Pēteris Apinis: Hosam, es zinu, tu lasi manus tekstus – aizbrauc uz piecām ģimenes ārstu praksēm!

Pēteris Apinis © Dmitrijs Suļžics/F64

Medicīna Latvijā ar “Jaunās vienotības” un tās satelītu rokām ir būvēta kā piramīda, kas stāv apgāzta otrādi, kur Pavļuta zelta gultas un vakcīnu iepirkumi vēl ilgi kā smags slogs gulsies uz sistēmu, intervijā “Neatkarīgajai”, runājot arī par daudzām citām aplamībām mūsu valstī, stāsta ārsts, politisko procesu vērotājs un pazīstamā TV seja Pēteris Apinis.

Vai politikā notiekošās nejēdzības neaizēnoja valsts svētku svinēšanu?

Savulaik lidoju sarkanbaltsarkanā “airBaltic” lidmašīnā. Tā sarkanā krāsa lidmašīnai bija ļoti attāla no Latvijas karoga krāsas, bet baltā - pilnīgi perfekta. Šogad svētkos gan tramvajs, gan trolejbuss bija nokrāsots par godu Latvijai. Varam jau iet tālāk - nokrāsot sarkanbaltsarkanus arī dažus skrejriteņus, bet šādu svētku stāvdrāžu braucējiem ļaut traukties divreiz ātrāk un neievērot sarkano gaismas signālu.

Man svētkos bija arī trīs jauki pārsteigumi. Es allaž 18. novembrī aizbraucu uz Meža kapiem nolikt sveces vecākiem, radiem un arī Latvijas valsts dibinātājiem. Šoreiz pārsteigums - braucu pāri pēc skata tīkamajam Brasas tiltam. Pēc tam pastaigāju pa Uzvaras parku - nu ļoti patika, tikai Vilnim Ķirsim nāksies vēl nobruģēt mazas taciņas, kas savieno riteņbraucēju ceļus - jau šobrīd cilvēki šīs takas ir ieminuši. Visādi citādi - labs darbs padarīts, Uzvaras parks beidzot ir dzīvs.

Trešais. Mums ir prezidents, kuram ir ko teikt, kurš zina, kā teikt, un kura teiktais ir saprotams, gudrs un vieds.

Šai valdībai solās ilgs mūžs?

Visticamāk, tā darbosies līdz nākamajām vēlēšanām. Šis valdības modelis man atgādina principu, kāds darbojās padomju armijā - rakt grāvi no sētas līdz pusdienām. Atceries, tu piedalījies mītiņā pret metro, tas bija tālajā 1988. gadā. Citi atnāca ar plakātiem, es aizgāju ar lāpstu. Tu jautāji - kāpēc lāpsta? Es skaidroju krievu armijas principu, jo lāgā neticēju, ka Rubiks pat līdz lāpstai tiks. Tā arī šobrīd par valdību - līdz pusdienām, tas ir, līdz vēlēšanām valdība nostrādās, bet par to rakšanu neesmu drošs.

Kāda ir tava attieksme pret referendumu Saeimas atlaišanai?

Mums viss notiek ar novēlošanos. Referendumu vajadzēja rīkot pret 13. Saeimu, kur valdībā rosījās Pavļuts, Bordāns, Linkaits, arī Kariņš, bet Saeimā - Kaimiņš, Voika, Gobzems, Jurašs un citi leģendāri personāži. Tā bija Saeima un valdība, kas neprātā aizņēmās un kaisīja naudu, lidoja ar privātām lidmašīnām, pirka zelta gultas un pasūtīja vakcīnas daudziem gadiem uz priekšu.

Latviešu tauta piecieta mājsēdi, preču tirdzniecības ierobežojumus, ambulatorās medicīnas slēgšanu, galu galā - Eiropā lielāko mirstību no kovida, tāpēc tagad nav ne mazākā iemesla izteikt neuzticību Evikai Siliņai, kura knapi divus mēnešus strādājusi.

Referendums būtu par Saeimas, nevis par Ministru kabineta atlaišanu.

Latvijas likumdošana izveidota tā, ka Saeima gandrīz neko nelemj, tikai atraugājas uz ministru un ierēdņu izstrādātiem priekšlikumiem likumdošanā. Saeima 99,9% gadījumu nevar ietekmēt valsts budžetu. Saeimā galvenos lēmumus pieņem pieci seši cilvēki, no kuriem, iespējams, daži nemaz nav deputāti. Pat ja notiktu neiespējamais un referendums notiktu, tauta Saeimu atlaistu, tad jaunās vēlēšanās vairāk vai mazāk ievēlētu to pašu partiju sastāvu; personālijas nedaudz pamainītos, bet nemainītos tie 5-6 cilvēki, kuri visu pielemj mums nezināmā telpā, kas, iespējams, nemaz neatrodas Saeimā.

Referendums patiesībā būtu pret “Jauno vienotību”. Un šajā ziņā referendumam būtu jēga.

JV, ilgus gadus vadot valdību, ir ieviesusi glumu un absurdu attīstības principu. Piemēram, kultūras jomā - uzbūvēt Dziesmu svētku estrādi par 100 miljoniem, kur uzturēšanas izdevumi katru gadu būs 10 miljoni, bet diriģentiem piecus miljonus atrast ir neiespējami. Nacionālā teātra nākotni nosaka nevis režisora ģenialitāte, bet nepieciešamība par 30 miljoniem uzbliezt piebūvi.

Sportā tas nozīmē celt sporta ēkas (tagad un tūlīt celt jaunu basketbola halli), bet sporta skolu skolotājiem nepietiek algām, savukārt daudzos jaunuzbūvētajos baseinos nav ieliets ūdens. Vēl sportā tas nozīmē rīkot olimpiskos atlases turnīrus par nodokļu maksātāju naudu un pašu rīkotāju personiskajos smilšu stadionos, bet sportistiem labām treniņnometnēm nepietiks.

Tiek būvēts “Rail Baltica”, kas būs pārlieku dārgs, kura ekspluatācija katru gadu prasīs vismaz pusmiljardu, bet šis dzelzceļš pilnīgi nerisinās Latvijas iedzīvotāju problēmas pārvietoties no punkta A uz punktu B.

Nerunāsim par medicīnu - tiek būvētas un vēl tiks būvētas slimnīcu ēkas, to ekspluatācija būs neiedomājami dārga, bet vecās, kultūrvēsturiskās medicīnas būves lēnām pārvēršas graustos. Slimnīcas neārstē pacientus, pasaule virzās uz ambulatoru ārstēšanu. Visefektīvākā sabiedrības veselība ir profilakse un primārā aprūpe - ģimenes ārstu dienests, bet tieši ģimenes ārsti no 1. janvāra realitātē saņems par 15% mazāk par katru pacientu.

Tu runā par Stradiņa slimnīcas celtniecību?

Ir vēl arī tāds projekts, kur visi jau berzē rokas - nocirst Biķernieku mežu un būvēt vēl vienu milzu slimnīcu pie Gaiļezera. Projekts tapa Ilzes Viņķeles viedā vadībā kovida laikos.

Medicīna Latvijā ar JV un satelītu rokām ir būvēta kā piramīda, kas stāv apgāzta otrādi, kur Pavļuta zelta gultas un vakcīnu iepirkumi vēl ilgi kā smags slogs gulsies uz sistēmu.

Ceturtdien redzēju sapni: no Veselības ministrijas sešas milzu kravas ar spectērpiem, gumijas zābakiem, halātiem, cimdiem tika aizvestas uz Zemkopības ministriju, lai tās darbinieki šos epidemioloģiskos, superdārgos pretkovida tērpus izmanto lopiņu inspekcijās. Bet pie lopiem jau baltos ķiteļos iet nedrīkst - tas nav labbūtīgi, lopiņi baidās.

Ar budžetu veselības jomā šoreiz viss ir kārtībā?

Budžeta pieaugums ir piemīlīgs - 270 miljoni, tikai tie miljoni nav ielikti pamatbudžetā. Lai saņemtu šo papildu naudu, Hosamam Abu Meri būs jāraksta milzu ziņojumi un jāpierāda, kurā medicīnas nozarē izveidojusies lielākā katastrofa.

Kas pirmām kārtām būtu jāizdara ministram Hosamam Abu Meri?

Jāmazina birokrātija. Dažādos likumos un normatīvos aktos ierakstīts, ka ģimenes ārstam jāsadarbojas, jāatrakstās vai jāatskaitās 48 dažādām institūcijām. Ģimenes ārstam katru dienu jāpilda vismaz deviņi žurnāli un vismaz 20 dažādu papīra formu, kas patiesībā visas ir paredzētas tikai un vienīgi Getliņiem vai iekuram.

Nerunāšu par e-veselību, kas radīta ar mērķi sarežģīt, nevis vienkāršot.

Normāls ģimenes ārsts papīru smērēšanai patērē vismaz četras, ja ne piecas stundas katru dienu. Šo laiku viņš varētu veltīt sarunai ar pacientiem, izmeklēšanai, zāļu saraksta optimizēšanai vai vismaz jaunu zināšanu apgūšanai.

Drīkst, es veikšu nelielu uzrunu Hosamam?

Izklausās intriģējoši.

Hosam, es zinu, ka tu lasi manus tekstus. Aizbrauc uz piecām ģimenes ārstu praksēm tikai ar vienu mērķi - noskaidrot, kuri žurnāli, atskaites, taloni, aptaujas, manuāļi ir lieki. Sadali visu nejēdzīgo papīru kalnu divās daļās, un nejēdzīgāko pusi paģērē ierēdņiem mēneša laikā izņemt no aprites, neko jaunu neliekot vietā. Pēc tam atbrīvo slimnīcu valdes no birokrātijas kalna. Pretējā gadījumā valsts slimnīcās dažāda kalibra papīrrakstītāju būs vairāk nekā ārstu.

Atgriezīsimies pie valdības darba. Tu rakstīji, ka valdība ir tautas spogulis, bet Latvijas tauta slimo ar alkoholismu un citām atkarībām.

Es teicu nedaudz citādi. Latvijas valsts slimo ar alkoholismu, depresiju un atkarībām. Gluži tāpat kā alkoholiķis savai dzeršanai allaž atrod attaisnojumu un nesaredz slimību ikdienas dzeršanā, Latvijas tauta nesaskata alkoholismā, smēķēšanā, marihuānas un fentanilam līdzīgu zāļu lietošanā iemeslu ekonomiskai lejupslīdei.

Latvijas valdība zina, ka Latvijas iedzīvotāji visvairāk ekonomiski attīstītajā pasaulē lieto alkoholu (uz katru iedzīvotāju, kas vecāks par piecpadsmit gadiem, 12,2 litri plus divi litri pašbrūvēta, nelegāla vai cita neuzskaitīta alkohola). Bet valdība atrod visus veidus, kā nepalielināt nodokļus, neierobežot alkohola pieejamību bērniem, nenorobežot alkohola tirdzniecību no pārtikas preču tirdzniecības. Nerunājot par to, ka mums ir fantastiska dzeršanas tradīcija - dzer un brauc, valdība uzskata, ka benzīntankā noteikti jātirgo šņabis.

Ko tu ieteiktu lemt Saeimai, lai efektīvi sāktu apkarot alkoholismu?

Palielināt alkohola akcīzi vismaz līdz Lietuvas un Igaunijas līmenim, aizliegt alkohola tirdzniecību benzīntankos, ierobežot tirdzniecības laikus, nepārdot alkoholu svētdienās, norobežot alkohola tirdzniecību lielveikalos. Būtiski - atrast papildu līdzekļus alkoholisma ārstēšanai.

Kamēr valdība neizlēmīgi mīņājās, tikmēr profesoru Alvilu Kramu elektronisko cigarešu ražotāji iesūdzējuši tiesā.

Smēķēšana neatkarīgi no tā - smēķētas tiek parastās vai elektroniskās cigaretes - saīsina cilvēka mūžu. Eiropā smēķētājs dzīvo vidēji divpadsmit gadus īsāku mūžu par nesmēķētāju. Tātad - jebkurš cigarešu vai elektronisko cigarešu ražotājs vai tirgotājs strādā ar mērķi saīsināt cita cilvēka dzīvi. Nodēvēšu ražotāju vai tirgotāju par slepkavu. Sanāk, ka slepkava sūdz ārstu tiesā par to, ka ārsts iestājas pret bērnu piesaisti smēķēšanai.

Vai tevi par šiem vārdiem arī neiesūdzēs tiesā?

Protams, šai tabakas industrijai ir miljonu peļņa, un tā var noalgot vislabākos juristus. Taču Eiropas tiesās jau ir precedenti: taisnība ir tiem, kuri smēķēšanu apkaro. Tā ka - taisnība būs jāmeklē Briselē.

Elektroniskās cigaretes Latvijā galvenokārt uzsāk smēķēt 12-15 gadu vecumā, un elektroniskās cigaretes ir vārti uz cigarešu smēķēšanu un narkomāniju.

Elektroniskās cigaretes, kuru šķidrumā nereti ir narkotiskas un psihotropas vielas, itin brīvi tirgo skolās, bet par elektronisko cigarešu un karsējamās tabakas tirdzniecību bērniem šiem slepkavniekiem nav kriminālatbildības. Vienkāršākais un vislētākais veids, kā pagarināt Latvijas iedzīvotāju vidējā mūža ilgumu: palīdzēt smēķēšanu atmest smēķētājiem un nepieļaut smēķēšanas uzsākšanu 12-15 gadu vecumā.

Bet ir vēl trešais valsts atkarības slimības simptoms - centieni sportā ievilkt derību jeb likmju biznesu. Tas tiek darīts caur dažādām Saeimas komisijām, stāstot, ka šis bizness finansēs sportu. Patiesībā tas ir vieglās peļņas bizness, kas no 18-25 gadus veciem vīriešiem izsūc naudu. Lielbritānijā ir vidēji 400 pašnāvības šādas vecuma grupas vīriešiem katru gadu pēc otrās vai trešās likmes. Latvijā tas nozīmē 10-12 pašnāvības ar līdzīgu cēloņsakarību.

Tad jau jāslēdz arī “Latvijas loto”?

Tur ir atšķirības. Pirmā - iegūtā peļņa no “Latvijas loto” nonāk dziesmu svētku rīkošanai. “Latvijas loto” ļāva nosvinēt Latvijas simtgadi un uzturēt akciju “Sporto visa klase”.

Derību jeb likmju bizness balstās uz principa - liec likmi pirms spēles vai spēles laikā. Ja zaudē - likmju kompānija tev atsūta atpakaļ 10% vai 15% un saka - pieliec mazliet savu naudiņu un spēlē vēl. Spēlētājs aizņemas, uzliek vēlreiz, zaudē, bankrotē, izdara vai neizdara pašnāvību. Pasaulē to sauc par “jaunu vīriešu slimību”. Bieži tas notiek speciālās kafejnīcās ar zemu alkohola cenu.

Kategoriski esmu pret “OlyBet” (sporta totalizators - E.V.) nosaukumu uz valsts izlases krekliņa.

Tev noteikti ir viedoklis par Stambulas konvenciju.

Es izlasīju Stambulas konvenciju, turklāt sākotnēji - angļu valodā. Garš teksts. Man lasīšanai vajadzēja vairāk nekā pusotru stundu. Un tad es kā redaktors pieķēru sevi pie domas, ka dokumentu rakstījuši dažādi cilvēki, dažādas darba grupas, kas turklāt ir maz komunicējušas savstarpēji.

Es atradu vairākus tulkojumus latviešu valodā, kur, šķiet, pamattulkojums veikts ar datortulka palīdzību. Man nesanāca atrast oficiālu, licencētu tulkojumu, bet es pieļauju, ka Evikas Siliņas rīcībā tāds ir. Lai galīgi izpļurgātu nedēļas nogali, izlasīju arī oficiālu tulkojumu krievu valodā, ko, šķiet, bija tulkojis konkrēts tulks ar labām valodas zināšanām, tādēļ teksts bija vienotāks.

Vēl mani neatstāja sajūta, ka Stambulas konvencija daudziem Eiropas kultūrtelpas ierēdņiem bijis labi apmaksāts darbs pēc apjoma principa, tādēļ viņi centušies rakstīt vairāk. Līdz ar to konvencija radīta tik gara, ka to Latvijā izlasīs nepilns simts interesentu, pārējie nostāsies vienā vai otrā pusē (par vai pret ratifikāciju) un lietos politiskas frāzes vai uzstādījumus.

Ja konvenciju mēs mēģinātu uzrakstīt vienā rindkopā, tas izklausītos apmēram tā: “Nedrīkst sievieti fiziski un garīgi mocīt, iespaidot, izmantot; tas nav labi, šāda rīcība ir sodāma, īpaši slikti ir izprecināt bez piekrišanas, apgraizīt dzimumorgānus, ierobežot tiesības veikt abortus, izvarot vai jebkādā veidā bez sievietes piekrišanas aiztikt viņas muti, dzimumorgānus un anālo atveri; Eiropa iesaka virkni pasākumu parlamentārā, valdības un sabiedrības līmenī, kā šīs nebūšanas novērst.” Patiesībā tur nav nekā slikta, Eiropas kultūrtelpā ir vajadzīgs dokuments, kas aizsargā sievietes.

Bet, manuprāt, šis dokuments uz Latviju attiecas visai maz. Stambulas konvencija neizmanto bioloģiskās pazīmes, lai definētu sievieti, bet norāda, ka sieviete definējama konkrētas kultūras ietvaros. Kā jau teicu, manuprāt, citus pantus konvencijā ir rakstījuši citi cilvēki, kur itin detalizēti sieviete parādīta tajā formā, ko mēs saprotam no bioloģisko pazīmju kompleksa. Neatkarīgi no tā, kāds būs oficiālais tulkojums, divdomīgi skaidrojumi paliks.

Tā arī nesapratu: tu esi par vai pret konvencijas ratificēšanu?

Nav skaidrs, kāpēc ratifikācija tiek “dzīta cauri” budžeta pieņemšanas laikā. Vai tiešām budžetā ir tik daudz problēmu, ka vajadzīgs “dūmu mākonis”? Es taču nesākšu sievu sist tikai tādēļ, ka konvencija nav pieņemta. Domāju, ka Latvijas likumdošana nodrošina visu, kas nepieciešams, lai vardarbību nepieļautu, bet ja tāda notikusi - sodītu. No otras puses - ja sievietēm šķiet, ka konvencija viņas pasargās, tad pieņemam šo konvenciju, veidojam budžetu, bet katrai “Progresīvo” deputātei uzdāvinām grāmatiņu ādas vākos.

Pieminēji “Progresīvos”. Kāds ir tavs viedoklis par viņu kultūras ministri Agnesi Loginu?

Simpātiska, glīta. Es ar viņu būtu gatavs iet izlūkos.

Nesapratu. Kā, lūdzu?

Nu redzi, mūs noķertu. Krievi pratinātu Agnesi Loginu, un viņa krieviem izstāstītu savas koncepcijas. Visi krievu izlūkdienesti būtu nodarbināti ar skaidrošanu, bet arī tad neko nesaprastu.

Ja tev būtu jādod padoms valdībai, ko tu teiktu?

Padomus dod tikai tad, ja tos prasa. Bet ja man būtu iespēja kaut ko izdarīt valdības labā, es sapazīstinātu Andri Sprūdu, Viktoru Valaini un Hosamu Abu Meri, lai viņi iemācītos Latvijā ražot visu nepieciešamo drošībai un rezervēm - es vairāk domāju kara medicīnai vajadzīgos medikamentus, pārsienamos materiālus, uzturlīdzekļus utt.

To, ko noklausījos svētku uzrunā no Edgara Rinkēviča - un pārņēmu savā ikdienas izpratnē - “mums ir viens vai divi kaimiņi, kuri visiem traucē dzīvi”. Ārdās, uzbrūk, vārdu sakot - terorizē. Bet viņi tur ir - ko tur padarīt. Kārtīgi pa nakti jāaizslēdz durvis. Jāierīko signalizācija. Un jāturas kopā ar tiem kaimiņiem, ar kuriem mums ir pa ceļam. Un galvenais - nevajag ļaut sevi iebiedēt. Tātad rezerves un gatavība karam, bet ar cerību un pārliecību, ka kara nebūs. Nav nekā svarīgāka par cilvēku drošību, kas nozīmē stiprināt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, universitāšu un reģionālās slimnīcas.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais