Kaspars Melnis: Par klimata mērķa nesasniegšanu valsts maksās sodu

© Dmitrijs Suļžics/MN

Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) ir Krišjāņa Kariņa otrās valdības radīts mantojums, ko pieņēmusi Evikas Siliņas valdība un ministru deleģējusī Zaļo un Zemnieku savienība par spīti tam, cik skaļi tā iepriekš iebilda pret birokrātijas vairošanu šīs ministrijas izskatā. Ko labu nepilnu gadu pastāvējušajā ministrijā atradis un ko tagad dara ministrs Kaspars Melnis?

Sākotnējais uzstādījums tāds arī bija, ka ministrijai jāaptver arī vides jautājumu risināšana. Diskutējam par to, kad un kā vides bloku labāk pievienot, lai sasniegtu klimta mērķus, kas ir tiešām ambiciozi un Latvijai obligāti. Pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām vēlētāji varēs vērtēt, vai pietiekami darīts un kas izdarīts.

Piesaistījāt sev cilvēku uzmanību ar plānu izcirst visus vecos mežus.

Mēs nekad neesam teikuši, ka izcirtīsim vecos mežus vai aicinām izcirst vecos mežus. Mēs teicām, ka mežos vajag saimniekot efektīvi. Tā ir pavisam cita lieta. Ir jāvadās no daudziem kritērijiem - jāsaglabā dabas daudzveidība, jārēķinās ar sabiedrības prasībām, jāuztur Latvijas tautsaimniecība. Jāveicina koksnes izmantošana, atļaujot būvēt daudzstāvu koka ēkas, kur koksnē uzkrātais CO2 būs noglabāts uz ilgiem gadiem.

Vai tad Zemkopības ministrijas Meža departaments netika galā ar koku ciršanu un stādīšanas noteikumu rakstīšanu un ieviešanu?

Meža lietas joprojām paliek Zemkopības ministrijas pārziņā. Veidojot Nacionālo enerģētikas un klimata plānu (NEKP), mēs balstījāmies uz nozares ekspertu datiem un viedokļiem. Plāna projekts Ministru kabinetā tika izskatīts un pieņemts 5. decembrī. Esam nosūtījuši to Eiropas Komisijai, lai varam saņemt no viņiem ieteikumus. Pēc tam sāksim diskusiju ar nozaru, tajā skaitā ar mežsaimniecības, ekspertiem un nevalstiskajām organizācijām. Ar katras nozares pārstāvjiem būs tikšanās, visi varēs izteikties. Mūsu uzdevums būs atrast kopsaucēju saimnieciskajām, dabas un sabiedrība interesēm.

Dmitrijs Suļžics/MN

Kā var zināt, ka tie un vēl šitie tiešam pārstāv sabiedrību, nevis paši savas vai viņus noalgojušu organizāciju intereses?

Uzskatīsim, ka to dara nevalstiskās organizācijas, kuru ir daudz un kuras konkurē savā starpā. Tāpēc notiek publiskās apspriešanas. Ļoti ceram uz argumentētiem pamatotiem viedokļiem, kurus ņemsim vērā, atrodot vidusceļu.

Kurš teiks gala vārdu konkrētajā gadījumā par mežiem, ja par vides aizsardzību atbild Vides ministrija, par koksnes ieguvi - Zemkopības ministrija un par CO2 piesaisti mežos - KEM kā trešā ministrija?

Nav tā, ka kādam pieder gala vārds. Tāpēc es uzsveru, ka jānotiek diskusijām. Kurš arguments būs pamatotāks, tas arī tiks ņemts vērā. Klimata mērķi būs jāsasniedz mums visiem. Tas nav jautājums tikai par mežiem, bet par visu lauksaimniecību, transportu, rūpniecību, sākot ar enerģētiku. Katram būs jāpārskata savi paradumi. Par klimata mērķu nesasniegšanu valsts maksās sodu. Pašreiz nevaru pateikt, cik tas būs liels, bet jebkurā gadījumā būtu ļoti slikti atdod naudu, ar ko Latvijas varētu finansēt medicīnu, izglītību, aizsardzību. Tādēļ ir tik būtiski jau šobrīd rosināt diskusijas, rast kopsaucēju, sabalansējot visu iesaistīto pušu viedokļus,, lai pie šāda sliktākā scenārija mēs nenonāktu.

Latvija jau maksā 16 miljonus eiro gadā par nesavāktajiem atkritumiem. Vai pārņemsiet arī atkritumu apsaimniekošanu un parādīsiet, kā to vadīt, lai soda nauda vairs nebūtu jāmaksā?

Teorētiski jā - pārņemsim, bet neapņemos to apgalvot, pirms diskusijas nav beigušās. Jebkurā gadījumā atkritumu sektors figurē NEKP.

Vai plānā ir ierakstīts, ka nolietoto saules paneļu un akumulatoru utilizācija dabai kaut cik paciešamā veidā izmaksās vēl tikpat, cik tagad izmaksā paneļu un akumulatoru iegāde?

Mēs varam vai nu nedarīt neko, vai paļauties uz tehnoloģiju attīstību. Ja gribēsim vispirms noskaidrot, kādas pēc divdesmit gadiem būs iespējas pārstrādāt saules paneļus un elektrības akumulatorus, tad nāksies gaidīt divdesmit gadus. Neviens neizliekas, ka šādu problēmu nav. Tieši tāpēc pie šīm problēmām tiek jau tagad strādāts. Piemēram, mainās akumulatoru ražošanas tehnoloģijas. Bet pašreiz uzsvars jāliek uz valsts drošību un enerģētisko neatkarību. Latvija plāno 2025. gadā atslēgties no Krievijas elektroapgādes tīkla BRELL. Tāpēc mums ir jāpalielina jaudu ģenerācija. Saule un vējš varētu šīs jaudas dot. Otrs fundamentālais nosacījums ir tāds, ka - jo vairāk elektrības var ģenerēt, jo zemāka elektrības cena! Protams, balanss ir jāatrod. Nedrīkst būt tā, ka kāds uzliek saules paneļus, un pēc gadiem, kad saules paneļi savu nokalpojuši, uzņēmums vienkārši pazūd un paneļi paliek. Ir jābūt tik bargiem, lai nevienam tāda rīcība prātā nenāktu.

Dmitrijs Suļžics/MN

Ir jāuzkrāj naudiņa, uz kuras rēķina pēc pārdesmit gadiem vākt, pārstrādāt vai vismaz noglabāt miljoniem tonnu saules paneļu un vēja ģeneratoru spārnu, miljoniem kubikmetru šodien ap mājām aplipinātā siltinājuma. Vienā vārdā to sauc par depozītu.

Te ir stāsts par cilvēku atbildību - diemžēl ir cilvēki, kas rīkojas bezatbildīgi. Te gan jāuzsver, ka liela nozīme ir iekārtu otrreizējam tirgum, kur tās tiek izmantotas citiem mērķiem vai, piemēram, uzstādītas vēja stacijām ar zemāku jaudu, tādējādi turpinot nodrošinot ilgtspējīgu aprites ekonomiku.

Padariet cilvēkus atbildīgus ar naudu, ko viņiem izmaksās par atkritumu nodošanu pareizā vietā un veidā.

Sabiedrībai, laikam ejot, arī ir jāmainās un jāiet uz priekšu. Nedrīkstētu būt tāda situācija, ka paši piegružojam vidi, kurā dzīvojam, kurā dzīvos arī mūsu bērni.

Ko valsts ir gatava darīt, lai cilvēki mainītos, lai “ietu uz priekšu”?

Depozīta sistēmu dzērienu pudelēm, skārdenēm, tarai jau ieviesa, kas arī ir pozitīvi vērtējams. Bet cilvēkiem arī pašiem jāmaina savi paradumi, jāuzņemas atbildība.

Bezatbildības paraugus, tajā skaitā bezatbildību pret vidi, cilvēkiem parāda valsts, konkrēti politiķi un ierēdņi.

Valsts esam mēs paši, politiķus paši ievēlam un varam paši sevi slavēt vai pārmest par to, ko nu esam ievēlējuši. Tāpat jebkurš var iesaistīties partiju darbā, var iesaistīties nevalstiskajās organizācijās. Ko mēs paši atstāsim bērniem un mazbērniem - nevis paļausimies tikai uz to, ko valsts viņiem sagādās. Arī valsts līmenī nebaidāmies no pārmaiņām, nebaidāmies rosināt diskusijas - kaut vai par NEKP, par ko viedokļi mēdz būt pat diametrāli pretēji. Nonāksim līdz labākajam iespējamam risinājumam, lai gan īsti tas nepatiks nevienam, jo katrai no iesaistītajām pusēm būs jāpanāk pretī kopīga mērķa labā

Kā KEM sadala ar Ekonomikas ministriju “Latvenergo” pārvaldīšanu, ja EM vajag, lai “Latvenergo” labi jūtas, bet KEM vajag, lai “Latvenergo” saspringst uz enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem?

Enerģētika tagad ir mūsu sektors, par ko mēs domājam, plānojam, lemjam.

Vai KEM lēmumi neatduras pret to, ka energouzņēmumu kapitāla daļu turētāja ir EM?

Nebūt nē - kopīgi strādājam, lai kāpinātu atjaunojamās enerģijas ražošanas īpatsvaru. Tas atteicas gan uz saules paneļiem, gan uz vēja turbīnām, gan tālākā nākotnē uz ūdeņradi. Problēma ir ar rezervētajām jaudām. Ir rezervētas enerģiju ģenerējošās jaudas 6000 MW apmērā, no kurām reāli ekspluatācijā nodotas un darbojas, tīklam pieslēgtas 200 MW. Tāpēc saprotam, ka tur ir kaut kas jādara uzņēmējiem un politikas veidotājiem. Nākotnē mēs vēlētos vairāk tādus enerģijas ražotājus, kuri izmanto sauli un vēju kopā. Tādējādi elektropārvades tīklu izmantošana kļūtu efektīvāka. Saule noslogo tīklus 10% laika, vējš - 40% un saliekot kopā iznāk vismaz 50%. Tā ir politikas veidotāju vīzija, lai vairāk attīstītu hibrīdparkus, kur saule un vēja enerģijas tiks izstrādātas kopā. Tālāk ir biometāna jautājums, kas palīdzētu lauksaimniecībai. Pašlaik darba kārtībā jautājums par pieslēgumu gāzes tīkliem, kas jānokārto juridiski. Piemēram, kura - biometāna ražotāja vai pārvadītāja pusē būs gāzes skaitītājs. Izklausās kā mazas nianses, bet tās kādam jārisina. Uzņēmēji līdz šim nav spējuši tās atrisināt.

Dmitrijs Suļžics/MN

Paldies Dievam, ka uzņēmēji nespēja: absurdi taču labākās zemes atdot pūdējamas kukurūzas audzēšanai un tagad šausmināties, ka maize pārāk dārga.

Tas ir absurds pieņēmums par biometānu. Runa ir tikai un vienīgi par zaļo biometānu, kas iegūts no kūtsmēsliem, lai siltumnīcefekta gāze metāns neizplūstu atmosfērā. Tas pats attiecas uz atkritumu pārstrādi, bet kukurūza nav nekāds atkritums. Tagadējiem biometāna projektiem nemaksā par biometāna iegūšanu no kukurūzas. Sertifikācija ir tikai tiem, kuri pārstrādā kūtsmēslus vai atkritumus. Nevaram apgalvot, ka nozare ir slikta tāpēc, ka kāds to “sašmucē”.

Biometāna ražotāju versija ir tāda, ka tik un tā nākas pūdēt arī kukurūzu, lai viņu iekārtas neapstātos tad, kad kūtsmēslu vai atkritumu plūsmā pārrāvums, jo pūdēšanu nav iespējams kuru katru brīdi apturēt un atkal atsākt.

Pieņemu, ka katram ir savas īpatnības un izaicinājumi. Arī saules paneļu uzstādīšanā ne visi projekti ir izdevušies. Bet tik un tā jāstrādā, jābalstās uz labākajiem piemēriem. Mūsu gadījumā pats galvenais ir siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana.

Vai tad ūdeņraža iegūšanu no saules un vēja enerģijas var atlikt uz tālāku nākotni? Kā savādāk saglabāt enerģiju, kuras iegūšana saules un vēja maksimumos daudzkārt pārsniedz enerģijas patērēšanu tieši tajā brīdī? Tas ir viens no iemesliem milzīgajai starpībai starp pieteikto un apgūto jaudu.

Tobrīd pamatā bija jautājums par to, kam ūdeņraža ieguve būtu izdevīga, kas tobrīd būtu bijis gatavs to patērēt?

Vajadzēja būt gataviem tiem, kuri joprojām dedzina dabasgāzi.

Teorētiski - tā vajadzētu būt, bet praktiski tādu iespēju nav. Saražot, protams, varētu jebko, taču tad rodas jautājums par to, kurš par saražoto maksās. Vai esam gatavi maksāt par ūdeņradi, ko kāds ražos nezināmam patērētājam vai pircējam? Tas ir risks, ko var salīdzināt ar OIK stāstu, proti, tas var raisīt sabiedrības neapmierinātību un sašutumu, ar neizpratni - kāpēc mums par to visu jāmaksā. Tāpēc tagad ministrijā mēs ūdeņraža ražošanas un izmantošanas konceptu vēl izskatām, un daudzi lielie elektrības ražošanas projekti novedīs līdz enerģijas uzkrāšanai ūdeņradī, bet tad, kad ūdeņradim būs arī patērētāji.

Vai EM pārvaldīšanā nodotais “Latvenergo” var un vai grib pārtaisīt savas krāsnis ūdeņraža dedzināšanai?

Jā, tās kurtuves var pielāgot ūdeņradim. Pašlaik tiek rēķināts, cik tas maksātu. Projekts ir sarežģīts, strādāt pie tā vajag, bet šīs dienas jautājums tas nav. Kurtuves būs jāpārtaisa tikai tad, kad būs droši zināms, kad, kur un par kādu cenu būs pieejams ūdeņradis.

Kad un par kādu cenu Latvija tiks vaļā no tās dabasgāzes, ko “Latvenergo” valdības uzdevumā nopirka 2022. gada rudenī par maksimāli augstu cenu?

Labi, ka šādas gāzes rezerves Inčukalnā ir iesūknētas. No BRELL tīkla Krievija mūs var atslēgt jebkurā brīdī, tāpēc gāzes rezerves ir vajadzīgas, lai sāktu ražot tik daudz elektrības, cik nepieciešams stabilitātes uzturēšanai pārvades un sadales tīklos. Energoresursu cenu lielais lēciens pagājuša gada rudenī parādīja, ka enerģētikai ir jāvelta papildu uzmanība: jāskatās, jāuzrauga, jāplāno.

Ko atsevišķa Enerģētikas ministrija varēja izdarīt vairāk, nekā gadu desmitiem darījusi par enerģētiku iepriekš atbildīgā Ekonomikas ministrija?

Mūsu primārais uzdevums bija sakārtot elektroapgādes tarifu jautājumu. Tas tagad sekmīgi izdarīts.

Kādus tarifus “Latvenergo” meitas uzņēmums “Sadales tīkli” savulaik prasīja ar Ekonomikas ministrijas svētību, tādi tie tagad ir. Jā, bet valsts no “Latvenergo” kādu laiciņu mazliet kompensē elektrības lietotājiem pieslēguma maksas daudzkāršošanos.

Cilvēkiem, kuri elektroenerģiju izmanto optimāli, maksā par to simtiem eiro mēnesī un piegādes tarifa pieaugumu nemaz neizjūt, jo tas ir niecīgs attiecībā pret izmaksām saistībā ar piegādātās elektrības daudzumu: ir cilvēkiem mājas ar apsildāmiem baseiniem un citiem elektrības patēriņa veidiem.

Plunčāties savā baseinā katru dienu ir labi, sazāģēt sev malku reizi gadā ir slikti.

Katram ir jāizvērtē, kāds pieslēgums viņam vajadzīgs. Pieslēguma jaudu iespējams gan samazināt, gan atjaunot, ja tas nepieciešams. Jautājums, cik reižu gadā zāģis tiek darbināts. Te ir stāsts par to, ka - pielāgojot pieslēgumu atbilstoši savam patēriņam, ir iespējams samazināt ikmēneša rēķinu.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais