Ukrainas bruņoto spēku kareive: Gūstā mūs, sievietes, sita ar ķēdēm un asiem dzelkšņiem

© Foto: Elita Veidemane

“Reizēm naktīs nevaru pagulēt: nāk atmiņas… Par to, kā krievu gūstā mani spīdzināja. Bet vairāk tomēr manī mājo mīlestība: pret Ukrainu, pret ģimeni. Es gribu normālu dzīvi: lai vīrs atgrieztos no kara, lai mums būtu bērni,” stāsta Ukrainas bruņoto spēku vecākā kareive Marija Čeha, kura šobrīd iziet rehabilitācijas kursu Latvijā.

Marija kopā ar savu vīru cīnījās pret ienaidnieku AZOV pulka sastāvā. AZOV ir Ukrainas Iekšlietu ministrijas Nacionālās gvardes vienība, kas bāzējās Mariupolē. Tā tika izveidota no brīvprātīgajiem 2014. gada maijā. Kopš tā laika pulks cīnījās ar Krievijas un tās sabiedroto dumpinieku spēkiem Donbasā.

AZOV pulks ir konsekventi nacionāls, un tas vienmēr bijis Ukrainas pusē, iedvešot bailes un naidu no Krievijas iebrukušajos okupantos.

2019. gadā AZOV pulku aplēja ar dubļiem mūsu pašu tā dēvētās patiesības noskaidrotājas kopā ar kremļa aprakstnieku Leonīdu Ragozinu no “pētnieciskās žurnālistikas” portāla “Re:baltica”, stāstot, cik ļoti nacionālistisks un pat nacistisks esot šis paramilitārais veidojums.

Marija kopā ar saviem kolēģiem pirmo reizi Latvijā viesojās 2019. gadā, tikās ar Latvijas militāristiem, piedaloties Ukrainas vēstniekam, apceļoja latviešu karavīru pieminekļus. Marija atceras, ka Krievijas propagandisti sākuši izplatīt ziņas par to, ka AZOV ir nacisti, šo naratīvu tūdaļ pat uzķēra arī “Re:baltica”, un mūsu militārā vadība sabijās un noklusēja par AZOV pulka pārstāvju viesošanos Latvijā.

“Neatkarīgās” intervija ar kareivi Mariju Čehu.

Arhīva foto

Pastāstiet, lūdzu, par sevi.

Esmu dzimusi Čerņihivā, pēc tam kopā ar ģimeni pārcēlāmies uz Kijivu. Man ir augstākā izglītība, pabeidzu Ševčenko institūta Svešvalodu fakultāti. Esmu ķīniešu valodas tulks. Savulaik strādājusi Ķīnā. Otrā izglītība - bioloģijas bakalaurs.

Kad 2013. gadā sākās Maidans, es vēlējos pieteikties dienēt armijā, bet mans topošais vīrs uzskatīja, ka sievietēm karā nav vietas. Vīrs devās dienēt Ukrainas bruņotajos spēkos, bet es parakstīju darba līgumu un devos strādāt uz ASV. Mēs domājām, ka asinsizliešana beigsies pēc pusgada vai gada, bet viss turpinās vēl tagad. 2017. gadā vīrs piekāpās: labi, brauc atpakaļ uz dzimteni, dienēsi armijā. Vīrs toreiz dienēja AZOV pulkā pie Mariupoles.

Sākumā es strādāju par fotogrāfi. Tad sāku karavīriem mācīt angļu valodu pēc NATO standartiem. Tulkoju intervijas, ja atbrauca ārzemju žurnālisti. Mēs dalījāmies savā pieredzē, karojot ar krieviem, ārzemnieki dalījās savās zināšanās kara vešanā.

Mēs kopā ar vīru piedalījāmies Mariupoles aizstāvēšanā un vienlaikus nonācām gūstā. Gūstekņu apmaiņā viņš tika atpakaļ uz Ukrainu 2022. gada septembrī. Viņam bija nopietna kontūzija, sadragāti galvaskausa kauli, tomēr pēc rehabilitācijas viņš maksimāli ātri atgriezās ierindā. Mans vīrs uzskatīja, ka viņam nav ko vāļāties pa sanatorijām, kamēr viņa sieva atrodas gūstā. Tagad viņš atrodas Limanas/Bahmutas reģionā. Savukārt es 2023. gada maijā tiku apmainīta un atgriezos Ukrainā. Gadu atrados krievu gūstā.

Kā ritēja kara dzīve Mariupolē?

Mēs jau 2022. gada martā samierinājāmies ar to, ka iesim bojā. Komandieri stāstīja, ka beidzas munīcija, tehniski mēs nevarējām pretoties, atradāmies aplenkumā. Daži helikopteri mēģināja mums piegādāt munīciju un medikamentus. Krievi tos notrieca. Redzējām, kā Azovas jūrā izkārtojas krievu karakuģi un sāk uz mums šaut. Un mēs tur neko nevarējām izdarīt. Dronus mēģinājām notriekt ar automātu kārtām. Bet bija mazas iespējas to izdarīt…

Gūstā no “Azovstaļ” rūpnīcas padevās ap 2000 kareivju. Tur bija ne tikai AZOV pulka karotāji, tur bija robežsargi, policisti, teritoriālās aizsardzības kareivji, visi, kuri bija atnākuši, lai cīnītos kopā ar AZOV pulku. Jautājums gan ir tikai tāds: cik tad īsti no gūsta atgriezās?...

Arhīva foto

Pēc saņemšanas gūstā jūs aizveda uz cietumu?

Jā. Apstākļi cietumos, kur mūs izvietoja, bija dažādi. Un arī izturējās pret mums ļoti dažādi. Mani uzskatīja par spiedzi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi domāja: es zinu septiņas valodas. Patiesībā nav tik daudz. Un “aizdomīgi” krieviem šķita tas, ka zinu tieši ķīniešu valodu. Tad kādas valsts spiedze es varētu būt? Ķīnas? Bet Ķīna taču ir Krievijai draudzīga valsts!

Pret jums izvirzīja kādas apsūdzības?

Mani apsūdzēja terorismā un varas sagrābšanā. Kādas varas? Maskavas varas? Cietuma sargi vēra vaļā kameru visi kopā - kādi septiņi vīrieši pilnā ekipējumā, ar balaklavām (sejas maskām) uz sejas. Septiņi pret mani vienu - sievieti rokudzelžos. Viņi mūs, sievietes, dēvēja par dzīvniekiem, nelietīgiem radījumiem, raganām. Man, izrādās, esot piemitušas hipnotizētājas spējas. Pilnīgi murgi. Kad nokļuvu kamerā, tur jau esošās sievietes bija savākušas kaut kādus zāles stiebriņus, atkritumus, vecus papīrus un no tā visa uztaisījušas lellīti. Cietumsargi to atrada un pateica, ka mēs buramies, lai viņu prezidents nomirst. Viņi to teica pilnā nopietnībā!

Cik daudz bija sieviešu jūsu kamerā?

Divdesmit trīs. Kamera gan bija paredzēta tikai sešiem cilvēkiem… Vasarā bija drausmīgs karstums, ziemā - aukstums. Bija divstāvu gultas, sievietes gulēja arī uz grīdas. Es gulēju kopā ar kādu čigānieti no bataljona “Aidar”. Viņa bija mediķe. Gultas bija ļoti šauras, viņai nācās mani apķert ar roku, lai es neizkrītu no gultas. Uz otriem sāniem griezties mums vajadzēja sinhroni, citādi nebija iespējams. Tā tas bija gadu! Lampa naktī virs galvas spīdēja nepārtraukti - tieši sejā.

Dienā nedrīkstēja sēdēt, bija atļauts tikai stāvēt vai staigāt pa kameru. Desmit minūtes varēja sēdēt - tad, kad atnesa ēdienu, - makaronus, pārlietus ar eļļu. Nepārtrauktā stāvēšana bija ārkārtīgi smaga: uzpampa kājas, tās izskatījās pēc ziloņu kājām… Viss ķermenis uzpampa: mēs izskatījāmies, it kā būtu pārēdušās makaronus. Apsargi smējās: visi saka, ka te valda bads, bet paskatieties, cik jūs esat resnas! Es staigāju pa kameru, cik vien bija spēka. Uztūkums tad nedaudz mazinājās.

Apsargi jūs spīdzināja?

Gan spīdzināja, gan vienkārši sita. Apsargi vienu savu izpriecu sauca par “masku šovu”. Kamerā ienāca “specnaza” grupa un dauzīja visas sievietes. Pat ja tu mēģināji slēpties zem “škonkas” (gulta - krievu cietumnieku žargons), tevi aiz matiem izvilka un dauzīja. Katram sitējam bija savs izveidotais ierocis, populārākais bija koks, kam piestiprināta ķēde ar dažādiem asiem dzelkšņiem. Zilumi pēc tam nebija zili vai sarkani, tie bija melni…

Jūs noteikti pratināja arī.

Jā, kopā ar spīdzināšanu. Viņiem nereti šķita, ka esmu laimīgāka par viņiem, un viņi man uz to norādīja. Jā, es atbildēju: esmu veidojusi savu dzīvi tā, lai būtu laimīga, šī ir briesmīgākā manas dzīves epizode, un ceru, ka tā drīz beigsies. Protams, viņi atbildēja, mēs tevi nošausim, un tā epizode arī beigsies. Viņi apgalvoja, ka es dzeru krievu zīdaiņu asinis, tāpēc izskatos laimīga. Un šo tekstu viņi atkal teica pilnā nopietnībā. Es sāku smieties. Pratinātāji man iesita pa seju. Tas atkārtojās vairākas reizes.

Viņiem tas bija kā rituāls?

Acīmredzot. Viņus tracināja mans miers un smiekli. Iespējams, ka dažkārt smaidu nevietā. Tā, piemēram, smaidīju pie savu bojā gājušo biedru fotogrāfijām. Bet es viņus atceros dzīvus, labestīgus un skaistus, tāpēc smaidu. Un tad, kad atradāmies “Azovstaļ” rūpnīcā, mēs dažkārt bijām arī laimīgi: kad varējām mierīgi parunāt, pajokot, atbalstīt cits citu - par spīti visām šausmām, kas bija apkārt.

Pēc gūsta jūsu attieksme pret krieviem mainījās? Sajutāt naidu?

Man bija draugs - ukraiņu nacionālists, tāds ass, drosmīgs un radikāls. Viņš bija palicis neredzīgs pēc smaga ievainojuma. Reiz mūsu saruna ievirzījās par naidu. Viņš man jautāja: “Vai tu viņus (krievus) ienīsti?” Es atbildēju: “Nē.” Zinu, daudzi man nepiekritīs, taču es domāju: naids ir emocijas, bet, ja cilvēks ir iekritis emocijās, viņš nevar būt simtprocentīgi efektīvs. Kad emocijas prevalē pār prātu, cilvēks kļūst vadāms, ar viņu var manipulēt. Arī karā tas var būt bīstami.

Arhīva foto

Karš, ko Krievija uzsāka Ukrainā, ir kaut kāds absurda teātris, un, manuprāt, krievus var uzvarēt nevis ar naidu, bet ar prātu, kā viņiem acīmredzami pietrūkst. Viņi tic, ka drīkst veikt kara noziegumus un pasaule viņiem to piedos. Rietumu vārgā reakcija uz karu Ukrainā daļēji arī parāda, ka tā rīkoties drīkst. Vismaz pagaidām.

Krieviju var uzvarēt tikai ar spēku, nekādi līgumi un norunas tur “nestrādās”. Krievija saprot tikai spēku. Tas tāpat kā nopratināšanās: viņi līdz galam pazemo, sabrucina un iznīcina tos, kuri pakļaujas, bet ja cilvēks nepakļaujas, parāda savu spēku un izturību, spīdzinātāji rimstas.

Viņi uzvedas kā dzīvnieki: vājākos iznīcina.

Tieši tā. Kad viņi ir barā, viņi jūtas droši, tad var pazemot kādu, kurš ir vājāks. Kad viņiem parāda zobus, viņi sāk smilkstēt, asti ierauj kājstarpē. Kad mani pratināja, sapratu: ja sākšu ienīst, naids mani sagraus. Bet es mēģināju (un man izdevās) atcerēties visu, kas ir labs un skaists. Biju pārliecināta, ka mana ģimene mani gaida. Pratinātāji mēģināja iestāstīt, ka mans vīrs ir kritis, ka Kijiva ir sagrauta, ka mani komandieri atpūšas Turcijas kūrortos, ka Ukrainas valsts neeksistē, ka ukraiņu valodas nav - tā ir tikai “sabojāta krievu valoda”… Viņi mēģināja sagraut manu mīlestību, visu, kam esmu ticējusi. Neizdevās! Jo es biju stiprāka par viņiem.

Kas bija pats smagākais, kad atradāties gūstā?

Man tas bija jebkādas informācijas trūkums. Pirms tam nodarbojos ar ekstremāliem sporta veidiem, fiziskā slodze man nebija sveša, man ir augsts sāpju slieksnis, tāpēc fiziskās sāpes kaut kā pacietu.

Bet informācijas trūkums uz mani iedarbojās ļoti smagi. Visu laiku domāju: kas notiek ar maniem tuviniekiem? Kas ar brāli? Viņam ir sirds problēmas… Kas notiek frontē? Kā reaģē pasaule? Vēl psiholoģiski smagi bija nepārtraukti atrasties vienā šaurā telpā kopā vairāk nekā 20 sievietēm, kurām katrai bija savas problēmas un sāpes, savstarpēji strīdi un nesaprašanās…

Ar ko nodarbosities, kad pēc rehabilitācijas atgriezīsities Ukrainā?

Gribētu iekļauties kādā organizācijā, kas palīdz kara veterāniem. Jau šobrīd ir liels daudzums ievainoto, un tie ir ne tikai fiziskie, bet arī garīgie ievainojumi. Ir nepieciešama nopietna rehabilitācija.

Un vēl. Tā kā zinu vairākas valodas, nāksies stāstīt Eiropai, kas un kā ir noticis Ukrainā. Bojā gājušo skaits ir zināms katru dienu, un no šiem skaitļiem nogurst ikviens ne tikai Eiropā, bet arī pašā Ukrainā. Taču tad, ja TV ekrānā katrs varēs redzēt cilvēkus, kuri vai nu karoja, vai nu palīdzēja glābt, vai nu darīja ko citu Ukrainas labā, un par to viņi stāstīs pārējiem - tā būs pavisam cita situācija. Tad cilvēki sapratīs, ka tas notiek blakus un tas var notikt arī pie viņiem. Daudzi eiropieši domā, ka tas ir ļoti tālu - šis karš. Nē, tas ir blakus.

Ir tāds salīdzinājums. Meitene atnāk uz kādu normālu restorānu. Meitene ir Ukraina, pārējie apmeklētāji - Eiropas valstis. Un tad pēkšņi ienāk kāds Vaņa, sāk dauzīt traukus, visi skatās un domā: ai, cik labi, viņš dauza tos traukus uz meitenes galda nevis uz mūsējā.

Pēc tam Vaņa sāk sist meiteni, sāk viņu izvarot. Ko apkārtējie? Padod meitenei trulu nazi un deserta karotīti, sak, aizstāvies pati. Ko vēl dara pārējie? Uzņem Vaņas darbības telefonā, sūta uz sociālajiem tīkliem, izsaka nosodījumu. Kad meitene jau ir galīgi sasista, kāds no skatītājiem viņai uzlīmē plāksteri uz pieres, lai pavisam nenoasiņo. Kad meitene beidzot iedur Vaņam acī dakšiņu, apkārtējie sāk kliegt, ka tas taču ir terora akts!

Es tieši tā arī jūtos - kā šī meitene restorānā. Būdama ukrainiete, esmu nesaprašanā - kā var neizprast to, ka ukraiņi aizstāv savu valsti, savu kultūru un valodu. Bet tādus “vaņas” vajag pēc iespējas ātrāk neitralizēt. Ja visi kopā to mēģinātu darīt, tas arī izdotos.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.