Jānis Sārts: Putina sapnis ir iegūt Baltijas valstis bez militāras operācijas

© Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Cik droši varam justies no Krievijas teritoriālajiem tīkojumiem, kādi ir priekšnoteikumi, lai mēs justos droši, un kādi darbi šajā virzienā vēl veicami – rakstnieka, publicista Jurģa Liepnieka saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu TV raidījumā "Nra.lv sarunas".

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs ir militāra organizācija, kas NATO interesēs vāc un apstrādā informāciju, izstrādā stratēģijas, izglītības programmas, doktrīnas un saskaras ar specifiskiem mūsdienu militārās realitātes jautājumiem. Latvijai jānovērtē šī privilēģija, ka šāds centrs atrodas pie mums. Bet mūsu valdības locekļi nestāsta, kas notiktu, ja patiešām Latvijā sāktos karš. Ja man būtu šāda informācija, es justos labāk, drošāk, man būtu lielāks entuziasms iesaistīties valsts aizsardzības programmās. Tad mēs tālāk varētu runāt par civilo aizsardzību, lai zinātu, ko darīt, kur bēgt un kā glābt savu ģimeni. Pirms dažiem gadiem Aizsardzības ministrija prezentēja 72 stundu somu, kas ir labi, bet nepietiekami. Vai nevajadzētu rīkot skaidrojošas kampaņas?

Pirmkārt, informācija, kādi plāni ir sagatavoti, ir slepena. Otrs paradums, kas izveidojies pirms gadiem, ir lieki nesatraukt sabiedrību. Bet tam es piekrītu, ka viens no labākajiem veidiem, kā cilvēkus var nomierināt vai likt justies drošāk, ir zināšanas. Mēs droši nevaram pateikt, kā Krievija to nolemtu darīt un kad. Ir virkne pieņēmumu. Otrs nezināmais faktors, kāda būs NATO situācija un situācija pasaulē, kuru kontekstā tas notiks.

Bet ir skaidri zināms, ka pamatparametri paliek. Tie ir mūsu ģeogrāfiskā situācija. Mums ir ļoti limitēta informācija, kādā varam darboties, un jāpieņem, ka izšķirošs būtu pats sākums. Tas būtu mēģinājums Baltijas valstis iegūt pēc iespējas īsākā laikā, lai NATO atbilde būtu grūtāka. Līdz ar to ir svarīgi, kāda mums ir pretgaisa aizsardzība, kādi ir mūsu šķēršļi, lai tas nevarētu notikt ātri, un cik viegli vai grūti ir piegādāt papildspēkus pa gaisu un jūru. Un šeit, protams, uzreiz ir svarīga Baltijas jūras situācija. Šie ir tie parametri, kas nemainīsies.

Bet, ja es iedomājos ideālo Putina plānu, viņš droši vien pārņemtu kontroli pār Baltijas valstīm bez militāras operācijas. Manuprāt, tas nav iespējams, bet tādā ideālā viņa pasaulē tas būtu tas ceļš.

Es nepiekrītu tam, ka cilvēkus nevajag satraukt. Cilvēki tieši ir satraukušies, jo ir neziņa. Cilvēkus vajag mierināt. Cilvēkiem vajag dot pašpārliecinātību, drošību, ka kāds par to domā, ka ir plāni, risinājumi, viedokļi, sabiedroto plāni. Cilvēki seko līdzi ziņām par karu Ukrainā, zina Ukrainas stāstus, un tam pretī būtu jāliek komunikācija.

Es piekristu tam, ka cilvēks, kurš zina un orientējas situācijā, droši vien jūtas drošāk nekā tas, kuram ir ļoti daudz nezināmo. Ja skatāmies no mūsu stratēģijas viedokļa, vairāk informācijas par šīm lietām ir labi. Bet pamatuzdevums ir, lai kara šeit nebūtu. Taču mums jāapzinās, ka tā nav abstrakta teorija, tā ir viena no iespējamībām, pret kuru mums aktīvi jāstrādā.

Runājot ar ekspertiem par šīm tēmām, nereti nonākam pie jautājumiem, kāda būs Baltijas valstu apgāde, kā izturēt pirmās stundas utt. Bet droši vien ir arī daudz labu lietu, ka mums NATO sniedz drošību, mums ir uz vietas daudz labu līdzekļu, ko mēs paši spējam. Tikai par to, iespējams, tiek runāts mazāk nekā vajadzētu.

Ja aizbrauc līdz Kadagai, tad var redzēt, ka tur ir notikušas milzīgas izmaiņas - visu veidu ekipējums, tanki, bruņojums. Tas jau šobrīd atrodas pie mums, un to plānots tikai palielināt. Tāpēc, salīdzinot ar laiku pirms trim gadiem, mēs esam daudz labākā pozīcijā.

Tie karavīri, kas atrodas uz vietas, vai tas ir pietiekami? Protams, nē. Ir vēl daudz darba, kas jādara. Bet teiksim tā, NATO militārā mašinērija strādā. Varbūt ir jautājumi par politisko dimensiju tālākā nākotnē, bet militārā mašinērija ir labi uztrenēta un strādā.

Un vēl viena mācība, ko mēs redzam no Krievijas - Ukrainas kara, ir - cik liela nozīme ir iepriekš izveidotām nocietinājumu līnijām. Es kā iedzīvotājs justos daudz mierīgāk, ja zinātu, ka tādas tiek būvētas.

Nacionālās drošības koncepcijā tas ir aprakstīts, un man ir prieks, ka tas tā ir. Daudzi cilvēki runā par žogu, bet žogs ir ļoti nosacīts lielums. Runājot par nopietnām būvēm, protams, ir labi, ja notiek inženiertehniskā sagatavošanās pie robežas. Mums arī jāatceras, ka nevar domāt tikai kontekstā ar austrumu robežu, jādomā arī par jūru.

Runājot par Ukrainu, šķiet, ka tur situācija pasliktinās?

Salīdzinoši noskaņojums ir sliktāks. Cīņas spars joprojām ir, noskaņojums ir drūmāks. Tas ir saistīts ar divām lietām. Pirmā ir tā, ka pretuzbrukums nav veicies. Daudz vairāk mūsu, Rietumu dēļ, nevis pašu ukraiņu dēļ. Protams, arī pašiem ukraiņiem ir kļūdas, bet tas ir kā prasīt no viņiem neiespējamo.

Otra ir šī vispārējā dinamika, ka valstis Rietumos kļūst arvien nogurušākas no atbalstīšanas, un tad ir vesela virkne dažādu paziņojumu, kas, protams, arī rada nospiedumu uz noskaņu Ukrainā. Turklāt vēl saasinās iekšējā situācija Ukrainā.

Ukrainai ir brīva informācijas telpa, līdz ar to problēmas mēs redzam uzreiz. Tas, ka mēs to neredzam Krievijā, nenozīmē, ka arī tur to nav. Tas imidžs, ko viņi spēj radīt uz āru, šķiet daudz monolītāks.

Bet ir labas lietas. Un pirmā labā lieta ir tā, kā ukraiņi ir padarījuši lielu daļu Melnās jūras neizmantojamu Krievijas jūras spēkiem. Kas noteikti zināmos apstākļos apgrūtinātu Krimas aizsardzību. Apgrūtina jau tagad.

Mums ir sliktas ziņas trīs jomās. Cerības uz pretuzbrukumu visiem bija lielas. Cīņas bija asas, sīvas, daudz kritušo, bet rezultātu nav. Iesprūšana frontē rada iekšpolitiskās problēmas, pastāv konflikts starp politisko un militāro vadību, saasinājušās iekšpolitiskās cīņas. Pēdējos mēnešos atbalsts sarucis katastrofāli - ASV atbalstu kavē republikāņi, Eiropas Savienībā balsot kavē Ungārija, neskatoties uz to, ka atsevišķas valstis kā Lielbritānija, Vācija, Norvēģija cenšas to kompensēt. Situācija ir dramatiska un atstāj iespaidu uz morāli. Krievijas tonis atkal ir kļuvis možāks.

Možāks noteikti. Kremlī noteikti jūtas daudz labāk. Bet tas, ko var just no tiem cilvēkiem, kuri pašlaik šturmē Avdijivku, tur nekas nav mainījies. Tur ir pilnīga bezcerība. Krievijas veids, kā tā ved karu, nav nežēlīgs tikai pret pretinieku, bet ārkārtīgi nežēlīgs arī pret saviem karavīriem.

Un vēl ārkārtīgi interesanta bija Kremļa reakcija uz nemieriem Dagestānā pirms mēneša, kas parādīja bailes par situācijas iziešanu ārpus kontroles pašā Krievijas iekšienē. Protams, ka krievi priecājas par to, kas notiek Ukrainā, tas nenozīmē, ka viņiem nav bažu par to, kas notiek valsts iekšienē, pat ja mēs to neredzam. Viņi ir satraukušies. Nav tā, ka viņu pusē ir tikai prieks. Mēs diezgan daudzas paralēles varam vilkt ar Pirmo pasaules karu, kur notiek cīņa, līdz sabiedrība brūk. Un man tiešām ir aizdomas, ka šis būs kara parametrs. Un riski nav tikai vienā pusē, sabrukt var abas puses.

Ja ukraiņi redz, ka palīdzības nav, tā krasi sarūk, redz strīdus ASV vadībā, upuru skaits turpina augt, tur arī var sākties kādi iekšpolitiski procesi. Šķiet, ka tur jau kaut kas notiek.

Iekšpolitiskā dinamika ir sākusies. Interesanti man likās, kad pats biju Ukrainā, cik ļoti viņi ir normalizējuši karu. Un mēs šobrīd redzam, ka pašai Ukrainai vairs nav sajūtas par eksistenciālām briesmām. Šīs briesmas viņiem joprojām ir, bet ne sabiedrībai, ne politiskajai elitei nav šīs sajūtas. Un tas ir rezultāts tam, kas notika pirmajā kara pusgadā, gadā - spēja konsolidēties, neiet politiskajās peripetijās, viennozīmīgs atbalsts prezidentam. Tagad tas samazinājies un politika ieiet savā ierastajā dinamikā.

Kad 2022. gadā sākās karš Ukrainā, daudzi bija pārsteigti par Krievijas armijas, no kuras visi baidījās, neorganizētību un vājo sagatavotību. Nebija sakaru, loģistikas, apgādes utt. Tagad izskatās, ka Krievija ir mācījusies no savām kļūdām un uzlabojusi armijas kaujas spējas.

Jā, Krievija mācās, un tās armijas komandieri mācās. Un otra lieta, kur mēs to redzam, ir dronu karš un elektroniskais karš, kas sākotnēji nebija, bet šobrīd mēs redzam, ka Krievija strauji attīstās. Arī ražošana diemžēl ir spējusi pārorientēties. Mums jākonstatē, ka sankcijas nav radījušas to efektu vai arī cilvēki, kuri ir vēlējušies nopelnīt uz sankciju apiešanu, ir bijuši pietiekami efektīvi un šīs spējas devuši Krievijai.

Viņiem vairs nav tāds bads, kāds vienu brīdi bija iestājies. Paldies dievam, ka izpildījuma kvalitāte saglabājusies līdzšinējā, tur nekas nav mainījies. Nav mainījusies kara vešanas nežēlīgā metode gan pret pretiniekiem, gan pret savējiem, kam noteikti ir kāds kumulatīvais efekts Krievijas karaspēkā.

Līdz ar to ir lietas, no kurām viņi ir mācījušies, bet ir sistēmiskās lietas, kur īpašu uzlabojumu nav. Loģistika vēl joprojām ir acīmredzama problēma. Loģistika vienmēr ir tā vieta, kur laikam Napoleonam bija slavenais teiciens, ka apgādnieku vienmēr būs par ko nošaut.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, varbūt pāriesim pie prognozēm, kā karš varētu attīstīties, jo tas skar mūs. Kāda ir ticamākā attīstība nākamā gada laikā vai pārredzamā nākotnē?

Es domāju, ka Rietumu palīdzība pilnībā neapstāsies. Eiropā spiediens uz Ungāriju būs liels, gan jau kādus kompromisus atradīs. Varbūt palīdzība nebūs tādā apmērā un apjomā, bet tā būs. Es pieņemu, ka arī ASV atradīs kompromisus, bet mums jārēķinās, ka ir vēlēšanas nākamā gada novembrī. Šobrīd es diezgan droši varu prognozēt, ka nākamais prezidents būs Tramps. Un tur jāsaprot, ka būs pilnīgi cita dinamika pret Ukrainu, NATO un Eiropu nekā esošajai prezidenta administrācijai. Bet līdz tam vēl ir aptuveni gads.

Es domāju, ka jāskatās šā gada kontekstā, kā Ukraina var izmantot to, ko ir ieguvusi Melnajā jūrā. Otra ir cerība, ka beidzot sāks parādīties kādas gaisa spēku spējas. Bet tur ir jābūt konservatīviem, kādu efektu tas dos - lai pārietu no MiG sistēmas uz F sistēmu, vajadzīgs ilgs laiks. Sākumā varbūt tas vienkārši tiks izmantots raķešu sistēmu palaišanai. Vai mēs varam cerēt, ka ukraiņi spēs izrauties? Tas ir maz ticams, un mēs to arvien vairāk jūtam un dzirdam no Ukrainas militārajiem vadītājiem. Tagad ir jautājums, vai Krievija spēs radīt caurgājienu un izrauties. Šobrīd tā visus spēkus met uz Avdijivku. Redzēsim. Un atkal skaidra scenārija, kā mēs izejam ārā no kara, nav. Ārpus no tā, ka viena no šīm sabiedrībām vienkārši sabrūk.

Pēc gada dinamika var krietni mainīties. Ko Ukraina būs gatava pieņemt vai nepieņemt, šobrīd skaidrības ir maz.

Bet Ukrainai gads ir milzīgs termiņš. Viņiem tas gads jāizdzīvo. Palīdzība ir vajadzīga tagad, un krievi to saprot. Ir cerības, ka ukraiņiem izdosies noturēt esošo frontes līniju, bet krievi var iet uz priekšu.

Jā, tāda iespēja jāpieļauj. Šeit visa loģika, kuru mēs redzējām ukraiņu pretuzbrukuma laikā, pagriežas otrādi. Arī krieviem nav nedz gaisa pārsvara, nedz labas spējas veikt manevru karu. Un tas, protams, padara šo uzbrukumu ārkārtīgi grūtu, un, kā jau mēs šo teju divu gadu laikā esam iemācījušies, uzbrucējs zaudē daudz vairāk nekā tas, kurš aizstāvas. Morālā dinamika var pamainīties. Kā mēs atceramies, Bahmuta beigās krita, bet tādu morāles triecienu mēs neredzējām, arī Ukrainas tauta neredzēja. Tā Krievijai bija ārkārtīgi augsta cena par tik nenozīmīgu apdzīvotu vietu.

Turpinājums sekos.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais