Uldis Hmieļevskis: Pēdējo septiņu gadu laikā mums ir 24 jaunas rūpnīcas

© Bens Latkovskis

Turpinām sarunu ar Liepājas SEZ pārvaldnieku Uldi Hmieļevski.

Intervijas pirmā daļa šeit.

Liepājā pēdējos gados tiek atvērtas arvien jaunas un jaunas ražotnes. Kā jums tas izdevies, un ar kādiem šķēršļiem šajā darbā nākas saskarties?

Mūsu pieredze liecina, ka tie projekti, kuri iet grūti, pārvarot dažādus šķēršļus, beigās tomēr aiziet, bet tie, kuri sākumā iet ļoti viegli un vienkārši, kur liekas, te viss tūlīt būs, tikpat viegli arī izbeidzas nesākušies. Ja investors atnāk un saka, ka šo viņš uzbūvēs pēc pieciem gadiem, tad tu jau pēc pieredzes saproti - tas ir nopietni un projekts ir reāls. Ja atnāk un saka, ka pēc pusotra gada te jau būs uzbūvēts cehs, tad 99% gadījumu projekts nenotiks.

Ekrānuzņēmums

Šobrīd pie lielajiem projektiem mēs strādājam piecu līdz desmit gadu rāmī. Mēs rūdījumu esam ieguvuši, strādājot ar katru investoru līdz kaulam. Iedziļinoties viņu problēmās, palīdzot tās risināt, līdz pat valsts līmenim, pamainot kādus noteikumus, kas uzņēmējiem traucē. Pēdējo septiņu gadu laikā mums ir 24 jaunas rūpnīcas. Tās visas ir privātas investīcijas no privātiem investoriem, kuri ir noticējuši, ka Liepāja ir īstā vieta, kur ieguldīt un strādāt.

Kurš kuru atrod? Jūs viņus vai viņi jūs?

Ļoti dažādi. Mēs daudz strādājam ar jau esošajiem uzņēmumiem. Ir tāds likums: 80% investīciju rada esošie uzņēmumi. Nevajag vienmēr meklēt ārvalstu vai jaunus investorus, bet vairāk strādāt ar tiem, kas te jau ir uz vietas, palīdzot viņiem attīstīties. Ja ņemam Karostas industriālo parku, tad tur tagad ir “Jensen Metal” ar vairāk par 400 darba vietu. Sākumā viņi strādāja bijušajā gaļas kombinātā, īrēja telpas. Palika par šauru, un izlēma paši būvēt rūpnīcu. Karostā viņi jau ir uzbūvējuši trīs rūpnīcas un tagad būvēs ceturto. Ar viņiem cītīgi strādājām sākuma fāzē, lai viņi uzbūvētu rūpnīcu Karostā. Viņi bija pirmie, kas Karostā ienāca. Tagad viņi Karostā vien jau ieguldījuši vairāk par 20 miljoniem eiro.

Vai cits uzņēmums - teleskopisko konveijeru ražošanas uzņēmums “Caljan”, kas sāka tajā pašā gaļas kombināta teritorijā. Telpas palika par šauru, un viņi noskatīja bijušā “Metalurga” mehāniskā ceha ēku. Mēs pusgadu cīnījāmies ar Privatizācijas aģentūras meitasuzņēmumu “FeLM”, kuram tur stāvēja iekšā iekārtas, lai viņi tās izvāktu un varētu notikt darījums. Ēka piederēja bankai “Citadele” kā “Metalurga” kreditoram, bet iekārtas piederēja šim PA meitasuzņēmumam. Pusgadu cīnījāmies, lai pierādītu, ka metalurģijai tur nākotnes nav un iekārtas, kas tur stāv, nevienam nebūs vajadzīgas. Dodiet iespēju jaunam uzņēmumam nopirkt to ēku. Nopirkt, nevis atdot vai uzdāvināt, un rekonstruēt. Izdevās ar lielu tā laika Kučinska valdības atbalstu pārliecināt. Tagad “Caljan” ir ieguldījis pirmajā ēkā 11 miljonus eiro, otru ēku ir rekonstruējuši un tagad būvē trešo. Tur gāja ļoti smagi. Bija uzstādījums no akcionāriem - ja šodien nav paraksta uz pirkšanas līguma, tad viss, beidzam Liepājas stāstu. Burtiski pēdējā dienā, pēdējā vakarā dabūjām visus vajadzīgos parakstus, un “Caljan” tagad ir viens no Liepājas lielākajiem uzņēmumiem.

Parakstus no kā?

Tiem, kam piederēja iekārtas un ēka. Tas ir, no “FeLM” un bankas “Citadele”. Šie ir pāris piemēri, kā mēs tos investorus dabūjām. Katru gadījumu risinām individuāli, acīs paturot mērķi: mums to ražotāju un darba vietas vajag.

Osta tomēr ir transporta jeb, kā tagad mēdz teikt, loģistikas nozare. Vai jums uzsvars šobrīd vairāk ir uz rūpniecisko ražošanu vai tomēr plānos ir arī audzēt kravu apgrozījuma apjomu?

Gan vienu, gan otru.

Bens Latkovskis

Kāda situācija ir tieši ar kravu apgrozījumu ostā?

Šobrīd kravu apgrozījums mums ir nostabilizējies 7-7,5 miljonu tonnu robežās (salīdzinājumam 2023. gadā Rīgas osta - 18,8 milj. t, Ventspils - 10,4 milj. t, Tallina - 12,6 milj. t, Klaipēda - 32,7 milj. t, red.). Šī gada pirmie astoņi mēneši rāda +3% vairāk nekā pērn. Ejam ar nelielu plusu. Pašreizējā situācijā tas ir ļoti labs rādītājs.

Ja man jāatbild, kam pievēršam lielāku uzmanību, tad jāatgriežas 1997. gadā, kad tika pieņemts likums par Liepājas speciālo ekonomisko zonu (SEZ). Šī likuma trešais pants skan šādi: Liepājas SEZ ir izveidota ar mērķi attīstīt un veicināt tirdzniecību, rūpniecību, kuģniecību un gaisa satiksmi, kā arī starptautisku preču apmaiņu caur Latviju. Tās uzdevums ir piesaistīt ieguldījumus ražošanas un infrastruktūras attīstībai, jaunu darba vietu radīšanai Liepājā. Liepājas SEZ ir jāveicina Liepājas reģiona attīstība.

Ko šis Liepājas SEZ likums pasaka? Ne tikai Liepājas osta, ne tikai Liepājas SEZ, ne tikai tranzīts, ne tikai rūpniecība, bet visas šīs lietas jārisina kopā. Sinerģijā. Ja mēs paskatāmies, kā tas viss īstenojas, ja atejam atpakaļ pie šiem lielajiem enerģētikas projektiem, tad redzam: tas nav nodalāmi. Ūdeņraža ražošana un pēc tam tā transportēšana ar kuģiem uz noieta tirgiem. Vai tas ir rūpniecības projekts vai ostas attīstība? Tas pats attiecas uz atkrastes vēja parka bāzi. Tur nebūs tikai piestātnes, bet tur būs arī lielgabarīta konstrukciju ražošana. Līdz ar to mēs liekam kopā: rūpniecība un osta.

Jaunas rūpnīcas, jaunas darba vietas, tas, bez šaubām, ir ļoti labi, bet daudzi uzņēmēji šobrīd sūdzas par darba roku trūkumu. Kā domājat šo problēmu risināt, jo, ja skatāmies statistikas datus, tad, lai cik jauki dzīvot Liepājā, vismaz pagaidām iedzīvotāju skaits Liepājā neaug?

Jā. Pagaidām vēl neaug. Tur ir vairākas lietas. Viens ir tas, ka uzņēmēji investē tehnoloģijās. Tas nozīmē, ka vajag mazāk cilvēku, vairāk automatizācijas. Cilvēkiem jābūt zinošākiem, lai apkalpotu robotus un tamlīdzīgi. Mums ir uzņēmumi, kuros veselu cehu apkalpo viens cilvēks. Viņš arī saņem pieklājīgu atalgojumu. Mērķis jau ir nevis daudz cilvēku, bet labi atalgotas darba vietas.

Otra lieta ir reemigrācijas kampaņa. Jau tad, kad sākām slēgt pirmos līgumus par ražošanas objektu būvi, mēs sapratām, ka darbinieku piesaiste var radīt problēmas. Tāpēc izveidojām šo kampaņu, kuras ietvaros aicinājām cilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ pārcēlušies dzīvot uz Īriju, Angliju, Norvēģiju un citām vietām, atpakaļ. Daudzi bija aizbraukuši pēc 2009. gada finanšu krīzes, daudzi pēc “Metalurga” bankrota, kad šķita - te viss ir slikti, ar Liepāju ir cauri, darba nav un nebūs. Tagad mēs esam piesaistījuši investīcijas, rūpnīcas būvējas, darba vietas ir, algas palielinās, bet ne visi aizbraucēji to zina. Viņiem par to ir jāstāsta.

Bens Latkovskis

Tagad ir nākamā problēma. Pietrūkst mūsdienīgas dzīvojamās platības. Esam uzsākuši daudzdzīvokļu māju būvniecības projektu. Attīstītāji un bankas vēl līdz galam nav noticējuši, ka ārpus Rīgas un Pierīgas arī var būvēt jaunas dzīvojamās mājas, tāpēc mums jāpierāda, ka tomēr var. Jāuzbūvē pirmās divas mājas, jāpārdod, lai varētu būvēt nākamās. Ja būs kur dzīvot, tad cilvēki nāks.

Nākamais posms - Liepājas universitāte, kas piesaista jauniešus. Ja ir spēcīga universitāte, tad tur veidojas noteikta vide ar spēcīgu intelektuālo jaudu. Tagad kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti (Liepājas universitāte ir pārgājusi RTU paspārnē) gribam pielikt klāt jau esošajām programmām jaunas programmas, kas būtu noderīgas tieši Liepājas industrijai. Liepājā rūpniecības sektorā strādā 8000 cilvēku. Tā ir liela sadaļa. Mums ir svarīgi, lai Liepājā būtu izglītoti cilvēki, kuriem ir šīs tehniskās zināšanas. Svarīgi, lai būtu ne tikai šīs ražošanas apkalpošana, bet ienāktu arī zinātne un pētniecība. Ja visu to izdosies salikt kopā, tad Liepājas iedzīvotāju skaits augs. Vēsture pierāda, ka aug tās pilsētas, kurās aug ekonomika un kurās var pelnīt.

Atgriežoties pie jautājuma, kā mēs atrodam investorus, ir svarīga arī vietas reputācija Latvijas uzņēmēju vidē. Piemēram, “Seafood” gadījumā zvanīja man Andris Bite, tolaik viņš vēl nebija LDDK vadītājs, viņš bija “Karavelas” vadītājs, un saka: man ir zināmi zivju pārstrādes uzņēmēji, kuri meklē ražošanas telpas. Lietuviešu uzņēmēji. Vai Liepājai nav ko viņiem piedāvāt? Nākamajā dienā viņi atbrauca. Izskatījām vairākus variantus, un beigās viņi nopirka bankrotējušo zivju konservu kombinātu, to fundamentāli pārbūvēja, var pat teikt - uzcēla no jauna. Tagad tur jau sācies ražošanas process.

Pirms cik ilga laika tas bija?

Pirms gadiem četriem.

Es to jautāju, lai būtu apmēram skaidrs, cik paiet laiks no brīža, kad atnāk investors un sāk interesēties, līdz brīdim, kad sāk strādāt jaunā rūpnīca.

Trīs līdz pieci gadi, tas ir normāls process.

Liepājas osta ir saglabājusi to pārvaldības modeli, kāds bija pirms “ostu reformas”. Vai tas jums palīdz šajā investoru piesaistes darbā?

Mūsu pārvaldes modelis ir jau 1997. gadā iezīmēts. Mūs izņēma laukā no iepriekšējās ostu reformas, kuras ideja bija visās trijās Latvijas lielajās ostās - Rīgā, Ventspilī un Liepājā - atdalīt ostu no rūpniecības. Liepājas gadījumā tas īsti nebūtu iespējams, jo mūsu pārvaldē ir ostas noliktavas bijušā “Metalurga” teritorijā. Mums nosacītā osta ir arī piecus kilometrus no pašas ostas. Par spīti visām ostu reformām, mēs pēdējos gados esam saglabājuši stabilus apgrozījuma rādītājus. Esam jau vairākus gadus atjaunojuši to rekordaugsto apgrozījumu, kāds bija 2012. gadā, kad vēl darbojās “Metalurgs”.

Pēc “Metalurga” bankrota pagāja pieci gadi, līdz mēs tikām atpakaļ pie septiņu miljonu tonnu robežas. Tagad esam nostabilizējušies, bet plānojam iet uz augšu. Mums ir liels, jauns dzeramā ūdens terminālis ar trīs miljonu tonnu jaudu. Tas varbūt vēl nebūs nākamajā gadā. Šajās dienās, vēl septembrī, to nodos ekspluatācijā. Tur vēl notiek dažādi testi un pārbaudes. Gaidām pirmo kuģi. Tā būs pilnīgi jauna, vietējā krava.

Vai ūdenim ir drošs, noturīgs noieta tirgus?

Tā ir jauna, mums līdz šim nebijusi nozare, bet ļoti perspektīva, jo mums ūdens ir pietiekami, bet pasaulē daudzviet trūkst. Turklāt trūkst tādos apjomos, ka par noieta trūkumu nav jābaidās. Tirgus ir pārtikas rūpniecība, slimnīcas. Piemēram, Apvienotajos Arābu Emirātos ūdeni iegūst, atsāļojot jūras ūdeni. Tas ir dārgs process. Atsāļotais ūdens arī nav gluži tikpat kvalitatīvs kā mūsu dabīgais ūdens. Ražošanas procesā rodas šie sāļi, kuri tiek gāzti atpakaļ jūrā, kas rada ekoloģisku apdraudējumu. Līdz ar to mūsu ūdens ir labs risinājums.

Vai ūdens no nosacītās Īrijas, kas ir viņiem tuvāk, nebūs lētāks?

Liepājā ir 70 tūkstoši iedzīvotāju. Mēs gadā patērējam ap trim miljoniem kubikmetru (tonnu) ūdens. Termināļa jauda arī ir šie trīs miljoni. Cik ir iedzīvotāju, teiksim, Dubaijā? Mūsu trīs miljoni tonnu ūdens tur ir piliens jūrā. Tāpēc šāda veida konkurence mūs neapdraud. Tirgus ir lielāks, nekā mēs spējam piegādāt. Cik zinu, līdzīgu ūdens termināli plāno būvēt Ventspilī un varbūt arī citur. Tas ir ļoti perspektīvs bizness, jo pasaulē ūdens trūkst ļoti daudz kur, klimats mainās, un pieprasījums tikai augs.

Atgriežoties pie ostu reformas. Graudu noliktava mums ir Brīvības ielā, kas ir krietnu gabalu no ostas un pilsētā iekšā. No turienes ar autotransportu graudus ved uz ostu. Tas pats attiecas uz noliktavām “Metalurgā”. Tur ir lielas šķeldas kaudzes, no kurām, kad pienāk kuģis, ar autotransportu ved šo šķeldu un krauj kuģos. Ja mēs atdalām ostu no ražošanas, tad šajā ķēdē rodas pārrāvums, stipri apgrūtināta kļūst loģistikas koordinācija un tālākas optimizācijas iespējas.

Kāda vispār ir šīs nodalīšanas ideja, pamatojums?

Es tomēr ceru, ka šobrīd mēs būsim sadzirdēti un strādājošs mehānisms salauzts netiks.

Vai jūs esat paliekoši izņemti ārā no šīs “reformas”, vai tikai uz laiku ir atlikta šī jaunā modeļa ieviešana?

Tad, kad šī reforma tika virzīta pirms dažiem gadiem, tad gan man, gan pilsētas mēram un bijušajam mēram nācās daudz Liepājas uzņēmējiem stāstīt un skaidrot, kā būs, jo viņi teica tieši: ja šeit nebūs SEZ pārvalde, SEZ kā viņu pierastais partneris, kas viņiem palīdz un atrisina dažādus jautājumus, tad viņiem nolaižas rokas kaut ko šeit vēl attīstīt. Mums bija vairākas rūpnīcas, kuras, godīgi sakot, mums izdevās pierunāt. Tas bija tāds uzticības faktors, pateikt, ka mēs panāksim to, ka esošais modelis tiek saglabāts un tas nemainīsies. Viņi teica - labi, mēs jums ticam un pieņemam lēmumu būvēt rūpnīcu. Ja mums neizdotos pārliecināt vai pašiem būtu šaubas par to, vai izdosies noturēt šo modeli, tad mums vairāki, var pat teikt - daudzi, no šiem ražošanas objektiem nebūtu uzbūvēti. Tās ir tās 24 rūpnīcas.

Investoriem ir ļoti svarīgi, ka ir tā paredzamība, ka te ir stabilitāte un nebūs šeit neparedzamas un nesaprotamas izmaiņas. Tā paredzamības sajūta ir ārkārtīgi svarīga, jo mēs redzam, ka tie, kas šeit jau strādā, iesaka saviem sadarbības partneriem nākt uz šejieni. Lūk, viens, pavisam svaigs piemērs. Vakar kolēģis ziņo, ka uz Liepāju lido viens uzņēmējs augsto tehnoloģiju nozarē. Esot bijusi saruna, viņš jau pērk lidmašīnas biļetes un brauc šurp. Es jautāju: bet kas bija iemesls? Viņam esot ražotne Lietuvā, viņš gribējis kaut ko līdzīgu atvērt arī citur, un lietuvieši viņam ieteikuši Liepājas SEZ, ka ļoti piemērotu vietu investīcijām. Tā ka pat lietuvieši atzīst mūsu investīcijas vides priekšrocības. Mums galvenais ir spēt pildīt to, ko esam apsolījuši. Biznesā tas ir ļoti svarīgi - nepievilt, jo, ja vilšanās nav un ir tieši pretējais - gandarījums par sadarbību, tad viņš to pastāstīs arī kādam nākamajam. Tā arī veidojās tā biznesa reputācija. Tik vienkārši.

Lietuvieši Liepāju ir ļoti iecienījuši. Jums ir versija, kāpēc?

Mēs jau ļoti tuvu te esam. Viņiem te patīk atpūsties. Jūra.

Viņiem jau arī ir Palanga.

Tur jau tā pludmale ir šaura, īsa. Nevar ar mūsējo salīdzināt. Mums ir desmit reizes lielāka. Palangā arī esot salīdzinoši dārgāk. Es gan pats tur tagad neesmu bijis, bet lietuvieši paši saka, ka esot stipri dārgi un viss stipri saspiests. Mums jau šī lietuviešu braukšana uz Liepāju ir ekonomiski ļoti izdevīga. Gan viesnīcu biznesā, gan restorānos lielu daļu apgrozījuma nosedz tieši viņi. Līdz ar to lietuviešu Liepājā atstātā nauda bīda arī vietējo mazo biznesu. Tā ka visi ieguvēji.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.