Uzņēmējs: vēlamies, lai valdība vairāk respektētu nacionālos ražotājus

Vladislavs Pavlovičs, akciju sabiedrības “Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca” komercdirektors: “Mūsu projekts Rīgai izmaksātu daudz lētāk nekā jaunu tramvaju iegāde. Turklāt mēs esam vietējais, Latvijas uzņēmums. Jebkurā Eiropas valstī valdība un pilsētu pašvaldības priekšroku dotu vietējiem ražotājiem. Tas nozīmē mūsu rūpniecības attīstību. Nauda paliek valstī. Vietējiem darbiniekiem tiek maksātas algas, no kurām valsts iegūst nodokļus. Tāpēc jau mūsu valdībai jābūt ieinteresētai motivēt uzņēmējus radīt jaunus produktus un rūpēties, ka tie ne tikai tiek eksportēti, bet nonāk arī vietējā tirgū. Galu galā labumu no tā gūst ne tikai uzņēmuma darbinieki, bet arī valsts kopumā.” © Publicitātes foto

Latvijā ražojošs uz ārējo tirgu orientēts uzņēmums ārzemēs ietirgo naudu, maksā saviem strādniekiem algas, no kurām valsts iegūst apjomīgus nodokļus; uzņēmums baro savus darbiniekus un valsti, taču, kad ārēju apstākļu dēļ pienāk grūtāki brīži, ir loģiski un pareizi, ja valsts saviem ražotājiem sniedz atbalstu, piemēram, ar eksporta garantijām, kā arī izrāda pretimnākšanu valsts un pašvaldību iepirkumos – par šiem un citiem ar uzņēmējdarbības vidi Latvijā saistītiem jautājumiem intervijā “Neatkarīgajai” stāsta akciju sabiedrības “Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca” (DLRR) komercdirektors Vladislavs Pavlovičs.

Caurlūkojot uzņēmuma gada pārskatus, redzams, ka DLRR rādītāji ir stabili augoši. Var varam teikt, ka uzņēmums ir veiksmes stāsts atšķirībā, piemēram no Rīgas Vagonbūves rūpnīcas (RVR), kura savu darbību pārtraukusi?

Rūpnīcas vēsture turpinās, un tā arī ir īsā atbilde. Uzņēmums piedzīvojis dažādus posmus - gan izaugsmes kāpumu, gan kritumu. Lielā mērā to ir ietekmējuši notikumi politikā. Ilgu laiku mūsu tirgus bija orientēts uz bijušās Padomju Savienības valstīm un Austrumeiropu. Tiklīdz radās problēmas attiecībās starp Krieviju un Eiropas Savienību, mēs to pamatīgi izjutām. Pārdzīvojām globālo finanšu krīzi 2007.-2009. gadā. Arī 2014. gadā kara sākums Ukrainā mūs ietekmēja ļoti negatīvi. Nācās veikt būtiskas izmaiņas loģistikas maršrutos.

Notikumi pasaulē ietekmēja ne tikai mūs, bet arī uzņēmumus, kuri pie mums remontē savu tehniku. Arī viņu budžets samazinājās. Savu 14 gadu darba laikā uzņēmumā esmu piedzīvojis vairākas krīzes. Izdzīvojām, pateicoties prasmei pārorientēt biznesu atbilstoši situācijai un akcionāra investīcijām.

Sākoties karam Ukrainā, izbeidzās līgumi par Ukrainas vilcienu remontu. Tur bija sākusies karadarbība. Karš ietekmēja arī rezerves daļu iepirkumus. Vissmagākie mums bija pirmie trīs kara mēneši - 2022. gada februāra beigas, marts, aprīlis. Nesapratām, ko darīt un pie kāda rezultāta mēs nonāksim.

Izskatījām vairākus mūsu uzņēmuma darbības scenārijus. Izrādījās, nekas tik labi nepalīdz attīstībai kā smaga stresa situācijas. Bijām spiesti iziet no komforta zonas un sākt meklēt jaunas biznesa idejas. Vienlaicīgi atstrādājām vairākus biznesa ceļus. Meklējām iespējas radīt jaunus produkcijas veidus. Viens no veiksmīgākajiem ir jauno tramvaju projekts Daugavpilij. Tā vienkārši jau uzreiz neizdomājām, ka sāksim ražot tramvajus. Lēmums par tramvaju ražošanu tika pieņemts pēc ilgstošas sagatavošanās, tirgus un resursu analīzes, ražošanas procesu izstrādes un sagatavošanās tiem. Atlika vien uzvarēt Daugavpils domes rīkotajā iepirkumā. Uzvarējām.

Kā izdevās pārliecināt iepirkumu komisiju, ka DLRR tramvaji būs labākie?

Mēs pazīstam Daugavpili, zinām pilsētas vajadzības, pārzinām dažādas tramvaju ekspluatācijas nianses. Mēs dzīvojam un strādājam pilsētā. Esam blakus tramvajiem. Mums ir nevainojama komunikācija ar uzņēmumu "Daugavpils satiksme", kas nodrošina tramvaju kustību pilsētā. Galu galā, mēs, rūpnīcas darbinieki un vadība, paši braucam ar pilsētas tramvajiem. Kurš gan cits labāk nekā mēs zina, kas vajadzīgs pilsētai? Tas bija pirmais būtiskais faktors. Otrs faktors - mūsu milzīgā vēlēšanās apgūt jauno produkcijas veidu. Eiropa šobrīd piedzīvo tramvaju renesansi. Tramvaju tematika ir ļoti aktuāla arī ekoloģijas dēļ. Ar tramvaju pārvietoties ir ērti, jo tas brauc pa savu joslu un nestāv sastrēgumos. Mēs Daugavpilij piedāvājām unikālu tramvaju, kas atbilst visām pilsētas vajadzībām.

Ar ko Daugavpils tramvajs ir labāks par Rīgas tramvaju?

Tas ir specifiskāks, jo Daugavpilī ir cita pasažieru plūsma. Rīgā ir daudz vairāk cilvēku. Daugavpilij nav vajadzīgs liels tramvajs, un ir specifiskas tā tehniskās ekspluatācijas nianses. Mūsu tramvajs Daugavpilij būs vairāk atbilstošs nekā "Škoda" ražotais tramvajs.

Bet, jā! Mēs ļoti gribētu ķerties klāt arī Rīgas tramvaju modernizācijai, protams, sadarbībā ar "Rīgas satiksmi". Esam jau veikuši pašreizējā Rīgas tramvaju parka analīzi un izstrādājuši tā modernizācijas projektu. Šo projektu varam realizēt ar izmaksu ziņā pilsētai draudzīgu budžetu. Pilnībā atjaunotie tramvaji atbilstu visām modernākajām mūsdienu prasībām. Mūsu projekts Rīgai izmaksātu daudz lētāk nekā jaunu tramvaju iegāde. Turklāt mēs esam vietējais, Latvijas uzņēmums. Jebkurā Eiropas valstī valdība un pilsētu pašvaldības priekšroku dotu vietējiem ražotājiem. Tas nozīmē mūsu rūpniecības attīstību. Nauda paliek valstī. Vietējiem darbiniekiem tiek maksātas algas, no kurām valsts iegūst nodokļus. Tāpēc jau mūsu valdībai jābūt ieinteresētai motivēt uzņēmējus radīt jaunus produktus un rūpēties, ka tie ne tikai tiek eksportēti, bet nonāk arī vietējā tirgū. Galu galā labumu no tā gūst ne tikai uzņēmuma darbinieki, bet arī valsts kopumā.

Tātad DLRR nākotnē plāno sadarbībā ar "Rīgas satiksmi" pilnībā renovēt agrāk no Čehijas iepirktos tramvajus ar augsto grīdu, pārbūvējot tos par zemās grīdas tramvajiem?

Jā. Mums ir šāds projekts, un mēs esam gatavi sākt sarunas ar "Rīgas satiksmi" un Rīgas domi. Pēc renovācijas tie būs tramvaji ar zemo grīdu un atbildīs visām mūsdienu prasībām. Praktiski tas būs jauns, mūsdienīgs tramvajs, un, neiedziļinoties sīkās detaļās, tas būs tāds pats tramvajs, kādus Rīga ir iepirkusi agrāk ārzemēs. Modernizēt nepieciešams gan Čehijā, gan Rīgas Vagonbūves rūpnīcā ražotos tramvajus. Ir jau notikušas pirmās sarunas ar tramvaju pārvaldi. Esam sapratuši viņu vajadzības un esam gatavi tās realizēt. Tam nepieciešama abpusēja vēlme un finansējums. Kolīdz tas atradīsies, būsim gatavi realizēt šo projektu.

Vai esat gatavi ražot arī retro tramvajus tūristu vizināšanai?

Jā, mēs spējam realizēt arī šādus projektus, ja tikai būtu pasūtījums. Saprotam, ka tas vairāk būtu nevis komerciāls, bet sociāls projekts, kas saistīts ar tūrisma attīstību un Rīgas tēlu. Mēs ar lielu interesi labprāt piedalītos šādā projektā. Rīgai varētu sekot arī Liepāja, Daugavpils un citas pilsētas.

Vai skatāties arī Tallinas virzienā?

Jā, mēs skatāmies visos virzienos. Mums visas valstis un visi projekti ir interesanti. Tā kā pagaidām mēs šajā tirgū esam jauniņie, tad gribam uzkrāt pieredzi un radīt bāzi, lai pēc tam paplašinātu savas darbības rādiusu. Pateicoties veiksmīgam Daugavpils domes lēmumam un Finanšu ministrijas atbalstam, mēs varēsim attīstīt savu produktu un nākotnē to arī eksportēt.

Tas labvēlīgi ietekmēs daugavpiliešu nodarbinātību, pilsētā plauks arī pakalpojumu nozare?

Protams. Darbiniekiem maksāsim algas, no tām valsts iekasēs nodokļus, darbinieki algas tērēs pilsētā - būs izdevīgi gan darbiniekiem, gan pilsētai, gan valstij. Cilvēkiem nebūs jādodas prom peļņā uz ārzemēm. Saņemot jaunu pasūtījumu, mēs varēsim piesaistīt aizvien jaunus darbiniekus. Pateicoties Daugavpils tramvaju projektam, darbā papildus esam pieņēmuši 20 jaunus darbiniekus, speciālistus, kuriem nodrošinām labu algu un labus darba apstākļus. Iegūstot pasūtījumus arī Rīgā, mūsu darbinieku skaits tikai pieaugtu.

Vai Daugavpilī ir viegli atrast atbilstošas kvalifikācijas darbiniekus?

Cilvēku resurss vienmēr ir pats vērtīgākais. Sagatavotus, labus speciālistus arī Rīgā atrast nav viegli. DLRR vēsturiski ir bijis uzņēmums - kadru kalve, kur paši sev gatavojām speciālistus. Šo funkciju neesam zaudējuši. Pie mums nāk strādāt arī pavisam jauni cilvēki. Pirms dažām dienām darbā par inženieri pieņēmām astoņpadsmitgadīgu puisi, Daugavpils Valsts tehnikuma audzēkni. Tagad viņam ir lielas karjeras perspektīvas. Perspektīvos kadros mēs esam gatavi ieguldīt, viņus apmācīt, sagatavot un nodrošināt ar labiem darba apstākļiem un cilvēka cienīgu algu. Mums ir svarīgi, lai šie jaunieši nemeklētu darbu Īrijas noliktavās vai Norvēģijas būvlaukumos. Arī pilsētas pašvaldībai ir jābūt ieinteresētai, lai labākie, vērtīgākie jaunieši nepamestu mūsu pilsētu, mūsu valsti, lai viņi radītu un attīstītu valsts un pilsētas ekonomiku. Būtiski, ka vidējā alga mūsu uzņēmumā ir augstāka nekā vidējā alga pilsētā.

Notiek veiksmīga sadarbība ar Daugavpils domi, notiek sarunas ar Rīgas domes un tās struktūrvienību amatpersonām. Bet vai mūsu valdība saprot, ka ir jāatbalsta uzņēmēji? Vai jūs izjūtat, ka šāda sapratne ir?

Runājot par savu sadarbības pieredzi ar valsts uzņēmumiem, secinu, ka Latvijā situācija ar pasūtījumu piešķiršanu nacionālajiem ražotājiem ir nepareiza un neizdevīga valsts budžetam, valsts nacionālajām interesēm neatbilstoša. Lielos pasūtījumus saņem un iepirkumos pastāvīgi uzvar ārvalstu ražotāji. Esam piedalījušies daudzos konkursos, bet tikai nedaudzos uzvarējuši. Kāpēc tas tā, man joprojām nav skaidrs. Parasti Eiropas valstis un to institūcijas ir ieinteresētas tieši savas nacionālās uzņēmējdarbības attīstībā.

Mēs zinām, ka Polija ir ieviesusi kvotu importa produkcijai, tā ierobežo importa pakalpojumus un tādējādi atbalsta pašmāju biznesu. Šādu piemēru ir daudz. Līdzīgi rīkojas Ungārija, Čehija, Slovākija, Vācija, Francija, Spānija. Tas pats banālais piemērs ar zemeņu cenām. Aizejiet uz Rīgas tirgu un paskatieties, cik maksā Polijā un cik Latvijā audzētas zemenes. Protams, ka pircējs nopirks Polijā audzētās, jo tās ir ievērojami lētākas. Bet Polijā jūs neredzēsiet Ukrainā audzētas zemenes, kuras maksātu lētāk nekā Polijā audzētās. Polijas valsts regulē šos procesus.

No mūsu valsts esat saņēmis vai izjutis kādu atbalstu?

Pirmā pozitīvā pieredze ar Daugavpils pilsētu bija, kad mēs kopā ar RVR realizējām dīzeļvilcienu modernizācijas projektu. Tas bija pirmais lielais projekts. Viss. Problēma tāda, ka mūsu uzņēmuma potenciāls un ražošanas jaudas ir paredzētas daudz lielākam produkcijas apjomam, un, ja valsts uzņēmumi un pašvaldības mūs neatbalstīs, mēs pārstāsim strādāt iekšējam tirgum un būsim atkarīgi tikai no eksporta līgumiem. No vienas puses, tas ir labi, jo mēs saņemam naudu no ārvalstīm un tādējādi nopelnām naudu savai valstij, taču papildu pasūtījumi iekšzemē mums palīdzētu pārdzīvot sarežģītus laikus, kādi bija 2020. gadā, kad sākās pandēmija un pēc tam karš Ukrainā. Iekšzemes pasūtījumi ļauj izlīdzināt finanšu un produkcijas plūsmu, lai nebūtu dīkstāves, nevajadzētu samazināt darbinieku skaitu, sašaurināt ražošanu. Ražošanas samazināšana un pēc tam paplašināšana ražošanai kopumā nenāk par labu.

Mēs gribam strādāt, mēs strādājam un strādāsim. No valsts gaidām atbalstu, kas saistīts ar eksporta garantijām. Piemēram, kad sākās karš Ukrainā, "Altum” mums atteica eksporta garantijas. No Ukrainas kompānijām bija uzkrājušies lieli parādi. Mēs valstij neprasījām naudu. Mēs lūdzām tikai mūs atbalstīt ar eksporta garantijām. Mēs bijām gatavi strādāt. Saprotam, kā saka - zem guloša akmens ūdens netek, tādēļ ir jāiet, jāprasa, jālūdz, jāizcīna sava vieta biznesā. Būtu jauki, ja no mūsu valdības puses parādītos noteiktāka pozīcija, kas vērsta ne tikai uz mūsu uzņēmuma, bet uz visu vietējo, nacionālo ražojošo kompāniju atbalstu.

No kādām valstīm saņemat pasūtījumus lokomotīvju remontam, un kāds šobrīd ir jūsu uzņēmuma galvenais pamatdarbības veids?

Mūsu pasūtījumu portfelī šobrīd ietilpst mūsu koncerna pasūtījumi - mēs lokomotīves iznomājam, paši veicam pārvadājumus, bet lielākā daļa ir vilcieni no privātām un valsts kompānijām no Austrumu un Centrālās Eiropas valstīm - Vācijas, Čehijas, Slovākijas, Ungārijas, Rumānijas.

Kopš karadarbības sākuma Ukrainā mēs izmainījām savu fokusu - mēs sapratām, ka vairs nedrīkstam būt atkarīgi no Austrumu tirgus - Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas. Sapratām, ka mums vairāk ir jāintegrējas Eiropas dzelzceļa biznesa vidē. Šīs iespējas mums parādījās, pateicoties ieguldītajām pūlēm jaunu klientu meklēšanā un piesaistīšanā. Mēs ļoti ātri pārorientējāmies uz Eiropas tirgu. Esam jau nostiprinājušies Austrumu un Centrālajā Eiropā un, pateicoties šiem līgumiem un tam, ka esam remonta bāze šim reģionam, plānojam nākamos lēcienus uz Rietumeiropas pusi, Balkāniem, Ziemeļeiropu. Šie reģioni mūs interesē, un mēs esam gatavi izveidot un piedāvāt jaunus produktus šīm valstīm. Mēs jau ar to nodarbojamies, uz šī pamata veidojam uzņēmuma nākotnes stratēģiju, kas orientēta uz Rietumeiropas pasūtītāju. Tāpat mēs turpinām meklēt un piesaistīt klientus no Vācijas, Čehijas, Polijas, Kazahstānas, Azerbaidžānas, Turkmēnijas, Mongolijas, Tuvajiem Austrumiem. Mūsu apvārsnis ir ļoti plašs, un katru dienu mēs atrodam arvien jaunus potenciālos klientus, ar kuriem notiek sarunas, un tiek gatavoti jauni projekti. Mēs paplašinām savu interesi noteiktos virzienos un valstīs, ar kurām nekad iepriekš neesam strādājuši. Mēs bijām spiesti to darīt un jau esam sasnieguši veiksmīgu rezultātu.

Kāpēc klienti no ārvalstīm izvēlas tieši jūsu uzņēmumu?

Jo mēs ieņemam savu nišu, piedāvājam pienācīgu kvalitāti par konkurētspējīgu cenu. Mēs esam uz klientu orientēts uzņēmums, pilnveidojamies gan darbā ar klientiem, gan nemitīgi uzlabojam produkcijas kvalitāti.

No inerta un smagnēja Padomju Savienības uzņēmuma esam pārvērtušies par efektīvu un uz klientu prasībām, vēlmēm un vajadzībām orientētu uzņēmumu. Kā mēs uzņēmumā paši mēdzam teikt, esam labs restorāns, bet ne visiem, nu gluži kā tāds lokomotīvju smalkais veikaliņš.

Vai jūsu uzņēmums klientu piesaistīšanā ir saņēmis atbalstu no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras?

Absolūti nekādu. Mēs tur vērsāmies, lai saņemtu eksporta garantijas. Tagad turamies uz savas naudas un akcionāra "Skinest Rail", mātes uzņēmuma finansējuma. Šobrīd tikai akcionārs iegulda attīstībā, jaunu klientu meklēšanā, mārketingā, pētniecībā, projektu sagatavošanā.

Paradoksāla lieta. Mēs 99% savas produkcijas eksportējam. Tātad pelnām valstij. Nauda paliek šeit. Tā šeit arī tiek tērēta. Kad mums bija slikti un mēs nezinājām, ko darīt, gājām uz attiecīgiem kabinetiem, bet mūsu priekšā vienkārši aizvēra durvis. Atbalstu no valsts mēs nesaņēmām. Tas mani izbrīnīja. Dīvaini, ka mūsu valsts neatbalsta eksportējošus uzņēmumus. No kurienes tad mēs varam gaidīt budžeta pieaugumu, lai nosegtu izdevumus, un uz kā rēķina valsts plāno to darīt? Tā taču ir ekonomikas ābece, ka ienākumiem ir jānāk no āra, lai pēc tam tos varētu tērēt iekšienē. Zaudējot ienākumu daļu no tranzītbiznesa, dzīvojot uz pastāvīgiem aizņēmumiem, agrāk vai vēlāk par to nāksies samaksāt. Pastāvīgi pārkreditēties un teikt, ka valstī nekad nav bijis tik daudz naudas, kura ir aizņemta, - mēs visi saprotam, pie kā tas var novest. Avīzēs un grāmatās raksta, kas notiek ar valstīm un lielām kompānijām, ja tās nemāk pareizi sarēķināt ienākumus un izdevumus.

Vai kas mainīsies jūsu uzņēmumā tad, kad uzbūvēs "Rail Baltica", kad Eiropas sliežu platums ienāks Latvijā?

Pārvadājumu ziņā saistībā ar "Rail Baltica" es perspektīvu nesaredzu. Saistībā ar mūsu biznesu, mēs zinām, ka "Rail Baltica" neies cauri Daugavpilij, līdz ar to tiešu dzelzceļa atzaru mēs neiegūsim.

No otras puses, pastāvot tādai dzelzceļa infrastruktūrai un ņemot vērā to, ka mēs jau strādājam ar Eiropas valstīm, vilcienu loģistikai, tos atvedot šurp un aizvedot atpakaļ, vajadzētu kļūt vienkāršākai un, visticamāk, kļūt lētākai. Bet kādus citus lielākus ieguvumus es mūsu kompānijai nesaskatu. Pašlaik mēs vilcieniem, lai tos pielāgotu sliežu platumam un tādējādi no Eiropas platuma sliedēm nogādātu pie mums un aizgādātu atpakaļ, mainām riteņus Lietuvā un Polijā.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais