Vai valstī ir civilās aizsardzības plāns; kādēļ jāievieš obligātā veselības apdrošināšana un veselības apdrošināšanā jāpārņem Nīderlandes modelis; kādēļ valstī jāmaina vēlēšanu sistēma un jāveic kardinālas reformas valsts pārvaldē; kādēļ Einārs Repše neatgriezīsies politikā, bet atradīsies tai ļoti tuvu – par šiem un citiem jautājumiem TV intervijas turpinājums “Nra.lv sarunas” ar bijušo premjeru un aizsardzības ministru Eināru Repši.
Vai mums valstī ir civilās aizsardzības plāns?
Katrā ziņā no tādiem plāniem, par kuriem neviens neko nezina un tie guļ kaut kur plauktā, kur tos nav iespējams izlasīt, pat ja tos meklē, - tādi mums nav vajadzīgi. Mums ir vajadzīgi reāli strādājoši, cilvēkiem zināmi plāni. Krīzes brīdī, kad nebūs laika domāt, būs stress. Tad arī lai nebūtu jāizgudro jauns velosipēds, paņem plānu plūdu gadījumam, te ir plāns elektromagnētiskā impulsa uzbrukumam, militārā iebrukuma gadījumam. Ļoti nopietni jāstudē Ukrainas pieredze tieši konflikta atvairīšanā, jāpēta, kas ir nostrādājis, kas nav. Viņi šobrīd sargā mūs, sargā Rietumu civilizēto pasauli.
Ir diezgan skaidrs, ka mēs pēdējos gados bremzējam, esam zemākajā pozīcijā, kas jebkad ir bijusi ārvalstu investoru uzticības indeksā.
Atpaliekam regulāri no mūsu kaimiņiem, Lietuvas un Igaunijas. Banku kreditēšana tautsaimniecībā ir katastrofāli zema. Kaut kas nav īsti riktīgi. Mēs izliekamies, ka viss ir kārtībā, nesaprotam, par ko ir runa. Piemēram, mūsu veselības aprūpe. Tur ir saglabājies attīstīts sociālisms tautai un medicīniskās palīdzības saņemšana domāta bagātajiem. Tātad bagātie par labu samaksu saņem kvalitatīvu veselības aprūpi privātās klīnikās, tie, kam naudas nav tik daudz, var gaidīt pusgadu vai gadu uz steidzamām, vajadzīgām operācijām. Šķiet, nav pie vainas Latvijas mediķi, kas grūtā situācijā turpina cīnīties. Te pie vainas ir visas valdības pēc kārtas kopš neatkarības atjaunošanas. Tās ir iedomājušās, ka ar sociālismu mēs varam kādu nozari uzcelt un nostiprināt. Nu nav tā. Šobrīd mēs savus veselības riskus nevaram pat normāli apdrošināt. Ja strādā lielā darba kolektīvā, kaut ko var apdrošināt, ja esi mazākā kolektīvā vai privātpersona, tad riskus apdrošināt nav iespējams. Tas ir pilnīgi absurdi. Risinājums ir laba, moderna apdrošināšanas medicīna, kāda ir īstenota Nīderlandē.
To mēs varētu pārņemt viens pret vienu. Vispārējā apdrošināšana, katrs obligātā kārtā veic savu apdrošināšanas iemaksu. Apdrošinātāji savstarpēji konkurē, cilvēks var izvēlēties labāko, un likums paredz, ka apdrošinātājiem tevi ir jāizārstē, ja tu saslimsti. Rezultātā apdrošinātāji ne tikai paši tiek sekmīgi galā ar visām privātajām klīnikām. Nīderlandē sistēma ir sakārtota, tu vari izvēlēties no dažādiem kompāniju piedāvātiem ārstēšanās variantiem un tiec izārstēts. Ārstēt vienmēr ir dārgāk nekā novērst slimību. Svarīgi, lai tiek maksimāli veicināta agrīna diagnostika un veselīgs dzīvesveids, profilakse. Apdrošināšanas kompānijas piedāvā atlaides, ja tu esi pēdējā gada laikā bijis uz profilaktiskajām pārbaudēm. Latvijā katram varētu nopirkt pamatpolisi no valsts budžeta. Tiešs valsts budžeta finansējums ar birokrātu rokām, birokrātu noteiktām patvaļīgām cenām, bieži vien samazinātām cenām, tas nestrādās. Tur nav nekādas atgriezeniskās saites, nav nekādas kontroles. Ja pie mums ieviestu šo modeli, bāzes polisi visiem nopirktu valsts. Apdrošināšanas kompānijas pēc tam savā starpā sacenstos par to, kam piedāvāt plus polises, platīna polises, un katrs varētu sevi un savu ģimeni apdrošināt papildus, izvēlētos pats to kvalitātes līmeni, ko vēlas. Tagad, ja nav apdrošināšana vispārēja un obligāta, notiks tā saucamā negatīvā atlase. Tikko cilvēks saslims, skries apdrošināties. Tāpēc lielie darba kolektīvi var apdrošināties, ka tur visi ir apdrošināti un līdz ar to riski izlīdzinās. Ja apdrošināšana ir obligāta visas valsts mērogā, tad risks ir maksimāli izlīdzinājies un solidaritātes princips tiek 100% ievērots. Viens cilvēks nesaslims vispār, cits saslims ar dārgi ārstējamu diagnozi, bet viss tiks nosegts automātiski. Bet mūsu gudrās galvas jau kuro dekādi šo ideju vai nu vienkārši nesaprot, vai arī baidās pieņemt lēmumus, baidoties no lobijiem, interešu grupām un tā tālāk. Tādi piemēri, kas parāda, ka paši sev traucējam attīstīties, ir vairāki. Laiks tam likt punktu un ķerties pie modernākiem risinājumiem arī aizsardzības jomā.
Vai pie šīs politiskās sadrumstalotības to varētu īstenot?
Diemžēl te ir vēl viena nopietna lieta. Ja mums šāda politiskā sistēma ir strādājusi pēdējos 30 gadus bez vērā ņemamiem izrāvieniem, nu tad mēs nevaram teikt, ka visas valdības pēc kārtas ir bijušas sliktas. Problēma ir dziļāka, ir jāmaina pati sistēma. Es aicinātu padomāt par vēlēšanu sistēmas maiņu. Proporcionālā sistēma, kad katrai sīkai partijai, kurai ir kaut 5% atbalsts visas Latvijas teritorijā, ir mandāts Saeimā. Atbildība nekāda, ja tu esi Rīgas vai Ikšķiles iedzīvotājs, tu pat nezini, kas ir tavs deputāts. Ir kaut kādi sarksti ievēlēti no Ikšķiles, bet nav viens pārstāvis šai teritorijai. Pie kā tad iet, pie tā, par kuru es balsoju, vai tā, kurš saņēma balsu vairākumu šajā rajonā? Tas ir saraksts, tas nav konkrēts cilvēks. Ir sadrumstalots parlaments, nav tiešas atbildības pret savu vēlētāju! Rezultātā sistēma nīkuļo. Varbūt ir cits risinājums, bet varētu tiešām gudrās galvas sanākt kopā, konstitucionālo tiesību juristi, politologi un izdomāt, kas būtu darāms. Ja mums būtu mažoritārā vēlēšanu sistēma kā Lielbritānijā, tad katram vēlēšanu apgabalam, piemēram, Ikšķiles apgabalam, būtu savs deputāts. Tu varbūt par viņu nebalsoji, bet par konkurentu, bet balsis ieguva viens konkrēts cilvēks, deputāts, un viņš ir tavs pārstāvis oficiāli. Tu vari aiziet, izteikt savu viedokli un lūgt viņam palīdzību atrisināt kādu jautājumu. Tas cilvēks zinās, ja nākamajās vēlēšanās gribēs kandidēt no šī paša vēlēšanu apgabala, tad viņam ir jāstrādā, jābūt par starpnieku starp vēlētājiem un varu. Arī parlaments būtu mazāk sadrumstalots. Faktiski parlamentā iekļūtu tikai divas trīs lielās partijas. Būtu normāla pozīcija un normāla opozīcija. Tā gulēt, kā līdz šim esam gulējuši, nevar ne tikai aizsardzības jomā, tā nevar arī tautsaimniecības attīstības jomā. Tie reitingi, kurus Latvija saņēmusi, līmenis, kurā atrodamies arī konkurencē starp Baltijas valstīm, nu tas ir tāds labs signāls. Latvieši nav ne tie dumjākie, ne slinkākie, nebūt nē. Mēs vienmēr esam izcēlušies. 90. gados, kad cīnījāmies par Latvijas neatkarību, uzstājāmies dažādās kampaņās. Kā piemēru minēju, kā Latvija bija uzcēlusies 20 gados pēc Pirmā pasaules kara, bija viena no galvenajām Eiropas eksportētājvalstīm.
Kaut kā pēdējā laikā esam pieļāvuši kļūdas un ieslīguši tādā kā depresijā, stagnācijā. Tas vienmēr ir iemesls, lai celtos un kaut ko darītu.
NATO 5. pants. Vai mēs neesam ieslīguši tādā pašapmierinātībā, ja ar mums kaut kas notiks, tad NATO nāks palīgā?
Šis būtu ļoti nepareizs slazds, kurā iekrist. Zināmas bažas ir. Kādreiz bija uzstādījums militāra uzbrukuma gadījumā nodarīt pretiniekam iespējami lielus zaudējumus visādā veidā, tā, lai neviens nedomā mums šeit uzbrukt. Vai tik pēdējā laikā mēs neesam šo saukli aizstājuši ar vārdiem “NATO mūs aizsargās”.
Tomēr vietā ir teiciens - sargā sevi pats, un tad arī citi tevi sargās. Šobrīd, gribētos ticēt, daudz kas tiek darīts, un es gribētu ticēt, ka bruņoto spēku vadība, aizsardzības ministrija domā par dažādiem scenārijiem, ko likt pretī vienā vai otrā apdraudējumā. Būtu nepieciešams palielināt finansējumu aizsardzības nozarei, būtu nepieciešams mainīt ieroču aprites likumu. Neredzu radikālu valsts iejaukšanos militāri rūpnieciskajā nozarē, neredzu valsts pasūtījumus, konkursus, miljons eiro prēmiju tam, kurš atnesīs, piemēram, labāko, konkurētspējīgāko dronu. Neredzu, ka mēs piedalītos starptautiskās izstādēs ar savām inovācijām un ražojumiem. Mēs esam nenoliedzami spējīgi, bet, ja nekas nenotiek, kaut ko vajadzētu mainīt.
Jūs savulaik stāvējāt pie partijas “Jaunais laiks” šūpuļa. Tagad raugoties tā laika acīm uz to, kas notiek “Jaunajā vienotībā”, vai ir pamats teikt, ka viss ir aizgājis pavisam ačgārni, salīdzinot ar sākumā iecerēto?
Laikam vietā teiciens: tādi esam. Dažas ziņas lasot, kļūst ļoti neomulīgi. Nekritizēšu savus kolēģus, politiskos bērnus un mazbērnus. Gribētu paļauties tam, ka esam tiesiska valsts, bet brīžiem ir pamats domāt, ka arī šeit buksējam. Londonā notiek kāds terorisma uzbrukums vai indēšana, piedalās krievu izlūkdienesti, pāris nedēļu laikā noziegumi tiek atklāti, ir zināmi vainīgo vārdi. Ja nav paspējuši aizmukt, viņi tiek diezgan drīz notiesāti. Process noslēdzies. Mums lietas velkas gadiem, piecgadēm, pat ilgāk. Krievu spiegus izlaižam uz brīvām kājām, un viņi aizmūk, pazaudējam slepkavībās aizdomās turētos. Lietas iet ļoti ilgi. Tā nav tiesiskas valsts pazīme. Tāda muļļāšanās, kā notiek pie mums. Prasās pēc reformām!
Vai Einārs Repše ir apsvēris iespēju atgriezties politikā?
Šobrīd nē, es arī neesmu sevišķi labs politiķis, ja tā kritiski izvērtē. Es reizēm pārāk uzticos cilvēkiem, pārāk paļaujos. Ir dažādas problēmas manī. Labāk lai jaunie nāk politikā. Labprāt iesaistos valsts dzīvē, valsts pārvaldes ietekmēšanā, izsakot savu viedokli. Ja mani aicinātu no valdības, no prezidenta kancelejas apspriest kādu jautājumu, es nāktu. Vadu nelielu sabiedrisko organizāciju, kura ir griezusies pie sabiedrības ar priekšlikumu ieviest Nīderlandes veselības apdrošināšanas programmu, ar priekšlikumu samazināt darba nodokļus, jo tas ir absurdi, cik augsti mums ir darba nodokļi, tā nedrīkst turpināties. Par to runāju jau gadiem. Esmu runājis par aizsardzības jautājumiem. Esmu gatavs piedalīties, bet tiešā veidā politikā lai nāk jaunie politiķi. Valsts nepazudīs, un tauta neiznīks, esam gājuši cauri dažādām situācijām. Iedomājieties, kāda ir laime - pašiem izvēlēt savu valdību.
