Krists Kalniņš: Kad tumsa sabiezē, tas nozīmē, ka rīts ir tuvu

© Ģirts Ozoliņš/MN

“Visiem cilvēkiem novēlu: ļaujiet Dievam jūsu dvēselē radīt ko jaunu,” saka Krists Kalniņš, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītājs. Ziemsvētku laika saruna par vērtībām, valsti un mums.

Pirms trim gadiem svinēji savu piecdesmit gadu jubileju. Kas mainījies cilvēkos kopš tā laika?

Ļoti daudz kas mainījies, jo - paskaties, kādi bijuši notikumi. Vispirms sākās kovidlaiks. 2022. gadā sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Šā gada oktobrī - uzbrukums Izraēlai. Cilvēkos ir augusi trauksmes, nedrošības sajūta. Pirms tam mēs visi gājām uz darbu, vairāk vai mazāk iztikām, bet tagad jūtam, ka visi šie notikumi mūs skar personīgi. Daļa cilvēku mēģina iesaistīties, pretoties, bet cita daļa - norobežojas, sak, kamēr tas mani neskar, tikmēr es tam nepievērsīšu lielu uzmanību. Un tomēr ir skaisti cilvēciski piemēri, kā ļaudis iesaistās palīdzībā Ukrainai vai publiski apliecina atbalstu Izraēlai.

Bet kopumā… Sākam saprast, ka okupācijas laiks nav pagājis bez sekām. Tas ir pagājis valstiskās atdalīšanās, Latvijas valsts atjaunošanas nozīmē, taču redzam, cik apbrīnojami daudzi cilvēku prāti vēl ir okupēti ar padomijas sērgu: ļaudis vēl nav gatavi saprast, ka dzīvot savā nacionālajā valstī nozīmē - runāt savā latviešu valodā, apzināties, ka latviskā identitāte, vēsture un kultūra ir unikālas.

Kad Pārdaugavā tika nogāzts okupeklis, man bija sajūta, ka tas ir sākums vēl vienai Atmodai, nacionālās pašapziņas celšanai. Un tajā pašā laikā: tik dziļa bija pretestība daļā cilvēku. Arī tagad - jautājums par krievu valodu latviešu skolās, kur kā otro svešvalodu nereti izvēlas krievu valodu. Īpaši šajā laikā! Tas taču ir absurds. Un tomēr latviskošanas process ir sācies, un tā ir laba zīme.

Ģirts Ozoliņš/MN

Ideoloģiskās kroplības ir ne tikai valodas izvēlē vai nacionālās pašapziņas neizpratnē, bet arī citur.

Protams. Redzam taču, ko nodara dženderisms. Šīs ideoloģijas adepti dara visu, kas viņiem ienāk prātā. Ja to visu laikus neapstādinās, ja varas elite, kas to atbalsta, nemainīsies, pēc desmit gadiem mēs Latviju vairs nepazīsim.

Bet, gaidot Kristus piedzimšanas svētkus, paskatīsimies, kas teikts Svētajos rakstos: kad šīs lietas notiks, celiet galvu, jo jūsu pestīšanas laiks ir tuvu. Viena no manām šo svētku gaidīšanas sajūtām ir šāda: lai arī kā cilvēki mēģinātu distancēties no Dieva un viņa radītās kārtības un vērtībām, labā ziņa ir tā, ka Dievs tuvojas. Tāpēc saku saviem brāļiem un māsām Kristū: celiet galvu. Kad redzat, ka tumsa sabiezē, tas nozīmē tikai vienu - ka rīts ir tuvu.

Mums šajā pasaulē ir jābūt ar savu uzdevumu - kā dievišķās patiesības lieciniekiem. Tādiem, kuriem nevar aizbāzt muti, kurus nevar nostumt malā un kurus nevar nobiedēt. Mans redzējums ir tāds, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, kaut arī tie, kuri Dievu ienīst un kuri grib dzīvot paši savā vaļā, domā, ka tieši viņu uzvara ir tuvu. Bet šī viņu uzvara pārvērtīsies lielās bēdās. Un Rakstos ir teikts, ka tie, kuri raudās, saņems vislielāko prieku.

Kādā video redzēju, kā melnīgsnēji neģēļi kādā Eiropas pilsētā lauž no baznīcas krustu. Un tas nav vienīgais gadījums. Kas ir jādara, lai šo ārprātu apstādinātu?

Eiropa šādas darbības ir mēģinājusi attaisnot ar savu materiālo ieinteresētību, izmantojot moderno vārdu - integrēšana. Kā var Eiropā integrēt pilnīgi citu kultūru un mentalitāti, reliģiju un izpratni par vērtībām? Redzam, ka ir lietas, kas neintegrējas un nekad neintegrēsies. Tā, piemēram, islāms - būtībā tā ir agresīva reliģija. Dzirdam, ko saka viņu imami, uzzinām, kas ir atļauts šīs reliģijas nesējiem - slepkavot, izvarot, paverdzināt. Arī kristīgās ticības nesēji kādā brīdī bija nežēlīgi, kaut gan Evaņģēlijā nekas tamlīdzīgs nebija ierakstīts: viņi interpretēja kristīgo ticību “pa savam”, vairāk tiecoties pēc laicīgās varas.

Redzam, ko dara “Hamās” islāmisti: viņi bērnus jau no mazotnes māca nogalināt citticībniekus, un tas nozīmē izpatikt savam dievam. Tā patiešām ir dēmoniska reliģija.

Ģirts Ozoliņš/MN

Arī Krievijā popi svētī raķetes, kas nogalinās cilvēkus.

Tā ir. Bet Kristus mācībā nekur nav teikts par to, ka jānogalina citas ticības cilvēki. Tā atkal ir atsevišķu cilvēku interpretācija. Savukārt - kā jau ir teicis profesors Leons Taivāns - islāmistu mērķis ir pakļaut visu pasauli.

Tāpēc man ir ārkārtīgi skumji vērot mūsu valsts vadītājus, viņu izraudzīto politisko virzienu, ņemot vērā to, kas ar mūsu tautu jau ir noticis: esam paverdzināti gadsimtiem, un tas tik dziļi mūsu dvēselēs iespiedies…

Ko vajadzētu darīt mūsu valsts vadītājiem?

Saprast, ka pirmie postītāji ir partnerības likums, Stambulas konvencija. Mēs taču saprotam, uz kurieni tas ved. Vācijā tikko tiesāja baru ar migrantiem, kuri grupveidā bija izvarojuši meiteni. Tiesa visus palaida vaļā. Kur tad ir izslavētā Stambulas konvencija? Un kā tā darbosies pie mums? Konvencija mums atvedīs policistus, kuri apkaros vardarbību? Konvencija noorganizēs algas pielikumu policistiem?

Ģirts Ozoliņš/MN

Mūsu valdība trīs mēnešus trinās gan Stambulas konvenciju. Vai valstī nav citu problēmu?

Valstī ir milzum daudz citu, svarīgāku problēmu, bet par tām valdošie izvēlas nerunāt. Visi tik dikti runā par vardarbību, taču problēma ir daudz dziļāka. Lai nu man cilvēki piedod, taču es uzskatu, ka vardarbība sākas ar valsti, kurā tiek atļauti aborti. Ir ļauts nogalināt cilvēku - nedzimušu cilvēku.

Vai tā nebija vardarbība, ko veica kovidlaikā? Izdzina no darba, mānīja cilvēkus. Un tikai tagad sākam runāt par briesmīgajām sekām, ko radījušas vakcīnas.

Tagad pie varas ir cilvēki, kuri neizprot, kā notiek sabiedrības attīstība un kā darbojas ekonomiskie procesi. Vai tad valstij ir kāds svarīgāks uzdevums par to, lai ļautu cilvēkiem pelnīt un dzīvot pārticībā? Paskaties, kur mēs Eiropā atrodamies: pēdējās vietās! Mūsu politiķi nav bijuši kārtīgi saimnieki - tādi, kuri spēj veidot un attīstīt valsti, nevis rūpējas par savu labumu. Bet valsts šobrīd ir nolaista un daudzi valsts iedzīvotāji slīgst bezcerībā un nabadzībā.

Arvien aug valdošo aprindu augstprātība. Tā burtiski spiežas ārā no katras šo aprindu poras.

Paskaties uz šo “aprindu” algu, kas regulāri aug, un salīdzini to ar tautas lielā vairuma vidējo algu. Un paskaties arī uz to, kā valsts amatpersonas un ierēdņi šķērdē nodokļu maksātāju naudu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kamēr cilvēki ziedo naudu dzīvnieku patversmēm, slimiem bērniem, novārtā pamestiem pusaudžiem, tikmēr “Jaunā vienotība” aizstāv savu ekspremjeru Kariņu, kurš notrallinājis 1,4 miljonus eiro privātos lidaparātos.

Politiķi taču aizstāv paši savu labumu. Ar valsts labumu, ar valsts interesēm tur nav nekāda sakara. Politiskās atbildības līmenis ir nulle. Politiķi dzīvo savā iedomu pasaulē, domādami, ka viņi ir nozīmīgi un svarīgi. Arī tā ir padomju palieka: cilvēki joprojām nespēj atbrīvoties no paraduma balsot par desas luņķi.

Mēs joprojām esam zaļi savā pilsoniskajā izaugsmē. Turklāt mēs esam viensētnieki, katrs par sevi. Un tam pa virsu - dženderisma ideoloģija, kas destruktivizē visu, uz kā esam balstījušies vienmēr - ģimeni un laulību. Mums tiek atņemta identitāte, veidojot pelēku, manipulējamu masu. Cilvēki, kuri domā, ka viņus tas neskars, ārkārtīgi maldās.

Ģirts Ozoliņš/MN

Arī izglītība mums tāda, maigi sakot, jocīga, un to dēvē par kompetenču izglītību. Aptuveni tā: rokdarbi kopā ar fiziku.

Man bija saruna ar kādu bioloģijas skolotāju. Viņš izstāstīja, ka skolā esot bijusi sanāksme, kurā tika norādīts, ka bērniem nav jāmāca par hromosomām, kādas ir vīriešiem un kādas - sievietēm. Vienvārdsakot, skolēniem nav jāzina atšķirības starp vīrieti un sievieti. Tā ir vislielākā vardarbība, ka šiem cilvēkiem, kuri noliedz dzimumu atšķirības, tiek ļauts tuvoties mūsu bērniem.

Tu skaties uz šiem pieaugušajiem cilvēkiem un domā: vai nu viņi ir garīgi slimi, ievainoti un sakropļoti, vai nu viņi ir pilnīgi akli no meliem, kuros dzīvo.

Ko tu domā par Valsts aizsardzības dienestu? Tas būs efektīvs?

Domājot par valsts iekšējo drošību, milzīga nozīme ir policijas, zemessardzes, armijas spēkiem. Mums būtu jādara tā, kā to dara Izraēla: visiem jauniešiem - puišiem un meitenēm no 18 gadu vecuma - ir jāiet dienēt armijā. Viens gads - obligātā militārā apmācība. Somijā ir 800 000 armijas rezervistu. Mums, protams, nebūtu tik daudz, bet jātiecas uz to, ka būtu kaut vai 100 000.

Vai, uzrunājot draudzi, tu tai stāsti līdzīgas domas?

Tas vienmēr ir ļoti izaicinoši. Jāmāk noturēt līdzsvaru starp politiku un ticību. Mācītāji nevar pa tiešo iesaistīties politikā. Un jābūt godīgam pret sevi. Kad Ukrainā sākās karš, es vairākas nedēļas dzīvoju ar sajūtu, ka man ir jābrauc uz turieni. Gala lēmumu man palīdzēja pieņemt kāds ukraiņu komandieris. Viņš teica: tie, kuri nav apmācīti karadarbībām, vairāk traucēs nekā palīdzēs.

Mācītāja uzdevums ir motivēt cilvēkus, palīdzēt veidot viņu garīgo dzīvi, viņu attiecības ar Dievu. Tas dod dziļāku skaidrību par situāciju valstī, par to, kas ir tavs aicinājums un kas tev jādara.

Dienēdams padomju armijā, tu saņēmi sūtījumu no savas mammas Helgas Dancbergas - Evaņģēliju. Vai tu uzreiz saprati, ka tev ir jāmainās?

Nē, ne uzreiz. Izlasīju, un kaut kas mani tur uzrunāja. Jāņa evaņģēlijā Kristus daudz runā par tēvu. Un šī Dieva kā tēva stīga manī ieskanējās… Sapratu, ka es gribu tuvināties attiecībās ar Dievu. Atgriezos no armijas, gāju uz iesvētes mācību, pagāja pāris gadu, un tikai tad sapratu, kas ir kristietība: tā ir fundamentāla izvēle dzīvot saskaņā ar Dieva gribu caur dievišķo patiesību. Tu sāc apzināties paša kūtrumu, iekšējo nabadzību, ļaunumu, bet tu tam visam vairs neļauj sevi vadīt.

Visskaistākais ir saņemt Dieva mīlestību un dot to tālāk. Domāju, ka cilvēki, kuri atnāk Kristus piedzimšanas svētkos uz baznīcu, kaut ko meklē. Varbūt viņi neapzinās, ko tieši meklēt, bet šis process tik un tā ir skaists. Kāda sieviete teica, ka viņa šajos Ziemsvētkos ļaus sevī piedzimt kaut kam jaunam.

Es gribu, lai cilvēki ļaujas Dieva mīlestībai. Lai cilvēki rada sevī kaut ko tādu, kam šajā pasaulē ir nozīme un jēga. Lai mēs varam sagaidīt atbildes uz savām dziļākajām ilgām. Ne tikai prātā, bet arī sirdī. Jo Dievs mums ir devis savienošanos ar Svēto garu. Visiem cilvēkiem novēlu: ļaujiet Dievam jūsu dvēselē radīt ko jaunu.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.