Kristīne Krūze - Hermane: esmu augusi ģimenē ar vardarbīgu patēvu – noklusēt vardarbību nozīmē to atbalstīt

© Гиртс Озолиньш, Mediju Nams

Par daudziem nezināmo kurlmēmo pasauli, Jaunā Rīgas teātra izrādi “Kurlmēmo zeme”, par sabiedrības nevēlēšanos dzirdēt un redzēt tai netīkamo, par vardarbību, par attiecībām starp aktieriem un to, kāpēc kritiķi nemīl Alvi Hermani, intervijā “Neatkarīgajai” Jaunā Rīgas teātra aktrise un režisore Kristīne Krūze - Hermane.

Jaunais Rīgas teātris nodevis skatītāju vērtēšanai lugu pēc rakstnieces, kinorežisores un aktrises Renātas Ļitvinovas stāsta “Iegūt un piederēt” motīviem. Balstoties uz šo literāro darbu, deviņdesmito gadu sākumā ir tapusi Krievijas avangarda režisora Valērija Todorovska filma “Kurlo zeme”. Tolaik filma guva plašu rezonansi un atnesa slavu tagad jau Jaunā Rīgas teātra aktrisei Čulpanai Hamatovai. Veidot lugu pēc stāsta un motīviem pēc tam, kad tapusi arī filma, ir liels izaicinājums. Vētrainie aplausi izrāžu beigās liecina, ka jums tas ir izdevies. Kādas atklāsmes gūtas darbā pie izrādes, un kāds ir tās visnozīmīgākais vēstījums?

Mēģinājuma procesā nāca dažādas atklāsmes. Tā mēdz gadīties, veidojot izrādes, ka vienā brīdī izrādē rodas savāda, iepriekš pat neplānota ķīmija. Tā ķīmija beigās saliekas tā, ka izrāde sāk dzīvot pati savu dzīvi. Kaut kas tāds pilnīgi metafizisks, pārsteigums. Es nevaru nosaukt kādu vienu vēstījumu, patiesībā arī negribu to definēt. Izrāde ir ārkārtīgi daudzšķautņaina, un domāju, ka katru skatītāju tā aizskars tieši viņam unikālā veidā.

Pēc pirmizrādes un tai sekojošām vairākām izrādēm apsveicu tevi ar spīdoši izpildīto galveno lomu. Tu iebildi - nē man izrādē nebija galvenā loma. Var jau teikt, ka galvenā loma ir Čulpanai Hamatovai. To vai citu iemeslu dēļ daudzi saka, ka izrāde tapusi speciāli Hamatovai. Taču acīmredzami pārliecinoša ir tevis izpildītā Jajas loma. Ņemot vērā lomas sarežģītību un svaru izrādē, uzskatu, ka tieši Jajas loma ir galvenā.

Izrāde speciāli Hamatovai...? Alvis Hermanis nav tas režisors, kurš apkalpotu kādu konkrētu aktieri, ja vien viņam nav intereses par attiecīgo tēmu. Protams, ka impulss radīt šo darbu nāca no Čulpanas Hamatovas. Viennozīmīgi. Bet vai izrāde ir speciāli viņai - tam gan negribētu piekrist. Izrādes sākumā dzirdams Čulpanas monologs: “Pirms pusotra gada, kad pametu savu dzimteni, man bija sajūta, ka es esmu pazaudējusi savu balsi, man ir jāmācās runāt no jauna, dzirdēt no jauna.” Šo tekstu viņa bija teikusi Alvim kādā no sarunām. Un no šīs sarunas viņam radās impulss un iedvesma Renātas stāstu “Ielūgt un piederēt” sasaistīt kopā ar filmu “Kurlo zeme”. Tā bija mākslinieciska dzirksts, kuru parasti uzšķiļ nejaušs skats, sadzirdēts teikums, izlasītā grāmata, redzēta glezna. Konkrētajā gadījumā tas bija Čulpanas Hamatovas teiktais.

Viens no baudāmiem pārsteigumiem izrādē - veids, kā režisoram izdevies Todorovska filmu harmoniski ievīt lugā. Nākamais pārsteigums ir tevis izpildītā Jajas loma - skatītāja ievešana kurlmēmo pasaulē. Esi apguvusi zīmju valodu. Cik ilgi mācījies, un kā to izdevās apgūt?

Man ļoti palaimējās. Mani mācīja vājdzirdīga, praktiski nedzirdīga meitene. Viņa izrādījās īsta dāvana, jo izrādei varēju kopēt arī viņas runas veidu. Vājdzirdīgi cilvēki nevar izrunāt visas skaņas, viņiem ir specifiska artikulācija. Viņa man mācīja arī žestu valodu. Darījām tā: pa maziem gabaliņiem gājām cauri tekstam, filmējām, kā teksts tiek izrunāts žestu valodā, un tad ilgas stundas mājās to visu mācījos. Žestu valodu mācījos visu lugas mēģinājuma periodu.

Jūs abas ar Čulpanu apguvāt jaunas valodas - tu kurlmēmo valodu un kurlmēmo pasauli, Čulpana turpināja apgūt latviešu valodu un Latvijas pasauli, Latvijas teātra pasauli un uzņemt kontaktus ar Latvijas skatītāju.

Jā. Tā sanāk, un tā nu mēs lugā abas satikāmies (sirsnīgi smejas).

Nākamais pārsteigums skatītājam ir lieliskās Čulpanas Hamatovas latviešu valodas prasmes.

Viņa ir paveikusi neticami gigantisku darbu. Arī viņa mācās latviešu valodu pie privātskolotājas. To dara jau kopš ierašanās Latvijā. Arī viņas skolotāja piedalījās mēģinājumos. Skolotāja fiksēja, kurās vietās ir nepareiza izruna, un tad abas analizēja pieļautās kļūdas. Čulpana arī valodas ziņā ir ieguldījusi megadarbu. Ir apbrīnojami, ko cilvēks var izdarīt, jo vien grib izdarīt.

Ja kāds vēlas uzzināt, kā var īsā laikā izcilā līmenī iemācīties latviešu valodu, viņš var doties uz Jauno Rīgas teātri un noskatīties lugu “Kurlmēmo zeme”?

Jā.

Kurlmēmo zeme - tas ir stāsts par dzirdēšanu, nedzirdēšanu, par spēju sadzirdēt un saprast sev tuvākos, nesadzirdot apkārtējās skaņas, par dzīvi skaņas un bezskaņas pasaulē?

Arī par to. Luga ir par ļoti daudz ko. Arī par izvēli nedzirdēt. Viena lieta, ja tu nespēj dzirdēt, otra, ja tu nevēlies sadzirdēt, ja tu izvēlies nedzirdēt. Tagad virmo milzu kaislības ap Muradu Judaško, kurš 11. novembrī publiski piekāva sievieti. Vardarbība redzama video, un tā nofilmēta no dažādiem rakursiem. Vīrietis piekāva sievieti. Apkārtējie nekādi nereaģēja, un praktiski tā arī tas viss būtu noklusis. Vien parādījās necila ziņa, ka ir ierosināta administratīvā lieta par to, ka uzņēmējs ir iekaustījis blondīni, kaut arī video ir skaidri redzams, ka viņš viņai no visa spēka iesit pa galvu, pa deniņiem un tad viņu aiz matiem izvelk uz ielas. Tāds sitiens var cilvēku nogalināt. Pēc notikušā uzņēmējs esot atgriezies restorānā un turpinājis dzert. Neviens viņam neko neesot aizrādījis. Viņš tupinājis iet brokastot klusajā centrā. Neviens viņu publiski nenosodīja, nedz restorāns “Space Falafel”, kur tas viss notika, nedz restorāns “Tails”, ar kura darbiniekiem viņš fotografējās pēc tam, kad restorāns saņēma “Michelin” apbalvojumu. Visi izlikās, ka nekas nav noticis. Tā ir izvēle nedzirdēt, un tas tiek atspoguļots arī lugā. Tā ir sabiedrības izvēle nedzirdēt un sabiedrības izvēle neredzēt. Nedzirdēt un neredzēt to, kas nav ērts un tīkams.

Tā ir klusa vardarbības atbalstīšana. Tikai pēc tam, kad sociālajos tīklos pēc video publicēšanas sacēlās milzu vētra, “Space Falafel” uzrakstīja komentāru, ka viņi nosoda vardarbību, un solīja, ka šis vardarbīgais uzņēmējs vairs tur netiks ielaists. Tas notika tikai tāpēc, ka viņiem vajadzēja dzēst šo ugunsgrēku. Arī “Tails” tagad ir paziņojuši, ka viņi no uzņēmēja novēršas, ka viņš ir bijis tikai konsultants, lai gan ir publiski pieejamas bildes, kurās uzņēmējs ir kopā ar visu savu komandu un kopā priecājas, ka ir iekļauti “Michelin” ceļvedī, un šī fotogrāfija uzņemta daudzas dienas pēc vardarbīgā notikuma. Ja nebūtu šāda sabiedrības spiediena, neviens šādus paziņojumus nepubliskotu. Varmāka turpinātu defilēt pa kluso centru, it kā nekas nebūtu noticis.

Jo visi izliekas neredzam un nedzirdam, tātad kurlmēmo zeme?

Tieši tā. Tādēļ nav jābrīnās, ka mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz sieviešu, kuras nerunā un nestāsta par to, ka cieš no fiziskas vardarbības. Viņām ir bail, viņām ir kauns. Mēs taču neesam no koka nokāpuši. Ļoti vēlos cerēt, ka spēsim risināt konfliktus kādā citā, ne vardarbīgā veidā. Ja cilvēks ir impulsīvs un nespēj savaldīt savas rokas, tad ir jāiet ārstēties.

Padomju laikā sabiedrībai netika uztiepta Stambulas konvencija, taču ļoti uzstājīgi tika mācīts, ka meitenes un sievietes puišiem ir jāaizstāv jebkuros gadījumos.

Vardarbība ir bijusi visos laikos. Pati esmu uzaugusi ģimenē ar vardarbīgu patēvu. Viņš bija fiziski vardarbīgs gan pret mani, gan pret manu mammu. Es to visu kā bērns redzēju. Kad tika izsaukta policija, tā pateica: nu tā taču ir tikai ģimenes lieta.

Labākajā gadījumā policija patēvu savāca uz iecirkni uz dažām stundām, un jau nākamajā rītā viņš tenterēja atpakaļ uz mājām. Vardarbība turpinājās. Tā mēs diemžēl joprojām dzīvojam. Jābūt lielākiem sodiem varmākām neatkarīgi no tā, vai varmāka ir vīrietis vai sieviete. Nevar būt tā, ka cilvēks, kurš publiski piekauj otru cilvēku, saņem tikai administratīvu sodu. Kādu piekaut ir tāpat kā nepareizā vietā noparkot mašīnu. Sanāk līdzvērtīgi.

Atgriežoties pie “Kurlmēmo zemes”. Kā ir būt kurlmēmo pasaulē? Man kā skatītājam šķita, ka tev ar Jajas lomu šajā pasaulē izdevās pietiekami dziļi iekļūt un to saprast.

Es nevaru pretendēt uz to, ka es saprotu, kā tas ir. Bet, strādājot kontaktā ar meiteni, kura man mācīja šo pasauli, es sapratu, ka viņi informāciju apstrādā citādi - ne tā kā mēs, kuriem ar dzirdi viss kārtībā fizioloģiskā līmenī. Manas lomas kontekstā svarīga ir ne tik daudz vājdzirdība kā mīlestības trūkums un tās meklējumi no bērnu nama nākušam bērnam. Bērnu nama bērniņš ir kā pamests sunītis, kurš ļoti pieķeras ikvienam, kurš uz viņu paskatās un viņu ir pamanījis. Viņš tik drudžainu pieķeras savam pamanītājam, jo vēlas saņemt mīlestību, kuras viņa bērnībā nav bijis. Drīzāk es šo pasauli izjutu tieši caur šo prizmu, caur šo Jajas slimīgo dzīvniecisko pieķeršanos Čulpanas atveidotajai varonei Ritai.

Šī daudziem nezināmā pasaule ar plašo emociju gammu tik meistarīgi tiek pasniegta skatītājam, ka ne velti izrādes beigās pēc nelielas klusuma pauzes publika lec kājās un skaļi aplaudē. Sev apkārt zālē nemanīju nevienu vienaldzīgo - kāds raudāja, kāds sastindzis vērās skatuves virzienā, cits sajūsmas pārņemts kliedza “bravo”. Vai šāda skatītāju reakcija izrādes noslēgumā joprojām turpinās?

Jā. Tas nelielais klusuma brīdis parasti noslēgumā ir. Bija viens gadījums - kāds vīrietis bija nocieties līdz pēdējam, un, tikko izrādes beigās nodzisa gaisma, viņš jau uzreiz sāka kliegt “bravo, bravo” un lēca kājās. Viņš bija ļoti pārņemts. Bet parasti... jā, ir... ir tāds klusums un tad... tad jā...

Renāta Ļitvinova bija pirmizrādē?

Jā.

Ko viņa teica pēc redzētā un pārdzīvotā?

Viņa mums teica, ka viņai izrāde ļoti patikusi un viņa jūtas ļoti iedvesmota. Man šķita, ka viņai tas bija pat ļoti aizkustinoši. Kaut vai tādēļ, ka mūsu izrādē jau izmantots ļoti daudz no viņas stāsta, kas nav ietverts filmā. Filma ir daudz maigāka. Viņas stāsts ir daudz brutālāks. Tas, ko mēs izspēlējam izrādē, ir viņas stāsts.

Saistībā ar šo filmu viņām ir izveidojušās kaut kādas sarežģītas attiecības. Pieņemu, ka Čulpanai tas ir dziļi personiski. Mēģinājumos, kad fonā tika demonstrēti filmas fragmenti, viņa teica: es nevaru skatīties šo ainu, kur mēs abas ar Jaju ejam kopā pa pilsētu. Protams. Tā taču ir viņas dzimtene. Viņa rāda, ka uz tās ielas bijis viņas dzīvoklis, viņas māja. Tas ir šausmīgi. Tur esi kā izrauts ar saknēm un kaut kur nolikts, un nu tagad mēģini ieaugties jaunā vietā. Tu kaut kā mēģini to darīt. Daļa sakņu sistēmas nokalst, daļa sakņu dzenas izmisīgi tālāk svešā zemē. Būsim godīgi - tas ir ļoti, ļoti grūti.

Bet viņai apkārt ir ļoti atbalstošs kolektīvs.

Ir jau. ir. Bet tāpat ir ļoti grūti.

Skatoties “Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanas ceremoniju, nemanīju tur pieminam Jauno Rīgas teātri. Padomāju - Jaunajam Rīgas teātrim nav laika nominēties un staigāt pa ceremonijām - viņi strādā, smagi strādā.

Nē, tā gan es neteiktu. Es negribu kritizēt un noniecināt savu kolēģu darbu citos teātros. Tas ir kritiķu lauciņš. Ikviens aktieris un ikviens režisors dara smagu darbu un cenšas, lai skatītājs to augtu vērtētu. Nezinu nevienu, kurš, uzsākot mēģinājumu procesu, domā - tā, tagad es radīšu sliktāko izrādi vai lomu, tā, lai nevienam nepatiktu. Bet to, ka lielākais vairums Latvijas kritiķu mūs nemīl, nenoliedzu un nezinu, kādēļ.

Visticamāk, Alvja Hermaņa publiski pausto uzskatu dēļ, kuri bieži jo bieži neiederas valdošajā ultraliberālajā konjunktūrā?

Daudziem Alvja pozīcija nav tīkama. Nepatīk, jo viņš nav pieklājīgais klusētājs. Jā, viņš ir emocionāls. Bieži ir sarunājis lietas, par kurām pēc tam domā citādi un to arī atzīst. Es novērtēju to, ka viņš nebaidās iet pret straumi, nebaidās dabūt pa galvu no tiem, kas ir noskaņoti pret viņu, kuri viņu zākā un ķengā. Ir tēmas, kur man ar viņu viedokļi nesaskan. Es esmu ar savu viedokli, un man var būt citāds viedoklis. Mēs savā starpā diskutējam un mēdzam arī strīdēties: tu neko nesaproti, viņš man saka; nē, tieši tu neko nesaproti, viņam atbildu. Mūsu starpā bieži notiek diskusijas, un to novēlu arī mūsu sabiedrībai. Novēlu, lai mēs spētu sadzirdēt un uzklausīt cilvēkus ar citādu viedokli, nevis viņus uzreiz pieskaitīt pie šleseristiem vai tumsoņām un visādi citādi nolinčot. Novēlu, lai mēs spētu savā starpā kaut kā sarunāties. Ir taču labi, ja ir dažādi viedokļi.

Šāds vēstījums ne tikai no tevis, bet no visa Jaunā Rīgas teātra ir nācis, nāk un, cerams, arī turpinās nākt. Jaunās vecās telpas Lāčplēša ielā šo vēstījumu padarīs vēl spilgtāku?

Ļoti ceram. Mums sola, ka tur būsim martā. Pilnā sparā gatavojam izrādi, ar kuru mēs vēlamies atklāt savas vecās jaunās telpas. Šajā izrādē piedalīsies visa trupa. Luga tapusi pēc serbu rakstnieka, dzejnieka, tulkotāja un serbu literatūras vēsturnieka Milorada Paviča slavenās grāmatas “Hazāra vārdnīca” motīviem. Izrāde sauksies “Sapņu tulkotāju sekta”. Tā būs ļoti kustīga izrāde, piepildīta ar ķermeniskām kustībām - teksts kopā ar deju. Katru dienu norit mēģinājumi. Visi ir ļoti noilgojušies satikties un viens otru ieraudzīt.

Atliek cerēt, ka jūsu draudzīgo kolektīvu nepievils Valsts nekustamo īpašumu aģentūra?

Mēs uz to ļoti ceram un ļoti čakli strādājam. Mūsu plānā vairs nav izlaist nevienu pirmizrādi Tabakas fabrikā. Droši vien jau mums pietrūks arī Tabakas fabrikas. Pie tās esam jau pieraduši. Esam pateicīgi Tabakas fabrikai, ka tā mums deva patvērumu un skatītājiem iespēju baudīt izrādes. Bet liels prieks, ka mūsu kolektīvā šobrīd valda jauka, silta un radoša gaisotne.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.