Māris Bērziņš: Ministrijas vajag ik pēc desmit gadiem likvidēt un nākamajā dienā taisīt no jauna

© Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Māris Bērziņš ir ne tikai pazīstams rakstnieks, romānu “Svina garša”, “Aizliegtais pianīns” un citu autors, bet arī birokrātijas “eksperts”. Viņš jau daudzus gadus līdztekus rakstniecībai nodarbojas ar birokrātisko procesu pētīšanu un cenšas atklāt tās apbrīnojamās vitalitātes noslēpumu.

Tā nav vienīgā kvalitāte, kuras dēļ ar rakstnieku vienmēr interesanti parunāt. Viņš ir ārkārtīgi vērīgs sabiedrībā notiekošo procesu vērotājs, kuram ir savdabīgs, bet trāpīgs redzējums.

Romāns “Aizliegtais pianīns” ir tieši par birokrātiju un tās apbrīnojamo spēju iespiesties cilvēku dzīves it kā visnebirokrātiskākajās jomās. Atgādināšu, ka romāna sižets vijas ap kāda cilvēka centieniem uzdāvināt bērnudārzam mūzikas instrumentu, bet, izrādās, lai veiktu šo it kā ikdienišķo darbību, jāpārvar garš birokrātisku šķēršļu ceļš. Sociālajos tīklos var lasīt, ka, lai bērns varētu iet šaha pulciņā, nepieciešama ārsta izziņa. Līdzīgu ierakstu ir bez gala. Arī visi politiķi uz vēlēšanām sola samazināt birokrātiju, taču vēl nav redzēts neviens sekmīgs birokrātijas samazināšanas gadījums. Kur, jūsuprāt, slēpjas šīs birokrātiskās dzīvelības sakne?

Tur ir vairāki faktori. Pirmais, uz ko norāda visi klasiskie birokrātijas pētnieki: ir ierēdnis, kurš veic kaut kādus uzdevumus. Kādā brīdī viņš sabīstas, ka ar priekšnieka doto uzdevumu netiks galā, un lūdz kādu palīgā. Arī priekšnieks sabīstas, ka uzdevums netiks izpildīts un nevarēs par tā izpildi ziņot tālāk jau savam priekšniekam. Tāpēc izpilda šo lūgumu un minētajam ierēdnim iedod palīgu - jaunu darbinieku. Kad šis darba uzdevums izpildīts, tad šo jauno darbinieku tā vienkārši atlaist vairs nevar.

Viņiem abiem īsti darīt vairs nav ko, un tad viņi tajā jomā, kurā darbojas, sāk izdomāt jaunus uzdevumus.

Piemēram, ka katru mēnesi jāpārbauda vai jāuzskaita kaut kādi rādītāji. Iepriekš tas nav darīts, bet viņi izgudro pārliecinošu pamatojumu, kāpēc tas tagad būtu jādara. Ja ir radošas spējas, tad to diezgan vienkārši var izdarīt. Te arī parādās nākamais faktors. Cilvēki kļūst arī no varas pozīcijām apmierināti, jo viņi kādiem citiem ir uzlikuši jaunu pienākumu. Viņi arī radoši jūtas piepildīti, jo jaunu papīru ir saražojuši. Ir darbs padarīts, ir gandarījums, bet vienlaikus birokrātija ir drusku pieaugusi.

Vēl viens milzīgs birokrātijas veicinošais faktors ir bailes. Cilvēki neuzticas viens otram un iztēlojas visu to sliktāko, ko vien var izdomāt. Lai nodrošinātos, viņi saraksta visādus papīrus, kuros atrunā visus iespējamos scenārijus, ko nu tas otrs varētu izdarīt. Rezultātā jebkurš pakalpojums apaug ar milzīgu birokrātisko nosacījumu apjomu. Jāsaka godīgi, ka birokrātijā ir kaut kas metafizisks. Kad pats personiski saskaros ar birokrātiju, tad jūtu, kā no tās vēdī aukstums un tāds kā sausums. Tas ir tuksnesis. Es kā rakstnieks varu atļauties izteikties poētiski: ir burtiski sajūta, ka birokrātija kaltē cilvēkam dvēseli laukā. Viņš izkalst. Dvēseliski.

Birokrāti pat ir radījuši savu valodu. Nedzīvu, kā nokaltis koks. Piemēram, nekur birokrātiskos dokumentos netiek lietots vārds “darīt” vai citas ikdienā lietojamas vārdu konstrukcijas. Tā vietā: “Nepieciešams nodrošināt veicamo darba uzdevumu izpildi atbilstoši attiecīgajiem nosacījumiem un normatīvajiem aktiem.”

Cilvēks pats varbūt domā, ka viņam vislabāk būtu, ja nekas nebūtu jādara, bet, atrodoties savā darba vietā, birokrātam vai tam ierēdnim ne vienmēr slodze ir pietiekami pilna ar sakarīgu darbu. Šī šķietamā bezdarbība viņam rada diskomfortu, nedod nepieciešamo gandarījumu, tāpēc tie divi jau sākumā pieminētie izdomā uzrakstīt tādu nolikumu, kur viņiem būtu jauna nodarbošanās. Visa sistēma uz to mudina. Katrai konkrētai reālai darbībai, piemēram, pabalstu piešķiršanai, ir nepieciešami milzīgi nolikumu, noteikumu un nosacījumu kalni. Nevis vienkārši izdalīsim pēc kaut kādiem visiem saprotamiem kritērijiem, bet atkal sarakstīsim neskaitāmus papīrus ar vadlīnijām, koncepcijām, direktīvām. Bet ar šo darbu apjomu viņi divatā jau netiek galā. Viņiem vajag trešo. Pēc tam ceturto un tā tālāk. Un tā tā birokrātijas lavīna aug.

Kad 1998. gadā es pirmo reizi sāku strādāt Kultūras ministrijā, tad tur strādāja 30 cilvēku. Kad es atkal ar šo pašu ministriju saskāros 2011. gadā, tad tur strādāja jau 100 cilvēku. Tagad droši vien vēl vairāk. Vai Kultūras ministrija tīri funkcionāli kaut ko daudz vairāk dara? Taču nē.

Birokrātijai kā jebkuram organismam, kā dzīvai radībai ir tieksme paplašināties, ja tai no ārpuses nav nekādu ierobežojumu vai arī tie ierobežojumi ir tik maigi, ka tā tos viegli pārvar. Tas ir tāpat kā ar nezālēm. Ja tu nezāles neravē, tad tās pārņem visu lauku. Birokrātiju samazināt nevar. Var vienīgi kaut ko drusku apgriezt. Bet jau nākamajā dienā valsts sekretārs skrien pie ministra un sūdzas, ka mēs nevaram izpildīt savas funkcijas. Nu nekādi nevaram. Beidziet mūs presēt. Mums tie cilvēki ir obligāti nepieciešami.

Pastāv versija, ka mūsdienu sabiedrībā, kur gandrīz ikvienam, neatkarīgi no viņa apdāvinātības, ir iespēja iegūt augstāko izglītību, birokrātija pilda ārkārtīgi nozīmīgu sociālo funkciju. Tā absorbē to sabiedrības slāni, kurš izglītības dokumentu gan ir ieguvis, bet reālajā darba tirgū nav konkurētspējīgs.

Birokrātijas pamatā ir bēgšana no atbildības. Tu radi katram dzīves gadījumam papīru, jo, pasarg’ dies, kaut kas var notikt. Tas apmēram tā, kā uz meža ceļa uztaisīt gājēju pāreju.

Ar luksoforu un lūdzējpogu.

Nuja. Lai būtu droši. Tur dienā pabrauc garām dažas kokvedēju mašīnas, bet ja nu pēkšņi, kad tas baļķu vedējs brauc, uz ceļa izies kāds aizsapņojies sēņotājs. Ja kaut kas notiks, tad mums pārmetīs, ka neesam to novērsuši. Bet, ja mēs esam tur uzlikuši pāreju, tad esam nodrošinājušies. Ne jau domājot par to sēņotāju un baļķu vedēju, bet par sevi. Tas nekas, ka tur lieli resursi ieguldīti un iztērēti. Es varbūt drusku pārspīlēju, bet princips - ka tikai kaut kas nenotiek - ir noteicošais.

No jūsu teiktā izriet, ka runas par birokrātijas mazināšanu ir tukša muldēšana.

Labi, ka vismaz runā. Ja nerunātu, būtu daudz trakāk. Bet tur vajag lielu un kolektīvo gribu. Nepietiek, ka atnāk viens ministru prezidents, paplivinās, pabļaustās un viņam, protams, nekas nesanāk. Varbūt nepieciešama kāda liela sociālā kampaņa. Nezinu. Birokrāti jau ir milzīga masa. Tiklīdz viņi jūt, ka viņus grib aiztikt, viņi sāk bļaut. Tā kā viņiem ir administratīvais resurss, tad tās cīņas iznākums ir viegli paredzams.

Man ir viena radikāla doma. Sacīsim tā vienkāršoti: ir ministrija. Ik pēc desmit gadiem to ministriju vajag likvidēt kā uzņēmumu vai iestādi un nākamajā dienā taisīt no jauna. Mūsu dzīvē atspoguļojas daudzas lietas, kas dabā notiek un kuras var izmantot līdzībās. Ja tev ir aizaudzis lauks, tu ņem pļaujmašīnu un to nopļauj. Tu jau zini, ka tas atkal aizaugs. Pēc dažiem gadiem tur no jauna sazels krūmi. Un tad tu atkal brauksi un pļausi. Bet kādu laiku tev būs tīrs, un vairākus gadus varēsi dzīvot ar normālu skatu. Tā ir arī ar birokrātiju. Tā ir pilnībā jāiznīcina un tad jāsāk veidot no jauna.

Kur likt tur jau esošos cilvēkus?

Tautsaimniecībā. Mums taču visu laiku stāsta, ka jāieved strādnieki. Cilvēku taču trūkst. Visās jomās. Es jau saprotu, ka latvieši, kas brauc prom, nemīl dzimteni. Viņi savu zemi nemīl. Viņiem nav vajadzīga Latvija. Viņi var pukstēt, ka valstij viņi esot vienaldzīgi. Ak, nabadziņi.

Šeit nepieciešams precizēt, lai nerastos pārpratumi.

Šorīt satieku kaimiņieni. Es viņu pazīstu jau daudzus gadus. Viņai ir zemes gabals blakus manējam. Viņa atbraukusi apskatīties, jo te uz vietas nedzīvo. Viņa man prasa: nu, ko tu, Māri, domā? Viss taču iet uz galu, vai ne? Es saku: uz kādu galu? Man liekas, viss normāli. Viss attīstās. Ātrāk, lēnāk. Nepilnību daudz. Kā vienmēr, un nepilnības būs arī turpmāk. Visās valstīs ir nepilnības. Es prasu: tev, trūkst kaut kas? Viņa: nē, nu man jau viss kārtībā. Tad es viņai saku: nu man arī. Bet ko tu gribi? Ja tev viss kārtībā, tad dzīvo taču laimīga.

Es saprotu, ja uztraucas mazturīgi cilvēki, kuriem jāskaita kapeikas līdz algai vai pensijai. Ir daudzi dzīves pabērni, kuri trūcīgi dzīvo. Par tiem valdībai vajadzētu domāt, nevis celt sev algas par nenormālām summām. Tāds spļāviens visiem sejā. Lai kādi būtu tie viņu argumenti, tas ir spļāviens sabiedrībai sejā. Un tad viņi vēl grib, lai viņus ciena un mīl. Es runāju par deputātiem un valdību, kas pagājušo rudeni cēla sev algas. Tas bija drausmīgi. Viņi taču nav badā. Viņi jau ar tiem saviem pieciem vai cik tur tūkstošiem mēnesī dzīvo kā karaļi. Nē, viņiem vēl vajag. Viņi saka, citur arī ir tās lielās algas.

“Sadales tīkls” ar saviem divpadsmit un vairāk tūkstošiem...

Bet kāpēc nenotiek otrādi? Kāpēc nepaceļ skolotājiem? Kāpēc vispirms nepaceļ algas tiem, kuriem tās ir bezkaunīgi mazas? Tā taču būtu godīgāk. Un pēc tam jau mēs nonāktu līdz viņiem. Jā, mēs esam sasnieguši augstu līmeni, esam priekšā Lietuvai un Igaunijai un tagad esam pelnījuši arī sev pacelt algas. Neviens tajā brīdī pat neiebilstu, jo viņi patiešām būtu labi pastrādājuši un to nopelnījuši. Bet viņi neko nav izdarījuši. Viņi muļļājas. Viņi neko nevar savā starpā sarunāt. Es negribu teikt par visiem, un tas ir tikai mans viedoklis, bet es jūtu, ka lielai daļai politiķu politiskais process ir svarīgāks par politisko mērķu sasniegšanu.

Tas tur ir ārkārtīgi izteikti. Pat uzkrītoši. Patiesības labad gan jāsaka: tos, kuriem ir kaut kāda vīzija un konkrētāks mērķis, sit visaktīvāk. Jo bezjēdzīgāk un pareizākos lozungos runā, jo labāk. Pelēcību selekcija.

Viņi tajā katlā lieliski jūtas. Viņi jūtas tik svarīgi. Man tur jātiekas ar to, ar to... Viņam visi mazvērtības kompleksi uz brīdi pazūd. Mugura izslejas. Ego aug. Es te esmu un baudu šo sajūtu.

Un hokeja slidas pie kājām pēkšņi parādās.

Mēs jau visi redzam tos glumos puišus, kuri tur pa Saeimu vazājās. Viņiem acīs nolasāms, lai viņi man piedod, ka viņus interesē tikai visa šī jezga, aizkulišu spēlītes. Tas viņiem dod adrenalīnu, tas viņus uzbudina, tas viņus apmierina, bet rezultāts, kas ar valsti notiks, viņus maz interesē. Nu, kā sanāks, apmēram.

Paturpinot par tiem aizbraucējiem, jo tā tomēr ir svarīga lieta. Kaimiņiene, kuru pieminēju, dzīvo tepat Latvijā, bet viņas dēls 20 gadus Anglijā un tagad Nīderlandē iedzīvojies saka, ka tur labāk esot. Uz Latviju viņš šad tad atbrauc, jo te varot latviski parunāt. Bet viņš saka: tas dzīves līmenis.

Es viņam: ko tev dzīves līmenis? Tu esi celtnieks, tu esi labi nopelnījis un labi pelni, tu vari uzcelt sev māju, iekopt savu zemes gabalu.

Latvijā jau celtnieks arī nav nekāds nabags.

Nuja, tieši tā. Es nesaprotu, ko cilvēki grib? Viņiem viss ir, bet viņi vienalga sūdzas. Es nesaku par visiem, bet es satieku cilvēkus, kuriem galīgi nav par ko sūdzēties. Viņiem ir darbs, kas viņiem patīk, viņi ir pietiekami pārtikuši, ka var bērnus audzināt un arī paši kulturāli un visādi citādi pilnveidoties. Ko vairāk no dzīves vajag? Bet vienalga ir slikti. Jāsūdzas. Viss ejot uz leju. Kā veikalā ierauga pienu par kapeiku dārgāk, tā āaaa. Pasaules gals. Cits kaimiņš. Jauns puisis, uz pusi jaunāks par mani. Labs amatnieks, metāla apstrādātājs, metinātājs, santehniku pieprot. Viņš dabūja darbu Norvēģijā, santehniku uzstāda daudzdzīvokļu mājai un ar visu ģimeni aizbrauca prom. Viņš atbrauc un bez mitas lamā to, kas šeit notiek. Man tas šķiet ārkārtīgi nepatīkami. Ko tu te brauc un lamā visus? Skaties uz trūkumiem Norvēģijā un lamā tos tur.

Šī Latvijas lamāšana ir nepārprotama indikācija, ka viņš jūtas dziļi nelaimīgs. To esmu atkodis jau sen. Tiem, kuri svešumā jūtas neapmierināti, nemitīgi sevi jāpārliecina, ka Latvija ir viena bēdu ieleja. Citādi viņiem grūti sev iestāstīt, ka ir izdarījuši pareizo izvēli, braucot uz tām norvēģijām un īrijām.

Tas ir gandrīz kā vīruss, kurš aplipina visus pārējos. Ja cilvēks dzird, ka visiem viss ir slikti, arī viņš sāk arvien kritiskāk un kritiskāk skatīties. Nuja, arī piens kļuva dārgāks, tātad viss ir slikti. Protams, man arī ir kauns, ka mēs daudzās jomās esam tajā astes galā. Bet tas jau ir cits stāsts, kādi mēs paši esam kā sabiedrība.

Te mēs nonākam pie pamatjautājuma - kas ir noteicošais? Mūsu politiķu darbība vai pati sabiedrība? Nācijas pirmkodi, DNS spirāles, apziņas kopums? Vai no tā, ka galda galā sēž Kariņš, Siliņa vai Valainis, vispār kaut kas būtiski mainās?

Grūti pateikt. Varbūt arī nemainās. Tāpēc jau mans piedāvājums ir likvidēt ministrijas un uzreiz tās celt no jauna. Tad es vismaz zinu, ka tuvākos piecus, desmit gadus birokrātija nebūs vēl vairāk izaugusi. Jālikvidē normatīvā bāze un jāiztiek ar minimumu. Kā kara laikā vai pēc kara, kad resursu maz. Jāuzraksta visi noteikumi un nosacījumi uz vienas lapas un ar to jāiztiek. Skaidrs, ka tā birokrātija atkal saaugs.

Jau pieminējām politiķu negatīvo selekciju, glumos puišus. Kas būtu jādara, lai politiķu kvalitāte uzlabotos?

Es par to tā neesmu domājis. Es viņus visus nemaz nepazīstu, lai gan redzamākos zinu. Vai to politiķu vietā, kurus mēs tagad kritizējam, atnāks tādi, kurus mēs nekad nekritizēsim? Nē. Paies kāds laiks, un mēs kritizēsim jau nākamos, jo tie jau arī nebūs labi. Eņģeļi jau nenāks. Kādi cilvēki Latvijā ir, tādi viņi ir. Es tādu resursu, kas stāvētu aiz stūra un gaidītu savu vietu politikā, neredzu. Es vispār esmu pateicīgs, ka ir cilvēki, kuri grib vadīt valsti. Man tas liekas ļoti grūts, atbildīgs uzdevums. Pieļauju, ka viņi uz to skatās vieglāk. Man tas liekas smags darbs. Cits jautājums, kā viņi to darbu dara, bet es tur neesmu un to darbu nedaru.

Man ar gadiem ir mainījusies attieksme. Vairs neesmu tik kategorisks kā jaunībā. Nevienu vairs negribu pārtaisīt un zinu, ka nevienu nevar pārtaisīt. Domāju, ka Latvija virzās normālā attīstības gaitā. Šo gaitu ietekmē mūsu iedzīvotāju raksturi, iedzīvotāju sastāvs, viņu domas, viņu griba, viņu pasaules redzējums. Politiķi tur visu laiku pa priekšu grozās, un it kā viņi visu to gaisu nosaka, bet ja mēs sasummētu, kā cilvēki izturas savā starpā, cik viņi paši ir godīgi, tad secinātu, ka varbūt ne jau politiķi ir tie gaisa noteicēji.

Cik es apkārt nedzirdu kritiku: viņi taču tur zog, blēdās un kā tik vien neizdarās. Tikai nav teikts, ka tas kritizētājs nebūtu pirmais zaglis, ja pats tiktu tajā amatā. Bieži vien lielākie kritiķi ir tie, kuri paši nav tīri. Vismaz dvēselē. Varbūt viņi pret krimināllikumu ir tīri, bet pie izdevības varētu arī paši sašmucēties. Jo viņi tur nav un viņiem nav šīs iespējas. Daudzu kritiķu balsīs dzirdama skaudības nots. Viņiem šķiet, ka tiem tur ir labāka dzīve, tāpēc viņi ir slikti. Latvijai varbūt vajadzētu iziet noteiktu psihoterapeitisko kursu, jo mūsu vēsturiskā pieredze ir diezgan traumējoša. Arī uz iedzīvotāju sastāvu tā ir atstājusi baigu zīmogu.

Ko ar to domājat?

Latvija ir viena no retajām pasaules valstīm, kura nav atguvusi to iedzīvotāju skaitu, kāds tai bija līdz Pirmajam pasaules karam 1914. gadā. Šajā karā fronte ilgu laiku gāja pa mūsu zemi, gar Daugavas krastiem, un milzīgs iedzīvotāju skaits evakuējās dziļāk Krievijā. Pēc neatkarības iegūšanas ne visi atgriezās. Latvija ekonomiski atguvās un pat izrāvās Baltijas valstu līderos. 1939. gada rudenī aizbrauca gandrīz visi vācieši, kas bija izglītotākā, turīgākā iedzīvotāju grupa. Otrā pasaules kara laikā tika iznīcināti vai aizbrauca gandrīz visi ebreji, kas arī bija no “inteliģentā” gala. Kara beigās bēgļu gaitās devās simtiem tūkstošu izglītotāko, uzņēmīgāko latviešu ģimeņu, kuras nebija skārušas jau 1941. gada izvešanas. Vēl pēdējos turīgākos lauku saimniekus izsūtīja 1949. gadā. Atlikušos sadzina kolhozos un salauza patstāvību. Kas nāca vietā?

Mēs paši zinām, kas nāca vietā. No Padomju Savienības sabrauca izglītības, attīstības, demokrātijas izpratnes ziņā pilnīgi sveši cilvēki. Pilnīgi no citas pasaules. Jāatzīst, ka joprojām dzīvojam kopā ar daudziem, kuri nepieņem šo valsti. Tas arī velk mūs uz leju. Es nevispārinu. Daudzi iebraucēji un viņu pēcteči ir visnotaļ lojāli, bet ir daļa, kas nemācās latviešu valodu vai to nelieto principiāli.

Viņuprāt, mācīties latviešu valodu viņiem ir pazemojums. Viņi vienkārši neciena latviešus, latviešu valodu, Latvijas valsti. Viņi neciena šo zemi un turpina to uzskatīt par Krievijas nomali, kura vēsturiska pārpratuma dēļ uz laiku ir atšķēlusies no lielās un nedalāmās. Viņi dzīvo ar gaidām, ka atgriezīsies “vēsturiskais taisnīgums” un atkal te būs Krievijas impērija. Ar šiem cilvēkiem jātiek galā. Ar stingtu roku. Gribu uzsvērt, ka nevis ar nežēlīgu roku, bet gan stingru, likumos balstītu roku, jo pieļauju, ka tieši šis nelojalitātes faktors ir noteicošais, kāpēc atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas.

Jāstrādā, lai šie cilvēki integrētos. Stingri, mierīgi un konsekventi. Ilgstoši konsekventi, nevis ar īslaicīgām kampaņām. Krievi kā tautība šo mierīgo, konsekvento stingrību labi saprot un to pat labprāt pieņem. Tieši latviešu pielaidība un gatavība momentā pāriet uz krievu valodu viņos mazina cieņu un vēlmi integrēties. Arī viņiem pašiem būtu labāk, ja viņi iemācītos valodu, iepazītu vietējo kultūru, tajā iekļautos un sajustos kā savējie. Citādi viņi ir cilvēki bez saknēm, kas visur jūtas slikti. Bet ar cilvēkiem, kuri jūtas slikti, nekādu ekonomisko vai cita veida izrāvienu nevaram sagaidīt.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.