Viens no augsto procentu likmju un tām sekojošas ekonomiskās lejupslīdes elementiem ir arī pieprasījuma kritums pēc būvdarbiem. Par to, kā mūsu uzņēmēji šādos apstākļos turas vietējā tirgū, “Rail Baltica” projekta nozīmīgumu un mūsu uzņēmumu iespējām rosīties ārvalstīs stāsta Latvijas būvuzņēmēju apvienības (LBA) vadītājs Gints Miķelsons.
Statistikas dati liecina par to, ka, neraugoties uz kopējo ekonomisko lejupslīdi, būvniecības sektors uzrāda solīdu kāpumu. Ar ko tas izskaidrojams?
Viena lieta ir tā, ka ir nobīde laikā tiem datiem, kurus iegūst Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Otra lieta ir tā, ka viņi (CSP, red.) būvniecības produkcijas apjomu rēķina naudā. Statistikas datos nav runa par uzbūvētiem kvadrātmetriem vai kilometriem. Ja mums pēdējos divus gadus inflācija būvniecībā ir bijusi 20-30%, tad attiecīgi arī cenas ir uzlēkušas tādā līmenī pret šo periodu. Tā ir maldīga situācijas interpretācija, un patiesībā uzbūvētie kvadrātmetri vai kilometri ir samazinājušies. Būvniecības informācijas sistēmā (BIS) ir informācija par to, cik būvatļaujas ir izsniegtas un cik tajās ir kvadrātmetru. Šajos datos kopš 2022. gada ir kritums.
Statistiķi gan datus norāda salīdzināmajās cenās, tātad atrēķinot inflācijas ietekmi.
Mums par šo tēmu bija diskusija ar CSP un Ekonomikas ministriju, un tā ne ar ko nebeidzās. Radās domstarpības par to, kā tiek rēķināta būvdarbu indeksācija. Mums, būvniekiem, ir secinājums, ka izmantotā metodoloģija datu vākšanā ir novecojusi un nesniedz objektīvu informāciju. Mēs kā būvuzņēmēju organizācija aicinātu pārskatīt datu ievākšanas principus. Ja ir runa par apgrozījumu, tad tas tiešām auga. Kopumā uzņēmumiem vidēji 2022. gadā salīdzinājumā ar 2021. gadu tas varētu būt pieaudzis apmēram par 25%. Bet, ja runājam par reālajiem būvdarbu apjomiem, tad šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, tie samazinās. Cenas arī krītas, jo trūkst jaunu projektu.
Ja mēs izietu pa nozares segmentiem, vai hipotētiski varētu spriest, ka kaut kur vēl ir izaugsme?
Apjoms ir stabilāks segmentā, kas saistīts ar dzīvojamo fondu. Pēdējā gada laikā, tiesa gan, komercsektors vēl pabeidza iepriekš uzsāktos ēku projektus. Arī publiskajā sektorā ēku būvdarbi vēl turpinās. Kaut kāds apgrozījuma kāpums ir ceļu būvē, savukārt inženierbūvniecībā izskatās, ka ir lielāks kritums.
Runājot par apjomiem, cik patiesībā no nozares viedokļa nozīmīgs ir izdaudzinātais “Rail Baltica” projekts?
“Rail Baltica”, protams, ir svarīgs objekts mūsu nozarei. Cerams, ka atradīsies līdzekļi būvdarbu kāpināšanai arī Centrālajā stacijā un lidostā. Bet šeit ir pretruna. No vienas puses, pasūtītāji vēlas, lai to būvētu iespējami ātrāk. Taču, ja ir vēlme paspēt visu līdz 2030. gadam, tad ir jāpalielina piešķirto resursu apjoms. Kas attiecas uz jautājumiem par pamattrases izbūvi, tad, cik noprotams, visi iepriekšējie strīdi ir beigušies un tiesa ir atzinusi, ka var slēgt līgumu. Cerams, ka vasarā atsevišķos posmos varēs sākties zemes darbi.
Brīdī, kad šī projekta būvniecība tā kārtīgi ieskriesies, cik liels varētu būt šī būvniecības projekta apjoms no kopējo celtniecības darbu apjoma Latvijā?
Mēs gaidām 14. decembrī tikšanos ar Finanšu ministriju un ceram iegūt atbildi uz šo jautājumu. Problēma ir tāda, ka joprojām ne Ekonomikas ministrija, ne Finanšu ministrija mums nevar pateikt, cik nākamgad lielas būs kopējās publiskā sektora investīcijas. Mums vienmēr aizmālē acis ar tiem Eiropas fondiem, ka “tie ir pieejami”. Taču tas ir avots. Tas nenozīmē, ka ir plāns realizēt projektus pieejamā finansējuma apjomā. Mēs joprojām neredzam valsts budžetā sadaļu, kas saistīta ar kapitāla ieguldījumiem. Tajā brīdī, kad būs zināms kopējais valsts ieguldījumu apjoms, tad varēs secināt arī to, cik tad daudz naudas ir izdalīts saistībā ar “Rail Baltica” realizāciju. Ja mēs runājam par nākamo gadu, tad tie varētu būt kādi 10-15% no kopējā publiskajam sektoram veicamo būvdarbu apjoma. Ja mēs paraugāmies vēsturē, tad pirms lielā inflācijas lēciena publiskā sektora būvdarbu apjoms varētu būt lēšams uz apmēram 1,5 miljardiem eiro gadā. 2021. gadā saistībā ar kovidkrīzi bija papildu investīcijas ap 200 miljoniem. Pagājušajā gadā nekas papildus klāt nenāca. 2022. un 2023. gadā ir “pārrāvums” Eiropas fondos. Nav tā, ka nekas nav vispār. Fondu naudas ietvaros Ekonomikas ministrija ir “palaidusi” ēku siltināšanas projektus un zemas īres maksas ēku programmas, kaut kādus sīkumus arī pašvaldības, bet kopumā ar tām fondu programmām, kurām Eiropas atveseļošanās mehānisma ietvaros bija jāsāk darboties jau 2021. gadā, joprojām ir liela kavēšanās.
Cik vispār īpatsvara ziņā publiskā sektora pasūtījumi ir nozīmīgi?
Pirms lielās inflācijas un kovida tie bija kādi 60% no kopējā būvdarbu apjoma. Nākamajā gadā “Rail Baltica” īpatsvars varētu būt ap 10% no kopējā publiskā sektora būvniecības apjoma.
Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas ietekmē būvniecības apjomus, ir aizdevuma procentu likmes. Vai likmju pieaugums būvniecības sektoru jau kaut kā ir ietekmējis, vai šo ietekmi vēl var tikai gaidīt?
Kredītu pieejamība nekustamo īpašumu attīstītājiem ir samazinājusies. Daudzi projekti tika apturēti, bet valsts atbalsta, lai uzsāktu jaunu projektu realizāciju, nav. Komercsektorā tie projekti, kuri ir iesākti, ir jāpabeidz, jo to iesaldēšana izmaksā dārgāk. Līdz ar to būvniecība turpinās tādēļ, lai šādus objektus varētu pabeigt.
Vai būvniecību var uzskatīt par nozari, kurai ir tuvākajos gados ir perspektīvas piedzīvot jaunu investīciju vilni? Vai ir pamats domāt, ka šajā nozarē varētu ienākt jaunas kompānijas?
Nākamā gada galvenā tēma šajā jomā būs publiskās investīcijas. Kaut vai jau minētajā “Rail Baltica”. Domājams, ka arī komercsektorā investīcijas ienāks. Tomēr lielākā vilkme varētu būt ar “Rail Baltica” starpniecību. Jau šobrīd var redzēt, ka Rīgas Centrālās stacijas būvniecībā piedalās gan beļģi, gan itāļi. Savukārt “Rail Baltica” stacijā lidostā piedalās austrieši. Bija lielais iepirkums attiecībā uz šī projekta pamattrases būvniecību, kur, ja nemaldos, uzvarēja poļi, franči spāņi un atkal itāļi. Uz tādiem megalieliem projektiem ārzemju uzņēmumi Latvijā ienāk. Savā praksē esmu dzirdējis, ka lielos ārvalstu būvniecības uzņēmumus, piemēram, no Skandināvijas, Polijas vai Vācijas, interesē projekti, kuru vērtība ir virs 50 miljoniem eiro. Tādus megaprojektus kā, piemēram, lidostas sestās kārtas attīstība, kuras vērtība varētu būt ap 200 miljoniem eiro, jau minētā “Rail Baltica” un lielo “autobāņu” projektu realizāciju ārzemju kompānijas “savos radaros” pamana. Var teikt, ka uz tādiem lielajiem projektiem ārvalstu kompānijas labprāt ierodas, savukārt uz mazajiem un vidējiem viņi nenāks.
Vai komercīpašumu nozare šobrīd ir spējīga radīt jaunu būtisku pieprasījumu pēc būvdarbiem?
Šobrīd ir stāsts par īres namu attīstību, par reģionālo mājokļu programmas izveidi. Attiecībā uz biroja telpām ir jāņem vērā, ka kovids ir ieviesis zināmas korekcijas. Biroji jau ir sabūvēti, un šajā ziņā viss ir atkarīgs no tā, kā tiek un tiks piesaistīti investori. Šajā ziņā viss ir atkarīgs no kopējās ekonomiskās situācijas un tā, kā tiks piesaistīta kopējā investīciju plūsma valstī. Mums šajā ziņā ir divi lieli spēlētāji - Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un Rīgas investīciju un tūrisma aģentūra. Šīs aģentūras šobrīd ļoti cenšas piesaistīt dažādus ārvalstu uzņēmumus, lai tie nāktu un izvietotu Latvijā dažādus biznesus - vai tie būtu loģistikas centri, attālinātā klientu apkalpošana vai kas cits. Tādējādi attiecībā uz komerctelpu būvniecību viss ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi izdosies piesaistīt šos ārvalstu uzņēmumus. Ja tas izdosies, tad attiecīgi būvniecībai būs jauni pasūtījumi un grūdiens augšup.
Daļu no būvniecības pasūtījumu apjoma izdodas iegūt, realizējot pasūtījumus ārzemēs. Kā šajā ziņā Latvijas uzņēmumiem klājas šobrīd, kad augstu procentu likmju apstākļos jaunu projektu skaits samazinās?
Ārzemju tirgos arī ir recesija. Somijas tirgus ir nokrities, Zviedrijas tirgus ir mīnusā, cik dzirdēts, tas pats ir arī Norvēģijā un Polijā. Skandināvijā tirgus ir apstājies, tāpēc daudziem uzņēmumiem, kas eksportēja produkciju, kas saistīta ar koka ēkām vai šo koka māju salikšanu, šobrīd neklājas viegli. Daudzi ir atgriezušies Latvijā, kur meklē vietējo pasūtījumu, vai arī skatās uz kādiem citiem tirgiem. Tas saistīts ar kopējo globālo ekonomikas bremzēšanos, kā arī ģeopolitisko pārkārtošanos. Domāju, ka Latvijā izgatavotās koka ēkas, kuras var kaut kādā veidā aiztransportēt uz ārvalstu tirgiem un tur salikt kopā, nākotnē aizvien būs “ejošs” produkts. Mūsu uzņēmumi skatās arī uz citiem tirgiem. Mēģina Ukrainā kaut ko darīt. Tāpat skatās uz tālākiem tirgiem - Dienvidkoreju, Dienvidameriku. Arī no Īrijas parādās kaut kāds pieprasījums. Vietējā tirgū mums koka ēku pasūtījumus ārpus privātā sektora gandrīz neveic. Līdz ar to ir nepieciešamība meklēt iespējas ārvalstu tirgos.
Saistībā ar darbošanos ārzemēs ir arī ļoti labi piemēri. Šeit varu minēt “Citrus Solutions”, kas piedāvā dažādus inženiertehniskos risinājumus un Vācijā veic optisko tīklu izbūvi. Pirms daudziem gadiem viņi Vācijā sāka kā apakšuzņēmēji, taču šobrīd šis uzņēmums ir izaudzējis savu kapacitāti un strādā kā ģenerāluzņēmējs. Attiecībā uz ārvalstu tirgiem labā ziņa ir tā, ka Ekonomikas ministrija šobrīd visādos veidos cenšas atbalstīt eksportējošos uzņēmumus. Ir gan dažādas programmas, gan to ietvaros pieejama nauda.
Vienlaikus ir būtiska problēma, ka, ejot uz ārzemju tirgiem, mums ir zināmas problēmas ar savstarpējo kooperāciju. Piemēram, Ukrainas atjaunošanas programmas ietvaros. Lietuvas un Igaunijas uzņēmēji to cenšas darīt kopā - lieli, mazi, vidēji, ražotāji, pakalpojumu sniedzēji utt. Viņi apvienojas lielākā piegādātāju apvienībā un tad iet uz to tirgu un cenšas darīt kaut ko kopēju. Viss sākas ar pilotprojektu, un, ja tas izdodas, tad visi ir ieguvēji. Viņi iet “lāci medīt kopā”. Savukārt mums nav tās kopības sajūtas, lai gan esam mēģinājuši to darīt gan ar savas organizācijas, gan ar Ekonomikas ministrijas starpniecību. Katrs uzskata, ka aizies un atradīs “to labumu” pats. Esmu dzirdējis, ka daži Latvijas lielie būvnieki kaļ plānus, kaut ko dara vidējie būvnieki, kaut ko ražotāji, taču nav tādas kopīgas koordinācijas. Ir arī atsevišķi negatīvi piemēri, kur kāds ir gājis viens pats, būdams trešā līmeņa apakšuzņēmējs “zem leišiem”, bet viņi savukārt “zem ukraiņiem”, un ir piedzīvoti jau pirmie “uzmetieni”. Es domāju, ka tomēr Latvijas uzņēmējiem jācenšas turēties kopā un ir iespējams atrast kādu, kas to koordinē.
Nobeigumā jautājums par jūsu ievēlēšanu par SIA "Latvijas Televīzija" pagaidu valdes locekli tehnoloģiskās un infrastruktūras attīstības jautājumos. Vai tas ir saistīts ar būvniecības projektiem apvienotajam sabiedriskās plašsaziņas līdzeklim?
Es šo jautājumu šobrīd atturos komentēt. Atbildi uz šo jautājumu es redzu kā atsevišķas sarunas tematu pēc stāšanās amatā nākamā gada janvārī. Vienlaikus gribu teikt, ka ar janvāri LBA būs jauns vadītājs, un mans ieteikums Latvijas būvuzņēmējiem - būt aktīvākiem savas nozares jautājumos, atrast laiku NVO darbībām, aizstāvēt kopīgi savas intereses un proaktīvi strādāt pie ilgtspējīgas būvnozares attīstības iespēju projektiem. Jo tikai kopā ir viedums un spēks.
