un vēl jānoorganizē transports uz Latviju.
Vēl viena problēma šodien - informācijas pieejamība. Labi, lielajās pilsētās internets ir pieejams, patiesu informāciju - lai arī ar grūtībām - tomēr var iegūt. Bet ko darīt tur, kur nav interneta un šī informācija nav iegūstama? Omskā bija ļoti stipra latviešu biedrība, folkloras kopa, šie cilvēki latviskumu demonstrēja ne tikai Latvijā, dziesmu svētkos, bet arī Krievijā, kur viņi tika aicināti uz dažādiem reģionālajiem svētkiem. Taču Krievija iebruka Ukrainā, un Krievijas latviešu sabiedrība tika sašķelta - patiesas informācijas trūkuma dēļ. Plus vēl masīvā ikdienas propaganda televizorā...
Jūsu meitas dzīvo Krievijā. Kā viņas to visu iztur?
Mēģina neko neredzēt, neko nedzirdēt. Un neko nerunāt. Pat ar draudzenēm - ne. Nav zināms, ko viņas domā. Vienā mirklī labākais draugs tevi var nodot varas iestādēm.
Vienai meitai ir 57 gadi, otrai - 50. Braukt uz šejieni? Kam viņas te ir vajadzīgas? Un viņu vīri vēl mazāk vajadzīgi. Nu, labi, pārdos dzīvokli, bet naudu no Krievijas viņas izvest nevar. Mans vīrs - krievs - arī dzīvo Krievijā, viņam 86 gadi. Es pie viņa tagad netieku. Pirms kara es braucu pie viņa, viņš - pie manis.
Apprecējos 1975. gadā. Es neko nenožēloju, man bija laba dzīve. Maskavā es nodzīvoju 53 gadus. Vīrs vienmēr atbalstīja manus nacionālos gājienus. Tāpēc mani bērni runā latviski un mani mazbērni arī runā latviski. 1992. gadā saku strādāt Latvijas vēstniecībā Maskavā - pie Jāņa Petera, turpināju pie Imanta Daudiša. Nostrādāju desmit gadus, nodarbojos ar latviešu diasporas jautājumiem.
Lai kaut ko izdarītu Krievijā dzīvojošo latviešu labā, man vajadzēja kontaktēties ne tikai ar latviešiem, bet arī ar krievu administrāciju, ar gubernatoriem, lielākā daļa no viņiem bija normāli cilvēki. Man Krievija patika - jo tālāk no centra, jo sirsnīgāki, labāki cilvēki. Un šis karš satracināja cilvēkus, jo viņiem regulāri un masīvi tika pasniegta melīga informācija. Vairums krievu uzskata, ka Rietumi ir uzbrukuši Krievijai un Krievija aizsargājas. Bet kāpēc tad Krievija aizsargājas Ukrainas teritorijā?! Tas ir vienīgais, ko viņiem var pajautāt... Ukraiņi cīnās par savu zemi, bet par ko cīnās krievi? Kā var tā samaitāt smadzenes, ka cilvēki pārvēršas par lielgabalu gaļu un viņiem nerodas jautājumi par šo situāciju?
Līdz kovidpandēmijai katru gadu braucu uz Omsku, lai tur 25. martā pieminētu izsūtītos latviešus. Tur notika sirsnīgi pasākumi. Kas notiks šogad - nezinu... Bet gan jau kāds dos ziņu.
Dzirdēts, ka kultūra Krievijā, “pateicoties” karam, degradējas.
Meitas teica, ka uz teātri iet nav vērts, tur nav ko redzēt, teātros vairs nav daudzu slavenu un pazīstamu aktieru, jo daudziem, kuri izteikuši savu pretkara viedokli, neļauj spēlēt. Ar šo karu tiek sagrauts absolūti viss. Kultūras un ekonomiskie sakari, savstarpēja izpratne, draudzība... Viss!
Salīdzinot ar šodienu, Padomju Savienībā bija vārda brīvība; tagad Krievijā nedrīkst pateikt nevienu vārdu pret karu, cietumā uzreiz ieliks. Es Krievijā dzīvoju kopš 1965. gada, un pirmā, ko es izlasīju, bija Solžeņicina grāmata, drukāta uz papirosu papīra. Tagad visi baidās no savas ēnas. Cilvēki Krievijā ir garīgi un morāli sakropļoti. Cilvēki baidās runāt pa telefonu - ja nu kāds noklausās? Un noklausās arī. Daži, kuri drosmīgāki, man saka: tagad katram pašam jāmēģina izdzīvot šis laiks.
Šai lielajai valstij, kas saucas Krievija, ir pilnīgi viss, lai dzīvotu bagāti un laimīgi. Zemes dzīlēs ir dimanti, zelts, citi derīgie izrakteņi, bet nav infrastruktūras, nav ceļu. Viņi dzīvo miskastē un grib, lai arī citi tā dzīvotu. Viņi neko citu nav redzējuši. Man no sirds ir žēl tautas. Uz Krieviju izsūtītajiem latviešiem vismaz ir atmiņas par dzīvi cilvēciskā vidē, arī viņu bērni to zina. Krieviem tādu atmiņu nav. Iespējams, ka krievi nemaz nejūtas tik slikti, kā man šķiet, jo viņi nezina, kā ir tad, kad ir labi.
Vienīgais laiks, kad krievi paspēja ieelpot brīvības un demokrātijas gaisu, bija Jeļcina laiks. Bet tas beidzās līdz ar 2000. gadu, kad par prezidentu kļuva Putins. Divdesmit trīs gadu laikā šis cilvēks ir iznīcinājis milzīgu valsti, sagrāvis cilvēku izpratni par to, kas ir labs un kas - slikts, izraisījis nežēlīgu karu. Iespējams, tas viss ir vēl sliktāk nekā 1941., 1949. un citu gadu deportācijas.
