Augusts Brigmanis: "Sadales tīkla" tarifu samazināšana ir svarīgāka par Stambulas konvenciju

© Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Lai arī ilggadējais ZZS vadītājs un galvenais runasvīrs Augusts Brigmanis tagad ir no partijas vadības it kā pagājis malā, dodot vietu saviem jaunākajiem kolēģiem, viņš joprojām ir viens no zinošākajiem un ietekmīgākajiem politiķiem ne tikai ZZS rindās.

Brigmaņa politiskās prognozes piepildās ar apbrīnojamu precizitāti. Pērnruden, uzreiz pēc 14. Saeimas vēlēšanām, viņš prognozēja, ka pavasarī politiskā ainava stipri mainīsies. Ja tajā brīdī ne “Vienotība”, ne “Progresīvie” ar ZZS negribēja pat runāt, tad tagad, nepilnu gadu vēlāk, ar viņiem jau veido jaunu valdību.

Dažas dienas pirms Saeimas balsojuma par jaunās Evikas Siliņas valdības apstiprināšanu tiekamies ar Brigmani, lai noskaidrotu, kā viņš redz un vērtē pašreiz notiekošo.

Jaunās valdības veidotāja Evika Siliņa jūsu pārstāvēto politisko spēku - ZZS - publiski nosauca par neuzticamiem partneriem, kuriem nevarot uzticēties. Tāpēc viņiem nedrīkst dot svarīgas ministrijas. Bet veidot valdību ar “neuzticamiem” drīkst?

Vakar televīzijā dzirdēju šo viņas frāzi. Viņa gan pēc tam mazliet pierāvās un piebilda: nuja, viņi paši tam piekrīt. Es personiski pieeju šai lietai diezgan relaksēti. Esmu no tās situācijas izaudzis, kad, ejot valdībā, gribu kaut ko par katru cenu. Arī citi mūsējie nav noskaņojušies uz to, ka, ja mēs ejam valdībā, tad noteikti gribam to un to, tādu un tādu ministriju. Tāpēc es šajā situācijā lielu problēmu neredzu. Ja viņiem (tiem, kuri mūs sauc par neuzticamiem) tāds viedoklis ir, ja tas viņiem traucētu izveidot valdību, nu dies’ ar viņiem. Lai vada aizsardzības ministriju, lai vada tieslietu ministriju, iekšlietu ministriju. Tur ir daudz darba, ko darīt. Lai stādā.

Vai tas tomēr jums nav tā kā aizvainojoši?

Tāds aizvainotās vecmeitas sindroms ir pārgājis. Es tagad skatos uz tiem aizejošās valdības cilvēkiem, kuri akmenscietām sejām publiski paziņo: mēs esam apvainojušies. Mēs esam ļoti aizvainoti. Pēc tam aiziet aiz stūra un prasa: nu, kā tev iet, kas jauns? Jāsaka, visā tajā lietā ir ļoti daudz liekulības. Es jūtu, ka arī mums iekšienē to stāstu tā neuztver [kā aizvainošanās vērtu].

Cits stāsts, par kuru runā, ir par Stambulas konvenciju ratifikāciju. Vai tā ir šīs jaunās koalīcijas vienošanās sastāvdaļa?

Lemšana par šīs konvencijas ratifikāciju būs nekavējoša. Tur ilūzijas nevajag lolot. Šis jautājums būs darba kārtībā tuvākajā laikā. Pieļauju, ka šo Stambulas konvenciju pavadīs kaut kādi skaidrojoši dokumenti, kas būs balstīti uz Satversmes tiesiskā pamata. Es tos neesmu redzējis, bet zinu, ka ļoti nopietni ar šiem dokumentiem strādā mūsu deputāts Gunārs Kūtris. Kad šī darba galarezultātu mēs redzēsim dienas gaismā, tad arī būs galīgais slēdziens, bet man nav pamats apšaubīt mūsu deputāta juridisko kompetenci. Jebkurā gadījumā lēmumprojekts ir tuvu ratifikācijai.

Tātad var teikt, ka vienošanās bija.

Es pats tur klāt nestāvēju, rociņu neturēju, tāpēc nevaru teikt, kādā formā tas ir nofiksēts. Es domāju, ka šis punkts valdības deklarācijā nebūs iekšā. Varbūt es maldos, jo pēc mūsu sarunas jau vēl laiks paies. Konceptuāli ir panākta sapratne, ka ar šo jautājumu (Stambulas konvencijas ratifikāciju) ir jātiek galā. To es varu apliecināt.

Tur aizķeršanās nebūs?

Domāju, ka nē. Tur gan ir ļoti trausls tas balsu skaits.

Jums frakcijā ir strikts nolikums. Būtiskos jautājumos nekādas brīvdomības netiek pieļautas.

Šādā situācijā, kad koalīcijai ir 53 balsis (šajās dienās parakstīsim līgumu ar Oļegu Burovu), šis būs jautājums, kur nekādu brīvsoļu nebūs. Kā frakcijas vairākums lems, tā arī būs jābalso. Tad sabiedrībai būs jāskaidro.

Tātad jūs neuztrauc, ka daļai konservatīvi noskaņotas sabiedrības šāds balsojums varētu nepatikt?

Es pats vienmēr esmu teicis, ka nebalsošu par to ratifikāciju, bet esmu ar daudziem runājis, mēs esam veikuši iekšējo aptauju, un jāsaka, ka vairākumam šis jautājums ir diezgan vienaldzīgs. Cilvēki redz citas prioritātes šajā brīdī.

Kādas prioritātes?

Tā ir absolūti ekonomiskā prioritāte. Cilvēki ir pat ne tik daudz par drošību satraukušies, jo visi jau redz tos spēkus, kas mums to palīdz garantēt [NATO], bet viņus uztrauc, ko viņi ēdīs un kas viņiem makā paliks. Šobrīd svarīgākā prioritāte ir “Sadales tīkla” tarifi. Par to nav ne mazāko šaubu.

Par šo jautājumu koalīcijā jau ir vienošanās?

Vienošanās nav, bet saruna ir bijusi, un visiem ir skaidrs, ka šie tarifi ir jāsamazina. Vienkārši jāņem un jāsamazina. Es ļoti ceru, ka šajā virzienā mēs iesim. Vienalga, ko tie “Sadales tīkla” priekšnieki teiks. Tiem viņu stāstiem, ka citādi viņiem gals klāt, dzīve apstājas, es vienkārši neticu. Es ceru, ka šajā jautājumā būs ļoti konkrēti lēmumi.

ZZS ar “Apvienoto sarakstu” (AS) ir visai sarežģītas attiecības. Kā tagad viņu situāciju vērtējat?

Aizspēlējās.

Vai jūs tomēr nedaudz viņus neprovocējāt palikt ārpusē? Bija tāda sajūta, piemēram, LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, ka Viktors Valainis speciāli kaitina Edgaru Tavaru, lai viņi ar jums pie viena valdības galda nesēstos.

Es tā neteiktu. Paskatīsimies objektīvi. Ja vien mērķis jau no paša sākuma nav bijis iet opozīcijā, kam es neticu, tad jābūt lielai mākai šajā situācijā palikt opozīcijā. Es atceros laikus, kad ZZS priekšā tika aizcirstas durvis no dažu AS līderu puses ar vārdiem: jūs te mūžīgi sēdēsiet opozīcijā, bet mēs ejam pozīcijā. Mēs ejam iekšā, bet jūs tur ar savām problēmām, paši zināt kādām, tur aiz durvīm arī paliksiet.

Ja mēs uz šo stāstu tagad paskatāmies, tad redzam, ka viss, ko viņi ir darījuši, ir tikai ar vienu lielu mīnusa zīmi. Aizejošās valdības veidošanā viņi dabūja ne tās labākās ministrijas. Tieši otrādi, problemātiskākās. Tas numur viens. Otrs, aizspēlējās un nolika zem sitiena savu premjera amata kandidātu - Uldi Pīlēnu. Neticu, ka tāda līmeņa cilvēks būtu gājis speciāli zaudēt.

Jūs domājat prezidenta vēlēšanas?

Jā, prezidenta vēlēšanas. Tas numur divi. Numur trīs. Nu, ko vēl labāku var vēlēties? Atnāk Kariņš ar piedāvājumu [paplašināt koalīciju]. Viņiem vajadzēja vienkārši piekrist. Kā dzīve tālāk rāda, tas būtu saprātīgākais lēmums. Nē. Sāk atkal stāstīt savus stāstus par milzīgo aizvainotību, bīdīt kaut kādus principus. Pašās beigās taču atkal viņiem bija iespēja.

“Vienotība” visu laiku viņus aicināja. Tagad būs opozīcijā. Varbūt tur sevi parādīs kā superspēcīgu politisku spēku. Lai pamēģina.

Kā šajā kontekstā redzat Pīlēna lomu?

Uz āru jau neviens neparāda, ka viņš tajā brīdī ticis izmantots. Viņam nav bijusi līdz galam nodrošināta situācija. Skaties kā gribi, viņš ir zaudētājs. Savā laikā ZZS bija zaudētāju situācijā. Katram politiskam spēkam un tā līderim dzīvē tāds brīdis var būt.

Vai Nacionālā apvienība (NA) arī ir līdzīgā situācijā?

Viņiem tomēr drusku citāda situācija. Es piekrītu tiem, kas saka, ka NA tik daudz neriskē, paliekot opozīcijā. Viņiem ir savs elektorāts. Cita lieta, ka viņiem vērojams pakāpenisks reitingu kritums un viņiem vajag kādu veiksmes stāstu, ko savam vēlētājam parādīt. Ko viņi opozīcijā parādīs? Skaidrs, ka kritizēs pozīciju. Ir liela atšķirība, kad tu pats aizej opozīcijā, un kad tevi noliek opozīcijā. Partijai vissliktāk ir tad, ja tevi noliek opozīcijā pēc kaut kādiem principiem. Šajā brīdī pašiem aiziet?

Mēs runājam par...?

Par jebkuru.

NA jau, var teikt, aizgāja pati.

Viņi teica, ka ar “Progresīvajiem” nevar sadzīvot. Sava loģika tur ir. Viņi jau visu laiku Saeimas sēdēs gāja uz konfrontējošām diskusijām. Cits jautājums, vai tā viedokļu atšķirība ir tik milzīga, ka kopā nevar nekādi.

Viņiem bija sevi kaut kā jāparāda, jo viņi pamazām zaudēja arī savu specifisko identitāti. Tas īpaši izpaudās iepriekšējās Saeimas laikā, kad es pats viņus vairākos rakstos nodēvēju par “krupju rīšanas čempioniem”. Ja kara laikā nacionāli noskaņota partija tik vāji nostartē, tad kaut kas bija jādara.

Politikā šobrīd kopēja lieta ir spilgtu, izteiktu līderu trūkums. AS un NA vidū izteiktu, spēcīgu līderi mēs it kā neredzam. Raivis Dzintars ir tā kā pagājis malā, un citu nav. AS ir vēl skumīgāks skats. Kad pie Brīvības pieminekļa sagaidīja mūsu basketbolistus, tad līderi jau bija citi. Turklāt viņi nelīda augšā tribīnē un runas neteica. Tur apakšā, pie zemes sarokojās un palika lejā. Autogrāfus nedalīja.

Šobrīd par jauno Siliņas valdību un pat tās galīgo sastāvu vēl pāragri runāt, bet prognozes par tās stabilitāti un sekmēm ir dažādas. Kādu jūs redzat tās perspektīvu?

Būsim reālisti. Daudz tādu lēmumu, kurus sabiedrība uzņemtu ar sajūsmu, nebūs. Uz to arī gribu gatavot sabiedrību, ka tas mantojums, ko atstāja aizejošā valdība, nav viegls. Tie solījumi, kurus ir devuši viņi, būs jāpilda mums. Runa ir par solījumiem skolotājiem, policistiem, veselības darbiniekiem. Visi šie solījumi ietver summas simtos un simtos miljonu eiro. Līdz ar to vispirms jātiek galā ar visiem šiem solījumiem. Mans vērtējums ir: ja mēs šim (nākamā gada) budžetam tiekam pāri, jo visi jau gribēs vēl tur daudz ko dabūt iekšā, tad tā lieta aizies.

Kāda beigu beigās ir panākta vienošanas par distancēšanos no “Lemberga ietekmes”? Tas tomēr ir jautājums, kas visu šo laiku tiek nemitīgi uzturēts.

Atgriezīsimies pa apli pie mūsu intervijas sākuma. Ja mēs esam piekrituši, ka esam tādi, kādi esam, tad, lūdzu: ir ministrijas, uz kurām mēs pat neskatāmies. Lai tur sēž pavisam atbildīgi politiski spēki. Tas nekas, ka kādas personas no šiem politiskajiem spēkiem jau viesojas dažādos kantoros pie izmeklētājiem.

Tas tāds mājiens uz Valmieras notikumiem?

Nu, lūk, bet es to neesmu teicis. Nav ko bērt sāli uz brūcēm. Tas ir viens. Otrs, viņam pašam (Lembergam) ir savas lietas, kas jādara. Šobrīd ir dažādas tiesvedības, un viņš ar šīm lietām ir vairāk aizņemts nekā ar to, kas te valdībā. Lai viņam veicas tikt galā ar tām. Nu tā. Mēs no viņa norobežojušies neesam, viņš paliek mūsu premjera amata kandidāts.

Un uz nākamajām Saeimas vēlēšanām atkal būs jūsu kandidāts?

Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl tālu. Par tām tagad nav pat ko runāt. Bet kas attiecas uz pašreizējo politisko procesu, tad katram šajā valdības veidošanā savs solītis uz priekšu ir jāpasper. Mūsu panākumu atslēga vai, otrādi, kritums būs atkarīgs ne jau no balsojuma par Stambulas konvenciju vai kaut ko tamlīdzīgu. Visu izšķirs, kā konkrētie cilvēki, konkrētie ministri strādās un ko varēs šajos sarežģītajos apstākļos parādīt. Kā viņi spēs sevi pasniegt? Ko izcīnīt šajā kopējā stāstā?

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.