Vai patiesi Daugavpils grib atdalīties no Latvijas?

© Dāvis Ūlands/F64

“Cik latviešu [mūzikas] grupas ir braukušas un uzstājušās, piemēram, Daugavpilī vai kaut kur mazajās pierobežas pilsētiņās?” – Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis TV24 raidījumā uzdeva šādu jautājumu, diskutējot par sabiedrības integrāciju, kas, viņaprāt, ir izgāzusies. “Pierobežas cilvēki ir pamesti novārtā,” uzskata Barševskis. Ar viņu šodien sarunājas “Neatkarīgā” – ne tikai par integrāciju, bet arī par citiem jautājumiem, kas svarīgi Latgalei un Latvijai.

Joprojām uzskatāt, ka integrācija ir izgāzusies?

Varbūt izteicos pārāk neapdomīgi, sakot, ka integrācija ir pilnībā izgāzusies. Es nezinu par valsti kopumā. Taču pierobežā - tur ir izdarīts viss iespējamais, lai tur dzīvojošie cilvēki justos nepiederīgi valstij. No pierobežas pilsētām tika izvāktas slimnīcas, valsts iestādes, slēdza skolas, bibliotēkas, kultūras iestādes…

Daugavpils ir Latvijas otrā lielākā pilsēta, tad kāpēc Daugavpilī nevarēja palikt vismaz daļa, piemēram, centralizēto grāmatvedību. Jā, cilvēkiem vajadzēja zināt valsts valodu. Un tad daudzi devās uz Rīgu vai uz ārzemēm. Latvijā viss centralizējas ap galvaspilsētu - pretēji tam, kā notiek Lietuvā, kas ir policentriska, tur ir vismaz divas lielas pilsētas.

Ne mazāk svarīga lieta ir ceļi. Ja braucam pa Daugavpils šoseju, tad vismaz 30 kilometri nav atjaunoti gadu desmitus, ir tikai ielāpi likti uz bedrēm, piemēram, Nīcgales-Daugavpils posmā. Tur tikai zīmes saspraustas - brauciet ne ātrāk kā 70 kilometrus stundā. Un tas ir ceļš no galvaspilsētas uz otro lielāko pilsētu. Tas apliecina valsts varas attieksmi pret mūsu pilsētu, un to redz arī cilvēki, kuri dzīvo Daugavpilī. Viņi jūtas pamesti novārtā.

Nē, es negribu teikt, ka viss ir slikti. Ir ļoti daudz labu piemēru. Bet atsevišķi fakti apliecina to, ka valsts īpaši nedomā par pierobežu.

Jūs pieminējāt, ka nav daudz latviešu mūzikas grupu, kuras dotos koncertēt uz Daugavpili.

Man bija pārdomas par kultūru. Pie mums tiešām brauc ļoti maz latviešu mūzikas grupu. Bet latviešu kultūra, latviešu mūzika Daugavpilī ir vajadzīga - lai cilvēki pie tā visa pierastu. Nebūtu slikti, ja tie, kuri dodas koncertēt uz Daugavpili un citām pierobežas pilsētām, klāt pie honorāra saņemtu valsts dotāciju - kaut vai nelielu.

Bet ja turpinām par tiem pašiem ceļiem: slikti ceļi ir pamatā gausai investīciju piesaistei. Ir speciālā ekonomiskā zona Latgalē, tur darbojas uzņēmumi, bet viens no bremzējošajiem faktoriem ir salīdzinoši slikta ceļu infrastruktūra. Esmu daudz braukājis pa Latviju, tāpēc redzu, ka citviet par ceļiem ir domāts vairāk un nopietnāk.

Un vēl viena problēma. Gadiem visi zināja, ka pierobežā ir vāja apraide, proti, gandrīz nedzird latviskos medijus. Visi zināja, visi runāja… Bet pierobežas iedzīvotāji kā nedzird, tā nedzird tos medijus. Bēdīgākais ir tas, ka pierobežā ir ļoti daudz cilvēku pat bez vidējās izglītības, un viņiem pat prātā neienāk, ka jānopērk, piemēram, dekoders, lai sāktu dzirdēt un redzēt raidījumus.

Skaidrs, ka Latvijas medijiem jābūt pierobežā. Un kāda ir dekodera pašizmaksa? Niecīga. Tad varbūt valsts varēja vienkārši nopirkt šos dekoderus, lai tie ir katrā mājā? Cilvēki taču grib zināt, kas notiek Latvijā un pasaulē. Tāpēc arī saku: integrācijas politika - vismaz pierobežā - ir izgāzusies, jo - ja valstij būtu svarīgi šie pierobežas cilvēki, valsts šajā jomā darbotos daudz proaktīvāk.

Esmu saņēmis pārmetumus par Kārļa Ulmaņa pieminēšanu, proti, ka viņa laikā Latvija tika latviskota. Daži Latgales aktīvisti uzskata, ka es aicināju latviskot Latgali. Manuprāt, tas ir tikai normāli, ja atzīstam, ka latgaliešu valoda faktiski ir tā pati latviešu valoda.

Bet kas notiek pašā Daugavpilī? Kad bijām tur pagājušajā vasarā, veikalos un kafejnīcās, proti, sabiedriskajās vietās ar mums runāja tikai latviski.

Aina nav tik pesimistiska, kā viens otrs to mēģina pasniegt. Vienkāršāk, protams, ir novelt rusifikācijas vainu uz pierobežu nekā izvērtēt to, kas nav izdarīts. Tikko atbraucu no Liepājas un tur satiku cilvēkus, kuri ar mani mēģināja runāt krieviski. Krievu valodas dominance nav tikai Daugavpils problēma.

Bet es par to pat tik ļoti nesatrauktos, jo ar jauno paaudzi ir citādi. Mana pieredze: strādājot Daugavpils universitātē, kur pirmajam kursam lasu lekcijas, zinu, ka tur ir arī krievu jaunieši, bet viņi ir absolūti spējīgi mācīties latviski.

Problēmas ir citur. Daļa krievu jauniešu ir atnākuši studēt pie mums no Rīgas, un viņi - acīmredzot mediju ietekmē - domā, ka Daugavpilī viss notiek krieviski. Viņi cer, ka ar viņu slikto valsts valodas prasmi Daugavpilī būs vieglāk mācīties.

Bet, runājot par vecāko paaudzi… Diez vai tajā kaut ko varēs izmainīt. Tur ir daudz nostalģijas pēc padomju laikiem. Bet vai par to vajag satraukties? Domāju, ka ne. Vairāk uzmanības jāpievērš jaunajai paaudzei, un tad visas lietas sakārtosies. Un - jo aktīvāk strādās Valsts drošības dienests, jo mums mazāk nāksies uztraukties.

Esmu daudzkārt dzirdējusi par Daugavpili: tā jau krievu pilsēta!

Daugavpilī ir ne tikai latvieši, bet arī krievi, baltkrievi, poļi, ebreji… Multinacionāla pilsēta. Iespējams, man atkal tiks pārmests, tomēr pateikšu: uzskatu Daugavpili par ļoti tolerantu pilsētu, jo šīs tautības savstarpēji nekonfliktē. Daugavpils bija viena no pirmajām pilsētām, kur skolas pārgāja uz bilingvālo apmācību. Tas deva rezultātus latviešu valodas apguvē.

Protams, ne tikai Daugavpilī, bet arī citās pilsētās atrodas cilvēki, kuri ir mazāk lojāli valstij, bet es uzskatu, ka tā nav Daugavpils problēma. Turklāt, politiski aplūkojot pēdējos gadus, Daugavpils nav bijusi “sarkana” pilsēta: pie varas bija Latgales partija, kas gāja kopā ar “Vienotību”, bija “Latvijas ceļš”. Tāpēc uzskatu, ka mālēt Daugavpili par Latvijas dēmonu - tas nav pareizi. Bet pie tā ir darbojušies arī Latvijas sabiedriskie mediji, jo pieprasītākas ir sliktās ziņas.

Pie labajām ziņām: es apbrīnoju grupu “Prāta vētra”, kas, dodoties tūrēs, ieplāno arī Daugavpili. Mūsu publika ir ļoti konsolidēta: viss stadions dzied latviski.

Un kā jūsu pilsētas mērs Andrejs Elksniņš? Viņš arī cīnās, lai Daugavpils kļūtu par īsteni latvisku pilsētu?

Es patlaban negribētu diskutēt par šo jautājumu, pateikšu vien to, ka gan tad, kad mērs bija Jānis Lāčplēsis, gan tagad, kad mērs ir Elksniņš, pilsētas pasākumi bija un ir pietiekami patriotiski un notiek latviešu valodā. Jā, bija šausmināšanās par Lobodas koncertu, bet pilsētā ir pieprasījums pēc krieviski dziedošajiem māksliniekiem, kaut gan Loboda ir ukrainiete.

Protams, jāatzīst, ka Daugavpilī uz ielas vairāk dzirdēsim krievu valodu, taču veikalos un kafejnīcās cilvēkus uzrunās latviski, ko nevarēs sagaidīt daudzviet Rīgā.

Dzīvoju Daugavpilī jau kādus 40 gadus, esmu šo pilsētu pieņēmis kā multikulturālu vietu. Man ir piedāvāts darbs Rīgā, bet vienmēr esmu atteicies, jo man patīk Daugavpils.

Tātad Daugavpils neatdalīsies no Latvijas? Separātisks noskaņojums nav skāris pilsētniekus?

Neatdalīsies. Cilvēku sfērā, ar ko es komunicēju, nekad neesmu dzirdējis par šādu varbūtību. Mani drīzāk uztrauc citi procesi: totalitārisma ienākšana mūsu sabiedrībā. Proti, jaunās globalizācijas iezīmes sabiedrībā ienāk ar totalitārisma paņēmieniem.

Tomēr Latgales autonomijas tēma nereti tiek cilāta, un tas ir bīstami.

Ceru, ka tam seko drošības struktūras. Autonomijas runas esmu dzirdējis vairāk no Rēzeknes puses. Bet kaut ko tādu iedomāties un publiski paust - tas jau ir noziedzīgi.

Un visbeidzot - kas jauns jūsu universitātē?

Daugavpils universitātē kopā ar apvienību “13. stāvs” atvērusies jauna kultūrvieta: tā ir Daugavpils universitātes koncertzāle. Šeit notiks dažādu žanru mazu sastāvu “dzīvie” koncerti (populārā mūzika, džezs, akadēmiskā mūzika), teātra izrādes, tikšanās - sarunas ar dažādu jomu profesionāļiem un citi interesanti notikumi. Pēc pasākumiem būs iespēja parunāties ar māksliniekiem.

Universitāte ir Daugavpils latviskuma centrs, studijas notiek latviski, kultūrvieta būs latviska, tātad - mēs darām, ko varam. Savukārt viens otrs politiķis mēģina mūs apturēt, sakot, ka šo funkciju mums neviens nav deleģējis.

Kas tad tie par brīnumiem? Jāgaida, kad “deleģēs”?

Es tādos gadījumos saku: nu tad deleģējiet! Uzturēt latviskumu nav viegli, noturēt augsta līmeņa speciālistus Daugavpilī - vēl grūtāk. Te nu gribu teikt paldies Valsts prezidentam, kurš, būdams vizītē pie mums, apliecināja: jā, Daugavpilī jābūt universitātei. Tas mums ir ļoti svarīgi. Mēs esam gatavi iesaistīties dažādās aktivitātēs un projektos, bet, ja politiķi pasaka - jums šāda funkcija nav deleģēta…

Bet tik un tā: Daugavpils universitāte Latgalē ir centrs, ap ko pulcējas inteliģence. Mēs varētu darīt daudz vairāk, bet ikdienas rutīna reizēm traucē palūkoties plašāk.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais