Aigars Freimanis: Latvijas nelaime – trūkst alternatīvās politiskās dūres

© Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Kāda politisko un sociālo procesu vērotājam no malas izskatās mūsu sabiedrība, mūsu valdošā elite, kādēļ valdība ir tik stabila, vai mēs gaidām un kā gaidām savu “melno gulbi”, kādēļ sabiedrībā nav sajūtamas bailes – par šīm un citām tēmām TV ciklā "Nra.lv sarunas" žurnāliste Elita Veidemane iztaujā aģentūras "Latvijas fakti" vadītāju Aigaru Freimani.

Vai ir kas tāds, kas šobrīd jūs var pārsteigt Latvijas politiskajā un sociālajā situācijā?

Diez vai, jo viss ir pieredzēts, daudz kas ir bijis. Pārsteigums parasti ir uz labo vai slikto pusi. Uz labo pusi gandrīz vairs neceru, bet uz slikto pusi pesimistiskais uzstādījums vienmēr ir gatavs starta pozā. Ir tādi notikumi, kas ir uz robežas - vairāk sadzīviski, bet arī politiski, jo ir varas izpausme.

Piemēram, pēdējo nedēļu skandāliņš vai informācija par ēdienu izvadātājiem, kas braukā ar nenosakāmas izcelsmes automašīnām, kas var sabrukt jebkurā mirklī. Ar Somijas numuriem, dažkārt piesietiem ar virvīti, nevis pieskrūvētiem. Un viņiem neko nevar izdarīt. Lielākā daļa no viņiem ir ārzemnieki, kas rupjā veidā pārkāpj Latvijas Republikas likumus, un tad viņiem vienkārši būtu jāpalūdz pamest Latviju. No sākuma pieklājīgā formā, bet, ja viņi to nesaprot, tad nepieklājīgā. Bet es nezinu, kāpēc tas nenotiek.

Ja atgriežamies pie politiskā konteksta, ir iestājies varas sairums. Tas tā lēnām attīstās, mums vara sāk irt pa dažādām vīlēm un vīlītēm, un to var tikai vērot, jo iesaistīties procesā ir grūti.

Mums ir totāli vāja opozīcija par spīti tam, ka ir kādi intelektuālie spēki. Tur nav izteikta līdera, kas varētu baudīt lielas sabiedrības daļas uzticību. Galvenais līderis ir Ainārs Šlesers, kurš ir, es negribētu teikt margināls, bet daudzās vēlēšanās pierādījis, ka ir robeža, cik viņš var iegūt vēlētāju uzticību. Tie ir 10-12%, kas nav pārāk daudz, lai viņš būtu dienas kārtības noteicējs. Viņš ir aktīvāks, skaļāks, viņam ir idejas, viņš ir ārkārtīgi motivēts, bet apgalvot, ka viņš ir tāds līderis, aiz kura ir gatava iet liela sabiedrības daļa, to nevar.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Pārējie, "Apvienotais saraksts", maļas savā sulā, pa reizei kaut ko pasaka. Līderis ir pazudis un, cik es saprotu, atrodas kaut kur tālu Austrumos, gūst kādas meditācijas prasmes vai vēl kaut ko.

Nacionālā apvienība vienmēr ir bijusi ar ļoti mazām pretenzijām noteikt politisko dienas kārtību. Līdzīgi kā "zemnieki" ļoti reti ir noteikuši dienas kārtību. Nacionālajai apvienībai ir viens jautājums - nacionālais, visā tā iespējamajās izpausmēs, kas nekad nav pirmais, tā ir valoda, demogrāfija un citas lietas, bet tie nekad dienas kārtībā nav nākuši pirmajās vietās. Tie deklarēti kā tādi, bet nekad nav bijuši īpaši aktuāli. Tā mēs dzīvojam tādā pussairumā, inerciālā norisē, bet, par laimi, nav tādas sajūtas, ka kāds ved mūs tuvāk bezdibeņa malai. Mēs braucam, šļūcam kā pa tādu lēzenu kalniņu. Bez cerības, ka tas vienā brīdī būs straujš.

Kā jūs skatāties uz šo valdību kopumā? Vai tā ir stabila, vai var izjukt jebkurā brīdī? Par šo valdību mēdz runāt, ka tā ir iepriekšējās Kariņa valdības pagarinājums.

Savā ziņā jā. Var spriedelēt, kāda loma ir ministru prezidentam, bet agri vai vēlu viņam ir jāuzņemas īsta līdera loma. Sākumā nepārprotami Evika Siliņa bija Krišjāņa Kariņa varas ēnā, bija kareivīga viņa aizstāve, tāda "plinšu sieva", kas vienmēr bija viņa pusē, bija gatava balstīt viņu, tagad retorika ir apsīkusi, Kariņa kungs gan pats ir radījis sev pietiekami daudz problēmu.

Manuprāt, viņš ir pārfokusējies no ārpolitikas kā no vienas relatīvi būtiskas Latvijas un jebkuras valsts sadaļas, kur viņam vajadzēja būt dinamiskākam, jo mums blakus notiek karš, bet viņš tāds nav. Divas tēmas, kas ar viņu saistās, ir kļūšana vai nu par NATO ģenerālsekretāru, vai Eiropas Savienības komisāru, kas netiek daudz slēpts un kas tiek visironiskākajās nozīmēs apspriests.

Un viņa kā "aviatora" piedzīvojumi, kas šķiet jau pagātnē, bet politikā nav pagātnes - viņam to atgādinās jebkurā brīdī, arī tad, kad viņš negaidīs. Un tas ir neizbēgami. Tā kā daļēji pagarinājums, kas ir pārejas stadijā, kas mēģina tikt ārā no Kariņa haotiskās putras, kas balstījās uz ārējo dienas kārtību.

Kovida pandēmijas laiks bija ārējā dienas kārtībā, izņemot dažas valstis, kas tā nerīkojās, piemēram, Zviedrijai bija atšķirīga politika tajā pašā vakcinēšanas jautājumā. Un, lai cik paradoksāli tas skanētu, arī Baltkrievijai bija atšķirīga politika šajā pašā jautājumā. Vai tur ir notikušas drāmas un traģēdijas?

Bet mums labāk skatīties uz Zviedriju, un tur izrādās, ka nē, lai gan galvenais infektologs tur gāja prom no amata un visādas runas bija par viņa psiholoģisko stāvokli. Bet tagad izskatās, ka tur ir kā visur citur pasaulē.

Mums pagātnē ir palikuši atlaistie cilvēki vai tie, kas bija spiesti pamest darbu. Ir cilvēki, kuri sūdzas, atklāti sūdzas, un viņu skaits varētu pieaugt. Ir tādi, kuri saka, ka viņiem ir parādījušās veselības problēmas. Bet dienas kārtība tika noteikta no ārpuses, nonākot līdz komiskajām valdības sēdēm, kuras varējām skatīties.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Es sākumā skatījos ar smiekliem. Tas, ka parādās veselības ministrs Daniels Pavļuts ar svītu - Perevoščikovs, Dumpis un vēl, un vēl, un tad finālā parādās smaidīgs kungs, kas ir mikrobiologs, kas nodarbojas ar kovida vīrusa sekvencēšanu. Un viņš smaida tāpēc, ka zina: valdība, kas sapulcējusies pie galdiem, no tā neko nesaprot. Bet viņam ir jāsaka runa, jo Pavļuts viņu ir atvedis vai licis attālināti pieslēgties. Un viņš sāk bārstīties ar tādām burtu un skaitļu kombinācijām, no kurām lāga neko nevar saprast - pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, bet laiks ir aizņemts, cilvēki noslogoti, izliekoties, ka ir intelektuāļi un guvuši ieskatu kovida norisē un saturā.

Tas viss notika, un nauda gāzās ārā vairāk nekā jebkad uz visām pusēm, un nauda tika aizņemta. Tādā haosā, bet labvēlīgā haosā, jo naudu deva, jo visā Eiropā un pasaulē bija bail no kovida. Tā mēs laimīgi nodzīvojām. Bet tagad pa vakariem laikam jāsāk skaitīt parādus. Tagad skaitītāji vairs nav tik veikli. Tagad dienas kārtība piesātināta ar daudziem jautājumiem, kas prasa atbildīgu, vizionāru skatījumu. Atbildību prasa. Tas tilts, kas Daugavas krastmalā beidzas nekurienē, īstenībā daudz ko atgādina. Tad vēl ir "Rail Baltica", kas, iespējams, neienāks Rīgā. Pārdabiski, vērienīgi būvdarbi. Visu laiku kaut kas tiek būvēts. Bet ja tas neienāk? Tad paliks citam, parastajam dzelzceļam.

"AirBaltic", un Briškena kungs var stāstīt, ko grib, bet pienāks jūlijs, kad vajadzēs pārfinansēt 200 miljonu parādzīmes, un šobrīd izskatās, ka vienīgais reālais pārfinansētājs ir Latvijas valsts. Bet varbūt notiks brīnums, un daudzi par to būs patīkami pārsteigti. Varbūt lietuvieši, igauņi būs gatavi ieguldīt, un kaut kādi investori būs gatavi ieguldīt. Un vēl brīnums ir pabraukāt pa Rīgas ielām. Bet neviens par to vairs nebrīnās, visi ir pieņēmuši, ka tā jābūt.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Valdība ir ļoti stabila?

Es domāju, ka tā ir stabila tāpēc, ka nav opozīcijas ar reālu līderi, nosacīti alternatīvās politiskās dūres. Es nedomāju vienu cilvēku, bet priekšlikumus, kas var atrisināt arī šīs manis piesauktās problēmas vai arī uzrādīt reālos vainīgos.

Galu galā šos "Škoda vagonka" vilcienus kāds pirka, un, ja tie pirkti ar nepareizām specifikācijām, tad kāds tās uzrakstīja. Varbūt varam nosaukt šos cilvēkus, uzaicināt viņus uz skatuves? Un tad, piemēram, atnāk Straumes kungs no Citadeles ielas 1 un palūdz viņus iet viņam līdzi. Es saprotu, ka es tagad ironiski runāju un saprotu, ka nekas tāds, visticamāk, nenotiks, bet tur vajadzētu būt kādai aktivitātei.

Ir tāds jēdziens politikā - "melnais gulbis." Moderni ir to ik pa reizei lietot. Tas cēlies no tā, ka kāds teica: Eiropā ir tikai baltie gulbji, melno nav, bet izrādās, ka tādi dzīvo. Melnais gulbis ir ārkārtējs, neprognozējams notikums, kas izjauc esošo lietu kārtību, ko neviens nav pieredzējis. Mēs šobrīd dzīvojam tādās "melnā gulbja" gaidās. Kāds tas var būt, es nezinu. Tāpēc jau tas ir "melnais gulbis", ka mēs to nezinām, neesam redzējuši, bet varbūt ņems un atlidos.

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Tad mums šausmās tagad jāgaida "melnais gulbis"?

Ir tādi ārēji faktori, satricinājumi, un ārkārtīgi dramatiski būtu, ja tas būtu turpinājums tādām Krievijas aktivitātēm, kādas tā izvērš Ukrainā. Skatoties, par ko runā pēdējās nedēļās un kāda informācija nāk no Krievijas, par to nav ko brīnīties. Mēs varam piedzīvot kaut ko ārkārtēju.

Cilvēki ir satraukti par to...

Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Īpatnējais stāvoklis, ka nav baiļu. Pirms bailēm vienmēr ir trauksme, un trauksme ir ļoti neizteiksmīga sajūta, un trauksme var būt ar it kā pozitīvām sekām, it kā negatīvām. Trauksme pirms medicīniskām manipulācijām ir taču visiem. Tuvākā transformācija no trauksmes ir bailes. 72 stundu somu esmu sakrāmējis, lielais ūdens “bačoks” ir, zāles un radioaparātam baterijas nopirktas. Tikai jautājums, vai radio un internets darbosies.

Es zinu, ko cilvēki darīs, mēs esam to pētījuši. Ir tādi, kuriem ir lauki, tie brauks uz laukiem. Tie, kuriem lauku nav, meklēs citus ceļus, bet arī prom no Rīgas, no lielākām pilsētām, kas acīmredzot var tikt pakļautas briesmām. Tad tiem, kas dzīvo daudzdzīvokļu namos un kuriem nav lauku un nav arī mašīnas, ir loģisks cilvēcīgs risinājums - sapulcēties pagalmā. Sakurt ugunskuru, ja nav elektrības, un meklēt kādu informāciju, apmainīties citam ar citu, dalot padomus.

Turpinājums sekos

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais